ES ESMU Zaratustra, atnācis caur šo sūtni.

​

Ugunīgums – mana galvenā īpašība. Uguns – mana stihija!

​

Mūsu doto Mācību refrakcija* notiek, kad saskaras mūsu pasaulei piemītošās ugunīgās vibrācijas ar planētas Zeme fiziskā plāna vibrācijām.

​

Bet uguni, ko satur mani vārdi, jūs varat sajust pat cauri pasaulēm.

​

Es atnācu!

​

Ugunīgās pasaules stāvoklis stipri atšķiras no jūsu pasaules stāvokļa, un mūsu pasaules tēlus jūsu apziņa var uztvert neierasti. Mēs runājam liesmas valodā, un mūsu vibrāciju pārveidošana zemes valodā nevar pārraidīt visu tajās ietverto informācijas pilnību. Tomēr ziņojuma būtība, pamats tiek pārraidīts pietiekami pilnīgi.

​

Manu atnākšanu šodien pie jums noteica vēlēšanās dot jums nelielu Mācību. Es devu šo Mācību maniem skolniekiem tai laikā, kad biju iemiesojumā uz Zemes pirms daudziem gadu tūkstošiem. Tomēr šīs mācības vērtība līdz šim laikam nav mainījusies. Turklāt es teikšu jums, ka ļoti maz cilvēku uz Zemes spēja apgūt šo Mācību visā pilnībā.

​

Kad pilnīgs Gars nolaižas blīvajā fiziskajā pasaulē, bet tas notiek tad, kad Augstiem kosmiskiem Gariem, kas sasnieguši noteiktu sasniegumu pakāpi iepriekšējo manvantaru laikā, saskaņā ar Kosmisko likumu no jauna jānonāk iemiesojumā, tad, saduroties ar blīvo, attīstīto matēriju, notiek tās lietas, par kurām man jums jāpastāsta.

​

Iespējams, ka jūs esat dzirdējuši kādās citās mācībās vai lasījuši kādās grāmatās, ka cilvēkam pašā sākumā, kad viņš tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības, bija Augstākā, nemirstīgā daļa, kas nekad neaizmirst par savu vienotību ar Radītāju, un zemākā daļa, kura, iemiesojoties uz planētas, daudzos gadu miljonos zaudēja vienotības sajūtu ar Radītāju un zaudēja saikni ar savu Augstāko daļu.

​

Ziniet, ka cilvēces attīstības vēsturē bija moments, kad tās attīstība tika atzīta par strupceļā nonākušu un nederīgu. Cilvēciskās būtnes bija līdzīgas dzīvniekiem un tikai pēc savas ārējās formas atgādināja cilvēku. Notika tā, ka zemākie formas radītāji nespēja cilvēkam nodot cilvēciskām būtnēm raksturīgo uguni, kas padara viņas Dievam līdzīgas. Tā ir saprāta uguns, Dievišķā dzirksts, kurai jābūt cilvēciskajā būtnē.

​

Pirms daudziem miljoniem gadu Zemes evolūcijai bija jāizbeidzas kā tādai, kas bija neizdevusies. Glābt stāvokli uzņēmās Augstie Gari, kas mita svētlaimes jeb nirvānas stāvoklī kopš iepriekšējo manvantaru laika. Šiem Gariem bija jānolaižas augsti organizētajā matērijā un jānodod tai viņiem piemītošā īpašība – uguns, liesmas, gudrības īpašība.

​

Viņi nolaidās. Viņi nolaidās cilvēku ķermeņos, kas bija dzīvnieki pēc savas būtības. Un viņiem pašiem piemītošo uguns īpašību piešķīra cilvēkiem. Cilvēku acīs iegaismojās saprāta uguns. Un cilvēki saprata, ka viņi atšķiras no dzīvniekiem. Tādējādi katrs cilvēks saņēma sevī sēklu, dzirksti, uguni no augsti garīgajām Būtnēm, kas nolaidās matērijā no augstajām uguns sfērām.

​

Katrs Augstais Gars deva savas uguns daļiņu daudzām cilvēciskām būtnēm.

​

Katrs tika apveltīts ar saprātu atbilstoši savas attīstības pakāpei un līmenim.

​

Tā bija Augsto Garu jeb Eņģeļu krišana piedzimšanā. Viņi nolaidās, daļēji pakļaujoties Kosmiskajam Likumam, daļēji pēc pašu ierosmes glābt Zemes cilvēci no iznīcības. Jo cilvēce bez saprāta nevarēja būt atbilstoša Dievišķajam mērķim, kam tā bija radīta.

​

Defektu cilvēkā izdevās izlabot, pateicoties Augsto Būtņu upurim, kuri ziedoja savu nirvānas mieru, lai nolaistos un palīdzētu.

​

Viņi nolaidās un apveltīja cilvēkus ar saprātu un daļu no savām īpašībām, kas bija tikai bāla atblāzma no viņu iepriekšējiem nopelniem pagājušajās manvantarās.

​

Un ko cilvēce? Cilvēce kļuva saprātīga. Un tā ieguva tiesības darboties atbilstoši savai brīvajai gribai. Tā, kā katra saprāts pavēlēja.

​

Kad cilvēki aptvēra, ka viņi ir līdzīgi Dieviem, tad viņi sāka uzvesties kā Dievi. Viņi sāka uzvesties tā, kā viņi domāja, kā jāuzvedas Dieviem.

​

Viņi gribēja dzīvot svētlaimē un priekos, viņi gribēja gūt visas viņiem pieejamās baudas šajā fiziskajā pasaulē.

​

Cilvēka saprātam, kad tas sastopas ar izpausto blīvo pasauli, ir divējāds raksturs. Tieši tāpēc, ka tās Dievu īpašības, kas pastāv Dievišķajā Pasaulē, ilūziju plānā pārvēršas savā pilnīgā pretstatā.

​

Tas ir izpaustās pasaules paradokss. Tā ir Dieva iecere izpaustajai pasaulei.

​

Kad prāts sāk darboties materiālās pasaules apstākļos, tas ir spiests izmantot blīvo matēriju kā priekšmetu, uz ko tas iedarbojas ar savām spējām. Un, kad prāts sāk iedarboties uz blīvo matēriju ar savām spējām, atceroties par Dievišķo Pasauli, tad tas mēģina ieviest Dievišķās Pasaules likumus blīvajā pasaulē. Bet, tā kā matērijai ir ļoti zemas vibrācijas, tad jebkura prāta īpašība, pielietota fiziskajā pasaulē, var radīt tās īpašības pretstatu, kas līdzīgas piepūles rezultātā tiktu radīta smalkajā pasaulē, ugunīgajā pasaulē.

​

Lūk, te ir noslēpums. Kad Augsts Gars no ugunīgajām sfērām nokļūst zemākajās pasaulēs un turpina matērijā lietot ugunīgajai pasaulei piemītošās prāta īpašības, tad iedarbības rezultāts uz matēriju ne vienmēr būs atbilstošs Dievišķajai iecerei tieši pašas matērijas blīvuma dēļ.

​

Pirms miljoniem gadu katrs no jums, kas lasa šīs rindas, tika apveltīts ar Dievišķā saprāta dzirksti, pateicoties tam, ka jūsos nolaidās to Augsto Garu daļa, kas atnāca apveltīt jūs ar saprātu.

​

Katrā no jums ir to Valdoņu daļiņa, kurus dažādās mācībās sauc dažādi, – par  Gudrības Valdoņiem, Dievišķajiem Valdoņiem vai Šambalas Valdoņiem.

​

Nolaidās Septiņi Lieli Gari. Katrs deva daļiņu no sevis cilvēku dvēseļu miljoniem.

​

Cilvēki guva iespēju dzīvot un attīstīties. Katrs cilvēks saņēma sevī Augstās Dvēseles daļiņu, kas kļuva par viņa iekšējo skolotāju, viņa Sargeņģeli jeb Es Kristus.

​

Tagad nevar atšķirt, kur beidzas cilvēka dzīvnieciskā daļa un kur sākas viņa garīgā sākotne.

​

Cilvēks ir spiests pastāvīgi cīnīties ar savu dzīvniecisko dabu un pastāvīgi tiekties uz Garu. Bet agri vai vēlu pienāks diena, kad cilvēks uzvarēs dzīvnieku sevī, uzvarēs savas kaislības, uzvarēs savu ego un dos iespēju Garam uzņemties pilnu virsvaldību pār sevi. Un cilvēks nebūs vairs zemākais cilvēks, cilvēka un dzīvnieka sajaukums. Zvērs būs savaldīts, un cilvēks kļūs līdzīgs Dievam.

​

Saprāta dzirksts, kas deg katra cilvēka svētnīcā, tagad gruzd, un daudziem tā ir tuvu izdzišanai vai nodzisusi.

​

Tāpēc šīs dzirksteles iedegšanai tiek dota Mācība, tiek doti norādījumi.

​

Dzīvnieciskajam cilvēkam ir jādod vieta Dievišķajam cilvēkam. Iznīcīgajam cilvēkam ir jādod vieta neiznīcīgajam.

​

Miesīgajam prātam ir jādod vieta Dievišķajam saprātam.

​

Un tas notiks. Tāpēc, ka dzirkstele un liesma jūsos nedos jums miera līdz tam laikam, kamēr tas notiks. Jūs mētāsieties, jūs meklēsiet. Jūs centīsieties atrast fiziskajā pasaulē to nirvānas stāvokli, ko atceras Augstāko Būtņu daļiņa jūsos. Jūs meklēsiet šo stāvokli visur uz Zemes. Jūs to neatradīsiet fiziskajā plānā.

​

Kad jūs sapratīsiet, ka nekas šajā pasaulē jūs vairs nepievelk, kad jūs atteiksieties no jebkuras pieķeršanās šai pasaulei, lūk, tad jūs iegūsiet patieso nirvānu un iespēju gūt svētlaimi vienotībā ar savu Augstāko Daļu un caur viņu ar šī visuma Radītāju.

​

Bet līdz tam laikam jūs cīnīsieties, jūs cietīsiet, jūs mētāsieties un jūs meklēsiet.

​

Jūs atradīsiet savu Sākotni, savu Uzvaru un savu Svētlaimi.

​

Tad Augstāko Būtņu daļiņas, kas ir jūsos, gūs iespēju saplūst kopā, un tās arī iegūs brīvību no matērijas važām, kas saistījušas tās miljoniem gadu.

​

Es devu jums Mācību, ko es devu saviem skolniekiem pirms tūkstošiem gadu. Nāca citas reliģijas, nāca citas mācības. Bet tagad ir pienācis laiks atdot jums zināšanas par jūsu vēsturi. Šīs zināšanas palīdzēs jums citādi paskatīties pašiem uz sevi un uz to cīņu, kas notiek jūsu pasaulē.

​

ES ESMU Zaratustra, un es stāvu Vienotības liesmā.

 

​

Tatjana Mikušina, 2005

________________________________________________________________

*refrakcija (fiz.) – viļņu frontes vai gaismas stara virziena maiņa uz robežas, kur saskaras divas dažādas vides ar atšķirīgu viļņa izplatīšanās ātrumu.

 

 

Tulkoja D. Daija, L. Ērgle, O. Gaile 2007.g.

Red. L. Ērgle 2015.g.