Es esmu Mozus, atnācis caur šo sūtni.

​

Es ESMU atnācis!

​

Kopš to notikumu laika, kas aprakstīti Bībelē kā ebreju Iziešana no Ēģiptes, ir pagājuši daudzi simti tūkstoši gadu. Patiesībā es iemiesojos uz Zemes ar misiju izvest Piekto āriešu Pamatrasi no Atlantīdas kontinenta uz toreiz nesen izveidojušos Eirāzijas kontinentu. Daudz vēlāk dažādu tautu leģendās un teiksmās šie notikumi tika pārveidoti un transformēti, un nonāca līdz mūsdienu lasītājiem tādā formā, kā tie izklāstīti Bībelē.

​

Bet šie notikumi bija daudz senāki.

​

Mēs atradāmies uz naida pārņemta kontinenta. Bija nepārtraukts karš starp tiem, kas savās sirdīs saglabāja uzticību Dievam un tiem, kas, atceroties savu Sākotni, tomēr padevās iluzorās pasaules kārdinājumiem un izmantoja savas spējas labumu gūšanai šajā pasaulē.

​

Viss bija tieši tāpat kā jūsu dienās.

​

Bija cilvēki, kas saglabāja sevī Dievišķības dzirksti, un bija tie, kas nolēma izmantot Dievišķo enerģiju savas varas un varenības nostiprināšanai.

​

Viss bija tieši tāpat kā tagad. Ļoti nedaudzi cilvēki, kas piederēja pie jaunās rases, kura izauga vecās atlantu rases dzīlēs, bija gatavi pacelties nākamajā evolucionārās attīstības pakāpē.

​

Es iemiesojos uz Zemes, un man priekšā bija uzdevums atdalīt šo izredzēto tautu, nākamās rases sēklu no grēkā iegrimušās atlantu rases, izvest šo tautu uz Apsolīto Zemi, lai kontinents, uz kura valdīja grēks, tiktu iznīcināts ar ūdeņiem, noslaucīts no Zemes virsas kopā ar nepaklausīgajiem atlantiem, kas nevēlējās pakļauties Dieva Gribai.

​

Es sapulcēju ļaudis, kas noticēja man, un aizvedu viņus uz jauno Zemi uz Austrumiem.

​

Šiem ļaudīm bija jāaizmirst pašu uzturēšanās grēka Zemē. Es devu viņiem jaunu Likumu, kas bija uzrakstīts uz liecības plāksnēm, Likumu, kas bija saprotams un apstiprināja pamatprincipus, kuri nepieciešami jaunas cilvēku rases attīstībai.

​

Kāds gan bija mans sašutums un dusmas, kad, vienreiz atgriezies pēc manas sarunas ar Dievu, es ieraudzīju manu tautu dejojam Zelta teļa priekšā un pielūdzam ārējo Dievu, ko viņi bija atlējuši pēc formas, nevis pielūdza Dievu, kas ir viņos.

​

Es izjutu tik stipras dusmas, ka sasitu liecības plāksnes, uz kurām bija uzrakstīts Likums. Es devu rīkojumu sodīt vainīgos tik stingri, lai vēl gadsimtus pēc tam ļaudis atcerētos un piesargātos iet elku Dievu pielūgšanas ceļu.

​

Tas bija ārkārtīgi nežēlīgs sods*, bet es biju izmisis. Es nezināju, kā vēl citādi varēja iedarboties uz šo pusmežonīgo ļaužu apziņu.

​

Tas bija liels grēks no manas puses. Es lietoju spēku un ar spēku mēģināju piespiest šos ļaudis ticēt īstajam Dievam.

​

Tomēr karmas likums netika pārkāpts no manas puses. Tie bija citi laiki, un mana vēlēšanās paaugstināt šo ļaužu apziņu bija patiesa. Nedaudzi zina, ka tajā pašā mūžā es saņēmu sodu par savu rīcību. Mani nogalināja mana tauta. Karmas likums bija gandarīts.

​

Bet cilvēki saņēma vislabāko pamācību, kas bija atbilstoša viņu apziņas līmenim tajā laikā.

​

Simtiem tūkstošus gadu turpinās šī cīņa planētas Zeme fiziskajā plānā. Cilvēki nogalina cits citu kā citticībniekus. Daudzi turpina neieredzēt un ienīst katru, kam ir cita reliģiskā un tikumiskā pārliecība, pat cita ādas krāsa un citas ierašas.

​

Visa cilvēces attīstības vēsture ir nepārtraukti kari un cīņa par varu, kontroli un šīs pasaules bagātībām.

​

Nepārtraukta slepkavību, vardarbības, karu, nelaimju, ciešanu virkne.

​

Es nebiju pārāk nežēlīgs attiecībā pret savu tautu savā vēlmē dot tai mācību. Es darbojos tā apziņas līmeņa robežās, kāds bija manai tautai. Tieši tāpēc es saku, ka karmas likums netika pārkāpts no manas puses. Ja es būtu mēģinājis tajā laikā mācīt savu tautu tā, kā pēc daudziem simtiem tūkstošu gadu savus skolniekus mācīja Buda, Kristus, Zoroastrs, tad diezin vai es atrastu kaut dažus cilvēkus, kas man sekotu.

​

Bija nežēlīgs laiks, un manis lietotā vardarbība bija attaisnojama.

​

Tagad ir pienācis cits cikls. Cilvēces apziņai atkal jātiek paaugstinātai nākamajā evolucionārās attīstības līmenī. Tieši tāpat kā laikā, kad Ceturto Rasi nomainīja Piektā Rase, ir nemitīgs naids un kari.

​

Bet šiem kariem ir vēl postošāks raksturs. Par pēdējā pasaules kara upuriem kļuva desmitiem miljonu cilvēku, un, izmantojot mūsdienu komunikācijas līdzekļus, jebkurā izraisītajā konfliktā vienā mirklī tiek ierautas visas valstis.

​

Pasaule kļuvusi līdzīga pulvera mucai, kad pietiek ar vienu dzirksteli, lai visa planēta tiktu sarauta gabalos.

​

Šajos apstākļos pirmajā vietā izvirzās atteikšanās no vardarbības izpausmēm jebkādā veidā. Pirmkārt, jums jāatsakās no vardarbības savā apziņā.

​

Tieši tāpat kā nakts ir tumša pirms rītausmas, tieši tāpat šiem pēdējiem globālajiem kariem ar to daudzmiljonu upuriem neatgriezeniski jānogrimst pagātnē. Zeme vairs nav spējīga izturēt nevienu globālu karu. Tāpēc es atnācu dot jums šo Mācību par vardarbības nelietošanu un atteikšanos no vardarbības.

​

Bija noteikts cikls cilvēces attīstībā, kas ilga daudzus simtus tūkstošus gadu, kad bija pieļaujams lietot vardarbību. Karmiskā atbildība pat par nogalināšanu karu un konfliktu laikā nebija tik smaga, kāda tā ir kļuvusi jūsu laikā.

​

Tagad man jums jāpasaka, ka atbilstoši jaunajam kosmiskās attīstības posmam jūsu planētai iestājas laiks, kad jūs radāt karmisko parādu ne tikai, izdarīdami fizisko slepkavību, bet pat tad, kad mēģināt savā apziņā domās iznīcināt savus ienaidniekus.

​

Ir pienācis jaunas Iziešanas laiks. Iziešanas laiks jaunajai cilvēku rasei, kas jau ir atnākusi un turpina iemiesoties, nomainot veco Piekto Pamatrasi.

​

Ir pienācis laiks paveikt Iziešanu savā apziņā, atdalīties savā apziņā no visa vecā, savu laiku pārdzīvojušā.

​

Jaunās rases cilvēkiem vispirms būs raksturīga atteikšanās no vardarbības jebkurā tās formā. Tas nenozīmē, ka vardarbība izzudīs no Zemes virsas tuvākajā laikā. Nē, tieši tāpat kā bija vajadzīgi daudzi gadi, lai izaugtu vairākas cilvēku paaudzes, kas neatcerējās grēka zemi Atlantīdu toreizējās Iziešanas laikā, tieši tāpat būs vajadzīga daudzu paaudžu nomaiņa, pirms cilvēce kļūs spējīga atteikties no vardarbības un cīņas sajūtas vispirms savā apziņā.

​

Būs veselas teritorijas, ko apdzīvos cilvēki ar jauno apziņu, un būs teritorijas, kurās dominēs vecā apziņa un vecā domāšana.

​

Pamazām teritorijas, kurās dominēs vecā domāšana, cita pēc citas pazudīs zem ūdens. Un parādīsies jaunas zemes, kurās apmetīsies pie jaunās rases piederošie cilvēki. Šīs rases cilvēku atšķirība no tagadējās rases pagaidām būs tikai viena – šīs rases pilnīgi jaunais apziņas līmenis, un šai rasei pilnīgi nepieņemama būs jebkāda cīņas un vardarbības sajūta.

​

Ir pienācis jaunas Iziešanas laiks, kas jums jāpaveic savā apziņā.

​

Šī jaunā apziņa dos jums iespēju drīzā laikā atbrīvoties no jūsu pieķeršanās vecajai pasaulei un drīzā laikā atbrīvos jūs no pašas miesas važām.

​

Nevajadzēs sodīt nevienu cilvēku, kas ietiepjas savā negribēšanā sekot jaunā laika vēsmām. Šie cilvēki paši nolemj sevi sodam, bet Māte Zeme parūpēsies par sevis attīrīšanu no šiem cilvēkiem.

​

ES ESMU Mozus, un es atnācu no jauna, lai parādītu jums jūsu Iziešanas Ceļu.

​

 

Tatjana Mikušina, 2005

​