ES ESMU Konfūcijs, atnācis pie jums caur šo sūtni.

​

Es esmu atnācis, lai dotu pamācības Dievišķās Gudrības zinātnē. Kopš mana iemiesojuma laika uz Zemes ir pagājuši daudzi gadu simti. Es priecājos par doto iespēju atkārtot pateicīgajai auditorijai manas Mācības vārdus.

​

Vienmēr labāk ir klausīties vārdus no pirmavota nekā uzticēties cilvēkiem, kas interpretē šos vārdus, domādami, ka viņi sasnieguši augstu pakāpi gudrības izzināšanā, taču viņi atrodas Dievišķās Gudrības virsotnes pakājē, un dzīves kņada pastāvīgi novērš viņu uzmanību un neļauj spert nevienu soli šīs virsotnes virzienā.

​

Es domāju, ka ar tiem, kas lasa šīs rindas, tā nebūs. Jūs būsiet spējīgi uz kādu laiku atrauties no jums apkārtesošās ilūzijas un koncentrēties uz nepārejošām Patiesībām, kas nekādi nav saistītas ar jūsu laiku, jūsu valsti un vidi, pie kuras jūs piederat.

​

Pacentieties koncentrēties uz savu sirdi. Uz sirds pukstiem. Paklausieties savu elpu. Ieelpa… Izelpa…

​

Jūsu sirds darbība un jūsu elpošana nekādi nav saistītas ar valsti, kurā jūs dzīvojat. Un nekādi nav saistītas ar to lomu, ko jūs spēlējat dzīvē.

​

Tieši tāpat arī Dievišķā Patiesība. Tā eksistē pati par sevi un nav atkarīga no jūsu apziņas un jūsu domām.

​

Tad kāpēc jūs eksistējat, ja šī pasaule lieliski var iztikt bez jums? Jūs esat uzdevuši sev šādu jautājumu? Jūs kaut kad pajautājāt sev, kāpēc jūs dzīvojat?

​

Es domāju, ka šis jautājums kaut vai reizi mūžā ir radies katram no jums. Bet daudziem šis jautājums ir bijis aktuāls tik bieži un tik neatlaidīgi, ka dzīves jēgas meklējumi viņiem tik tiešām pārvērtušies par dzīves jēgu.

​

Jums taisnība, mani mīļie, cienījams uzdevums – saprast, kāpēc tad jūs dzīvojat un kāpēc eksistē viss, kas ir ap jums.

​

Kad es biju iemiesojumā, es biju pilnīgi apsēsts ar šo jautājumu. Bija dienas, kad man nekur nebija miera, mēģinot atbildēt uz šo jautājumu atkal un atkal.

​

Es biju ticīgs cilvēks, un es atzinu to pasaules uzskatu sistēmu, kas bija pieņemta manā apkārtējā sabiedrībā. Līdz tam laikam, kamēr es sapratu, ka šo pasaules uzskatu sistēmu radījuši cilvēki, tādi paši cilvēki kā es pats. Kļuvis vecāks, es sapratu, ka es esmu nepilnīgs, tāpēc jebkura mana doma kļuva nepilnīga vēl pirms es to izteicu skaļi. Kāpēc es esmu nepilnīgs? Kāpēc es nevaru pārvarēt šīs nepilnības sevī, lai kā arī censtos?

​

Vai jums ir pazīstami šie jautājumi? Vai jūs arī tos uzdevāt sev?

​

Ar laiku atbilde uz šo jautājumu tika ielikta tās apmācības sistēmas pamatā, ko es devu cilvēkiem, kuri vēlējās mācīties pie manis.

​

Es skaidri apzinājos, ka manī ir Augstāka, pilnīgāka manis daļa. Es varēju sazināties ar šo savu daļu. Tomēr es apzinājos, ka šīs manas daļas izpausmei traucēju es pats. Nevis kāds ārpus manis, bet tieši es pats.

​

Es pieņēmu, ka es un visas dzīvās būtnes radītas pēc Tā tēla, kas radījis šo pasauli un kas pēc sava stāvokļa atrodas nesalīdzināmi augstāk par mums. Mēs visi esam saistīti ar Viņu un esam nesaraujamā Vienotībā. Tieši tāpat kā manī ir mana Augstākā daļa, tā šim Pasaules Radītājam un Dibinātājam ir Viņa Augstākā daļa un Viņa zemākā daļa. Un šī Viņa zemākā daļa – tas esmu es iemiesojumā. Tas esmu es iemiesojumā un visas citas dzīvās būtnes iemiesojumā, un visa Zeme, ko es redzēju, cik tālu sniedzās skats.

​

Mēs visi bijām Viņš iemiesojumā.

​

Viņš caur mums dzīvoja un radīja, un izzināja. Viņš izzināja Pats sevi caur mums, caur katru dzīvo būtni.

​

Mēs visi bijām Viņa šūniņas un asinsvadiņi. Mēs visi kopā esam Viņa ķermenis. Mēs visi bijām saistīti ar Viņu un savā starpā.

​

Visu, kas atdalīja mūs citu no cita un no Vienotības ar Viņu, vajadzēja pārvarēt.

​

Tāpēc es mācīju, un es turpinu mācīt tagad tikai vienu vienkāršu lietu.

​

Es aicinu katru no jums sākt strādāt ar to jūsu daļu, kas traucē jums kļūt vienotiem ar Radītāju. Ar to jūsu daļu, kas atdala jūs no pilnīgas vienotības stāvokļa ar Dievu, Radītāju, Atmanu, Augstāko Saprātu. Nav svarīgi, kā jūs nosaucat to, kura daļa jūs patiesībā esat.

​

Jūs nevarat darīt kaut ko cita cilvēka vietā. Jūs nevarat likt citam cilvēkam darīt kaut ko, kas vajadzīgs jums. Pareizāk, jūs varat to darīt, bet tam jums vajadzēs lietot varu. Jums nāksies ar varu likt kādam strādāt jūsu labā vai izpildīt jūsu pavēles. Nav svarīgi, vai tas būs rupjš fizisks spēks vai jūsu uzrakstīta likuma spēks.

​

Taču pamēģiniet savā ķermenī likt sirdij elpot, bet plaušām pārsūknēt asinis jūsu asinsrites sistēmā.

Jums neizdosies. Bet, ja palūkotos vēsturē, tad visa vēsture tieši sastāv no tādiem momentiem, kad kāds mēģināja likt kādam citam darīt to, ko vajag viņam. No šejienes kari, no šejienes jebkuras netaisnības izpausme pasaulē.

​

Bet šīs netaisnības pamatā vienmēr ir kāda vēlēšanās izdarīt tā, kā viņam vajag.

​

Mēs atgriezāmies pie temata par paša personisko nepilnību.

​

Kad es biju jauns, es tiešām domāju, ka varu ar savas pārliecības spēku un personīgo paraugu iedvesmot pasauli mainīties. Es iztērēju daudz spēka un enerģijas, mēģinādams pārliecināt cilvēkus, kā viņiem jādarbojas un kā viņiem jāuzvedas.

​

Man nepietika spēka pārliecināt cilvēkus rīkoties tā, kā man šķita, kā būtu saprātīgi rīkoties.

​

Tad es sāku mēģināt darboties kopīgi ar tiem cilvēkiem, kas pieņēma manu pārliecības sistēmu. Tomēr manu spēku joprojām bija par maz.

​

Ticiet man, es iztērēju ļoti daudz savu spēku, lai pārliecinātu cilvēkus, ka viņi dzīvo nepareizi, un lai viņi kaut vai uzklausītu mani, kā viņiem ir jādzīvo.

​

Pagāja gads pēc gada, desmitgade pēc desmitgades, bet situācija pasaulē nemainījās, lai kā arī es necenstos un lai cik pūļu es nepieliktu.

​

Kāpēc?

​

Es biju tikai mazs smilšu graudiņš, maza šūniņa šī visuma organismā. Bet es mēģināju pārliecināt visu visumu, ka tam jādzīvo pēc maniem likumiem.

​

Pēc daudzām desmitgadēm es beidzot aptvēru, ka vienīgais cilvēks uz visas Zemes, kas man traucēja, biju es pats. Tā bija mana pārmērīgā godkārība un pārmērīgā pārliecība, ka esmu izzinājis visu Patiesību un varu mācīt šo Patiesību citiem.

​

Mans ārējais cilvēks mēģināja piespiest visu visumu dzīvot pēc sava likuma, nevis pakļauties likumam, kas ir spēkā šajā visumā.

​

Es sapratu galveno Patiesību. Un man jāsaka jums, ka bija vērts iztērēt veselu mūžu, lai aptvertu šo Patiesību.

​

Bezjēdzīgi un veltīgi ir noteikt savus likumus tajā pasaulē, kurā mēs dzīvojam. Mums jāpakļaujas Likumam, kas ir visa šī visuma pamatā un kas ir dots jau šī visuma radīšanas momentā.

​

Likums ir tāds, ka mums ir jāatsakās no vēlēšanās izpaust sevi, savu ego mūsu dzīvē, mums ir jāizdara viss, kas no mums atkarīgs, lai dotu iespēju Dievam izpaust sevi caur mums.

​

Tad mēs varēsim atjaunot mūsu Vienotību. Un tad mēs varēsim piedalīties šī visuma Radītāja ieceres realizācijā.

​

Tas ir tas uzdevums un tas darbs, kas katram ir jāizpilda. Nav neviena cilvēka visā visumā, kas izpildītu šo darbu jūsu vietā. Tāpēc šis darbs ir vissvarīgākais. Un šī darba paveikšana ir jūsu dzīves jēga, ko jūs meklējat ārpus sevis un nevarat atrast.

​

Es dodu jums savus zemes dzīves laika pārdomu augļus. Bet es nevaru jūs piespiest ēst šos augļus. Tas jums jāizdara pašiem.

​

Neviens ārpus jums nevarēs izdarīt darbu jūsu vietā.

​

Es atstāju jūs. Un es ļoti ceru, ka devu jūsu domai pareizu virzienu.

​

ES ESMU Konfūcijs.

 

Tatjana Mikušina, 2005

​

 

Tulkoja D. Daija, L. Ērgle, O. Gaile 2007.g.

Red. L. Ērgle 2015.g.