Rožu ceļš
ES ESMU TAS, KAS ES ESMU
2005. gada 5. martā
ES ESMU TAS, KAS ES ESMU, un es runāju no tavas iekšienes. Ne visiem izdodas gūt saskarsmes pieredzi ar savu Augstāko daļu. Un tajā pašā laikā tas ir tik dabisks process, kas ir pilnīgi pieejams lielākajai pašlaik uz Zemes dzīvojošo cilvēcisko indivīdu daļai.
Zemes dzīve ir ļoti piesātināta ar tādām formām, kas, nebūdamas reālas no augstākās realitātes viedokļa, tomēr pārāk stipri piesaista cilvēku uzmanību, novēršot viņus no šīs realitātes.
Gūt iespēju ielūkoties aiz aizkara, izlauzties cauri fiziskās pasaules blīvumam, dzīvojot iluzorajā pasaulē, – šis ir mērķis, kas tagad izvirzās pirmajā plānā.
Mēs gūstam saskarsmes iespēju starp pasaulēm, pateicoties jaunai dispensācijai*. Šo saskarsmi var apgūt katrs, kas patiesi uz to tiecas, patiesi, bez izlikšanās.
Visgrūtākais ir pārvarēt pašam savu ārējo, iluzoro apziņu. Šo sev uzvilkto iluzoro apģērbu. Atbrīvoties no fiziskajām domām un jūtām. Pacelties savā apziņā vispirms sava Es Kristus augstumā, pēc tam ES ESMU TAS, KAS ES ESMU un tālāk, bezgalībā.
Visgrūtākais būs pirmais solis: pieņemt lēmumu iet pa Ceļu, neņemot vērā neko. Katru dienu. Šīs pasaules ilūzija mēģinās novērst no virzīšanās pa šo Ceļu. Katrs solis ar laiku var izrādīties ļoti sāpīgs, it kā jūs ietu pa stikla lauskām vai pa taku, uz kuras izkaisītas rozes. Jūs ejat basām kājām un ciešat sāpes no ērkšķiem, kas duras jums kāju pēdās.
Tas ir sāpīgs ceļš. Kad bērns atnāk šajā pasaulē, viņam tas ir liels stress. No savas mātes klēpja viņš ienāk nepazīstamā pasaulē. Viņam tas ir stress un pirmās ieelpas sāpes, nezināmais un gaisma.
Tieši tāpat, kad jūs nākat saskarē ar smalko pasauli, jums tas ir stress. Jūs sākat iepazīt savu nepazīstamo daļu. Tā ļoti atšķiras no jūsu ārējās daļas. Bet jūs ejat, neņemot vērā neko. Neņemot vērā ne sāpes, ne zaudējumus, ar ko sastopaties savā ceļā.
Jūs zaudējat savus agrākos draugus, laika pavadīšana ar viņiem jums šķiet pavisam tukša un zaudējusi jēgu. Jūs zaudējat interesi par savām iepriekšējām aizrautīgajām nodarbēm. Jūs pamazām sākat saprast, ka šī pasaule kļūst jums pavisam sveša. Jūsu vibrācijas tik ļoti atšķiras no apkārtējās pasaules, ka jūs it kā izkrītat no tās. Bet jūsu ego nepadodas. Tas mēģina pievērst jūsu uzmanību kaut kādām jums vien zināmām piesaistēm šai pasaulei, no kurām jūs vēl neesat spējuši atbrīvoties.
Dažreiz ir kauns atzīties, ka ir šādas pieķeršanās. Tomēr tās ir, un tās aizies. Pietiek tikai aktīvāk izrādīt savu vēlēšanos tikt vaļā no nepilnības. Jūs turpināt savu Ceļu, un rožu ērkšķi arvien sāpīgāk un sāpīgāk duras jums kāju pēdās. Dažkārt sāpes ir nepanesamas. Bet nav iespējas griezties atpakaļ. Tas ir sāpīgs ceļš. Cilvēks, kam ir stiprs ego, gluži vienkārši nav gatavs šim ceļam. Un viņš nogriežas sānis. Viņš dod priekšroku baudu gūšanai.
Bet, jo vairāk jūs pretojaties, jo sāpīgāk būs atgriezties uz Ceļa.
Tiešām tas ir ļoti grūts Ceļš. Ceļš, kas nosēts ar rozēm un ērkšķiem. Bet es nezinu cita ceļa. Tas ir upura ceļš, pa kuru katrs solis nāk ar grūtībām. Bet nav cita ceļa.
Tātad pirmais solis ir vēlēšanās pārvarēt sevi.
Ja jūs esat pieņēmuši šo lēmumu, tad vienmēr atradīsies cilvēks jums blakus, kas palīdzēs iet tālāk, dos nepieciešamās zināšanas un izpratni.
Bet pēc tam jums jāiet patstāvīgi. Bez lieciniekiem. Pienāk tāds brīdis, kad jūs paliekat viens pret vienu ar sevi un ar savu ego. Un sākas cīņa. Tā ir kauja uz dzīvību un nāvi. Katra jūsu daļa, reālā un nereālā pārliecina otru daļu par tiesībām uz savu eksistenci.
Šis stāvoklis ir ļoti tālu no miera, aprimuma un komforta. Tieši tāpēc daudzi aiziet no ceļa, meklējot grupas, strāvojumus un sektas, kas dod šķietamu mieru, uzspēlētu mīlestību un ārišķīgas rūpes.
Daudzi aiziet no rozēm kaisītās takas un iet pa mīkstiem paklājiem.
Paiet desmiti un simti iemiesojumu, kamēr viņi atgriežas uz iesvētījumu* ceļa. Dievs nesteidzina viņus.
Izredzes atgriezties uz Ceļa ir vienmēr. Bet reizēm ir nepieciešams ļoti jūtams mājiens no jūsu augstākās daļas, lai cilvēks padomātu un atgrieztos uz Ceļa.
Kad pienāk cīņas moments ar jūsu nereālo daļu, tas tiešām ir līdzīgs kaujai. Visi jūsu ķermeņi ir ievainoti. Jūs paši ievainojat sevi. Jūsu nereālā daļa nesaprot, kas notiek. Jums var šķist, ka jūs jūkat prātā, ka jūs esat neglābjami slimi. Tā tiešām ir Gara tumšā nakts. Tas ir kārdinājums tuksnesī. Un tas ir ilgstoši. Viss atkarīgs no jūsu ego pretestības pakāpes.
Bet, kad jūs pārvarat savu ego, satriecat savu sliekšņa sargu, savu nereālo daļu, jūs pārvēršaties par citu cilvēku. Jā, jūs turpināt valkāt cilvēcisko ķermeni, jūs turpināt palikt fiziskajā plānā, bet jūsu lielākā daļa mīt citā realitātē. Jūs kļūstat divu pasauļu pilsonis, mītot vienlaikus augšā un lejā.
Jūs kļūstat par punktu, kurā satiekas pasaules.
Taču ar to jūsu virzīšanās pa ceļu nebeidzas, bet tikai sākas. Jo jūs kļūstat par pasaules asi. Caur jums, jūsos iziet ass, serdenis, kas uztur saiti starp pasaulēm.
Jūs kļūstat par kanālu, caur kuru ienāk Gaisma šajā tumšajā pasaulē.
Protams, kā jebkura ass, jūs izjūtat vislielāko sasprindzinājumu. Tāda sajūta, ka jūs esat Titāns, uz kura pleciem balstās šī pasaule.
Mūžīgā sevis pārvarēšana, pastāvīga atteikšanās no savas nereālās daļas. Arvien jauni un jauni iesvētījumi. Pastāvīgs spriegums.
Tikai tā jūs augat. Un tas ir tas, ko no jums vēlas Dievs.
Nav cita ceļa.
Ja jūs esat gatavi šim iesvētījumu Ceļam, tad jūs ļoti labi sapratīsiet, par ko ir runa. Ja jūs neesat gatavi šim ceļam, tad viss, ko jūs tikko izlasījāt, nedos jums nekādu informāciju.
Tas tikai tā šķiet, ka visi cilvēki ir vienādi. Katrs atrodas savā attīstības pakāpē. Vienkārši tagad ir pienācis tāds moments, kad lielam indivīdu daudzumam iespēja stāties uz šī ceļa un sākt pa to virzīties ir kļuvusi daudz reālāka nekā tikai pirms gada. Pašas enerģijas, pats Kosmoss veicina šo virzību.
Tie no jums, kas saprot, par ko šeit ir runa, atrodiet laiku. Aizejiet vienatnē. Palieciet vienatnē ar sevi. Koncentrējieties uz savu sirdi un pajautājiet sev, vai jūs esat gatavi iet šo Ceļu. Ja sirds jums pateiks, ka jūs esat gatavi, – ejiet. Bet katru dienu, ceļoties no rīta, un katru vakaru pirms gulētiešanas atcerieties par savu pieņemto lēmumu. Un turpiniet iet, lai cik sāpīgi ērkšķi nedurtos jūsu kājās un lai kas arī nenotiktu ar jums ārējā pasaulē. Nebaidieties ne no kā. Nekas, nekādi apvainojumi, zaudējumi, šīs pasaules nepatikšanas nevar kaitēt jūsu nemirstīgajai daļai.
ES ESMU TAS, KAS ES ESMU, un es arvien esmu kopā ar jums jūsu Ceļā.
Tatjana Mikušina, 2005
Video:
https://www.youtube.com/watch?v=CDiAVwKxx_8
Šo audioierakstu var klausīties oriģinālajā Sūtnes vietnē:
https://sirius-ru.net/dictations/mart_iun_2005/2005.03.05.htm
______________________________________________
* Dispensācija (lat. - dispensatio) – izņēmums, atvieglojums (tulk.piez.)
Tulkoja D. Daija, L. Ērgle, O. Gaile 2007.g.
Red. L. Ērgle 2015.g.
