Mācība par karmas nonākšanu gada beigās Gautama Buda 2007. gada 1. janvārī Katru reizi, kad sākas jauns gada cikls, mēs nākam, lai dotu pamācības jaunajam laika ciklam... Jūs zināt, ka gada cikls ir pakļauts Karmas Likuma darbībai tā, ka karma nonāk nevis visa uzreiz, bet tiek sadalīta visa gada garumā. Katru mēnesi jūs saņemat noteiktu nonākušās karmas daudzumu. Tā jums ir iespēja atstrādāt savu pagātnes karmu pakāpeniski gadu pēc gada un mēnesi pēc mēneša. Ja jūs saņemtu iespēju atstrādāt uzreiz visu savu karmu, savu negatīvo enerģiju, to enerģiju, ko jūs izkropļojāt savās iepriekšējās dzīvēs, tad jūs nevarētu to izturēt. Jūsu ķermeņi acumirklī tiktu saārdīti gabalos. Tāpēc Likums darbojas tā, lai katru jūsu dzīves brīdi jūs saņemtu iespēju tikt galā tieši ar tik lielu pagātnes negatīvās enerģijas daudzumu, ar kādu jūs esat spējīgi tikt galā. Jums nekad netiek dots vairāk, kā jūs spējat izturēt. Tāpēc no jums tiek prasīts, lai jūs vienkārši pakļautos šī visuma Likumam un ar pazemību sagaidītu jūsu pašu radītās karmiskās enerģijas atgriešanu, kas jums tiek dota atstrādāšanai ciklos. Jauno gadu nosacīti var uzskatīt par jauna pagātnes enerģijas slāņa atstrādāšanas sākumu. Ar katru jūsu sekmīgi pabeigtu gadu jūs atstrādājat savu pagātnes karmu un tuvojaties jaunam apziņas līmenim. Ja nebūtu jaunās karmas, ko jūs nemitīgi radāt, tad pietiktu tikai ar dažiem gadiem, lai atbrīvotos no jūsu pagātnes karmas lauvas tiesas. Taču ne visi no jums saprātīgi izlieto savu Dievišķo enerģiju un savu iemiesojumā pavadāmo laiku. Tāpēc daudziem no jums tas negatīvās enerģijas daudzums, ko jūs atstrādājat ar ciešanām, slimībām un bēdām, tūlīt pat papildinās ar jaunu karmu, kuru jūs nemitīgi radāt ar savām nepareizajām darbībām un nepareizajām izvēlēm savā dzīvē. Ja nebūtu Dievišķās žēlastības, tad jūs pilnībā zaudētu tālākās virzības iespēju, – tik lielu karmu daudzi no jums rada savā dzīvē. Tomēr, pateicoties Dievišķajai žēlastībai, šī karma jums netiek atgriezta uzreiz, bet gaida labvēlīgu iespēju, kad jūs būsiet spējīgi pārdzīvot pagātnes negatīvo enerģiju un nevis vienkārši izturēt savu karmisko nastu, bet arī padomāt par to, kāpēc jums uzbrukušas tik daudzas nelaimes vienlaikus. Tā daudzi no jums spēj apzināties Augstākā Likuma esamību un ar savu būtni tiekties izpildīt šo Likumu. Iemīļotais Kuthumi 2005. gada 19. decembrī Kad beidzas gada cikls, jūs sastopaties ar mazliet citādu situāciju. Var būt tā, ka to karmu, kas atbilstoši Kosmiskajam Likumam atgriezās pie jums gada laikā, jūs neesat atstrādājuši tādā mērā, kādā tas bija nepieciešams no Likuma viedokļa. Iedomājieties, ka arī citi cilvēki atvēlētā gada cikla laikā nespēja vajadzīgajā mērā atstrādāt savu karmu ar pareizām izvēlēm, lūgšanām vai labu darbu veikšanu. Tādā gadījumā gada beigās notiek karmas pārpalikumu uzkrāšanās, kas gulst pār cilvēci un ir gatava nonākt dažādu cilvēcei raksturīgu stāvokļu veidā: kā slimības, depresija, bads vai dažādas stihiskas nelaimes un dabas katastrofas... Tāpēc ir tik svarīgi gada beigās ievērot paaugstinātu savas apziņas disciplīnu. Ļoti derīgi ir jebkādi apzināti ierobežojumi, ko jūs sev uzliekat, – gavēšana, klusēšana, lūgšanas vai ziedojumi, ko jūs varat nolikt uz kalpošanas altāra, sniedzot palīdzību trūkumcietējiem un dzīves pabērniem. Tādā gadījumā jūs radāt papildu labo karmu, kas ārkārtējā gadījumā var tikt izlietota stāvokļa līdzsvarošanai uz planētas kopumā... Ja jūsu apziņa nav gatava šādai kalpošanai, tad pilnīgi iespējams, ka jūs uzņemsiet mūsu lūgumus kā ne ar ko nepamatotu iebiedēšanu. Tomēr padomāsim kopā. Kāda ir alternatīva? Kā citādi var likvidēt pārmērīgos izveidojušos negatīvās enerģijas uzkrājumus uz planētas? Jūs domājat, ka notiks brīnums un visa jūsu enerģija, ko jūs nespējāt pārstrādāt jums atvēlētā gada cikla laikā, brīnumainā kārtā izgaisīs? Visi tamlīdzīgi brīnumi, ja arī tie notika agrāk, vienmēr ir prasījuši ļoti lielu papildu enerģijas daudzumu. Šī enerģija tika dota jūsu planētai vai nu no kosmiskās rezerves, vai no Gaismas Skolotāju kauzālajiem ķermeņiem. Tagad iedomājieties uzņēmumu, kas gadu no gada uzrāda nerentablus rezultātus. Uzņēmuma īpašnieks ņem līdzekļus no citiem, ienesīgiem uzņēmumiem un sedz zaudējumus. Tas var turpināties kādu laiku. Bet, lūk, pienāk brīdis, kad īpašnieks saprot, ka zaudējumi nav nejauša parādība. Šie ikgadējie zaudējumi saistīti ar konkrētā uzņēmuma darbinieku nolaidību. Tāpēc labs saimnieks var vai nu piespiest darbiniekus strādāt labāk, vai slēgt uzņēmumu. Tie līdzekļi, ko tagad izmanto Gaismas Būtnes, ir domāti, lai pamudinātu cilvēces labākos pārstāvjus strādāt labāk. Jūs taču nevēlaties palikt bez jūsu darba vietām, bez jūsu planētas, ja lietojam iepriekš minēto analoģiju. Kad karma nonāk, tad visbiežāk jūs nevarat salīdzināt cēloņu un seku sakarību starp savām darbībām un to sekām, kas līdz jums nonāk dažādu nelaimju un slimību veidā. Jūs izsaucaties: „Par ko, Dievs?!”, nevis ar pazemību pieņemat visu, ko Dievs jums sūta. Ticiet, Dievs ir ļoti žēlsirdīgs. Tā karma, kas nāk pār jums, nonāk pa visvieglāko no iespējamajiem ceļiem. Ja jums būtu iespējams saprast, par kādu rīcību jūs nesat to vai citu karmisko nastu, tad jūs pateiktos Dievam, ka viņš tik žēlsirdīgi atļāvis jums atstrādāt jūsu pašu radīto. Ir vairāki veidi, kā atstrādāt karmu. Pirmais veids ir vispār neradīt karmu. Otrais veids ir atstrādāt karmu ar savām pareizajām izvēlēm. Trešais veids – atstrādāt karmu ar pazemību tās situācijas priekšā, kurā jūs nokļūstat. Un beidzot, jūs varat mīkstināt karmisko slogu ar lūgšanu un nožēlu. Lūk, to mēs arī ierosinām jums pastiprināti darīt atlikušajā laikā līdz šī gada beigām. Sanats Kumara 2010. gada 1. jūnijā Kad cilvēce būs spējīga visā pilnībā apzināties atbildību par visu, kas notiek uz planētas Zeme, tad mēs varēsim atviegloti uzelpot, jo visu šo laiku, kamēr cilvēce pēc sava apziņas līmeņa atbilst bērna apziņas līmenim, mēs esam spiesti to aprūpēt un raudzīties, lai Zemes bērni sava nesaprātīguma dēļ neradītu tāda mēroga postu, ka dzīve uz planētas kļūtu neiespējama... Tie cilvēki, kam piemīt tieksme analizēt un kas ir spējīgi iedziļināties, varēja ievērot, ka situācija uz planētas saasinās ar katru dienu. Par situāciju uz planētas signalizē gandrīz nepārtrauktās zemestrīces un vulkānu izvirdumi, militārie konflikti un terora akti, sociālie sprādzieni un apvērsumi, kas notiek gan te, gan tur uz zemeslodes. Jums šķiet, ka tas ir dabiski un ka tur nav nekā neparasta. Patiešām visas šīs cilvēces neattīstītās apziņas pazīmes ir bijušas arī agrāk. Gan pirms simt, gan pirms vairākiem simtiem gadu. Taču šo negatīvo parādību biežums un mērogs un tie negatīvie spēki, kas stāv aiz šīm parādībām, nekad nav bijuši tik lieli. To jums saku es. Mana atmiņa ir daudz labāka nekā pašreiz uz Zemes iemiesotās cilvēces atmiņa. Man ir iespēja ielūkoties akašas hronikās un salīdzināt jūsu situāciju ar jebkuru no situācijām, kādas jelkad ir bijušas uz planētas Zeme. Salīdzināšanas rezultāts nebūs par labu situācijai, kāda ir izveidojusies tagad. Mums, Dievišķajām Būtnēm, vajag arvien vairāk un vairāk enerģijas, lai apvaldītu situāciju uz planētas un nepieļautu visbriesmīgāko, kas var būt cilvēcei, kad pati fiziskā platforma izbeidz savu eksistenci... Elohims Herkuless 2009. gada 26. decembrī Sevišķi daudz nepārdomātu lietu notiek gada beigās, kad ļaudis pēc viņu uzskatiem svin jauno gadu. Man jums jāsaka, ka dažu šādas svinēšanas dienu laikā tiek radīts tikpat liels karmas daudzums kā visa pārējā gada laikā. Tāpēc, pirms sākat svinēt, padomājiet, kādā formā jums labāk to darīt. Varbūt tomēr mainīt tradicionālo priekšstatu par svētkiem kā obligātu nevaldāmu dzeršanu un pieēšanos? Ja es ar visu savu varenību un spēku nenoturētu balansu uz planētas, tad planēta jau sen būtu sašķīdusi gabalos kā valrieksts, kas pārsists ar milzīgu akmeni. Tāpēc, ka karma, kas pašlaik ir cilvēcei, spēj sagraut planētu dažās sekundes daļās. Katru gadu šajā sarežģītajā gada laikā Karmas Valde uz Lielās Centrālās Saules saņem Dievišķās enerģijas kredītu, lai planētas Zeme evolūcijām būtu platforma, uz kuras tās varētu evolucionēt. Katru reizi ir izdevies pārliecināt visuma Augstāko Padomi, lai enerģija tiktu atvēlēta. Bet es zinu citu planētu piemērus, kurām pienāca brīdis, kad Dievišķās enerģijas piešķiršana fiziskās platformas uzturēšanai tika pārtraukta. Planēta izšķīda gabalos dažās sekundēs. Asteroīdu josla starp Marsu un Jupiteru ir piemineklis sagrautās planētas civilizāciju nesaprātīgumam. Daži šīs planētas pārstāvji ir atraduši patvērumu uz Zemes. Un viņi, daži no viņiem atkal turpina nodarboties ar tādām pašām lietām, acīm redzot, noticējuši savai nemirstībai un nesodāmībai. Jūs, Zemes cilvēce, turpināt savu evolūciju ar Debesu žēlastību, kas nepazīst robežas. Es jūsu vietā pateiktos Debesīm visās jūsu svētnīcās 24 stundas diennaktī līdz jaunajam gadam atlikušajās dienās. Ja jūs kaut vai 10 procentus no tā laika, ko jūs izlietojat izpriecām, veltītu lūgšanām un meditācijām, tad Karmas Valdei būtu argumenti Centrālajai Saulei. Taču tas nenotiek. Padomājiet... Gautama Buda 2006. gada 25. decembrī ...Laiks ir ļoti sarežģīts, un gada robeža ir sevišķi svarīgs un sarežģīts laiks. Tieši robežlaikā, kad mainās saules cikli, mēs nākam un dodam jums mūsu mācību, jo viss, ko mēs ieliekam augošas saules laikā, uzdīgs pavasarī un vasarā, iestājoties nākamajiem saules cikliem, un tie ir pavasara saulstāvji un vasaras saulgrieži. Noslēdzas vecais un sākas jaunais... Ļoti daudzi cilvēki izjūt depresīvus stāvokļus, un ļoti daudzi cilvēki pavada Ziemassvētkus un Jaunā gada svētkus ļoti zemā vibrāciju līmenī, lietojot alkoholu un nodarbojoties ar citām nederīgām un necienīgām lietām. Tas viss rada planētai papildu karmas daudzumu, kas var izraisīt nelabojamas nelaimes dažos kontinentos. Tāpēc kā vienmēr gada beigās, es vēršos pie jums ar lūgumu nosargāt līdzsvaru vispirms sevī un veltīt pēc iespējas vairāk pūļu planētas karmas un jūsu valsts karmas līdzsvarošanai. Ja jūs jūtat tādu iekšēju nepieciešamību, tad jūs varētu katru atlikušo dienu līdz šī gada beigām veltīt savai lūgšanu praksei ar divkāršotu un trīskāršotu spēku. Nekautrējieties pat atprasīties no darba, lai pastrādātu mājās planētas Zeme labā, vienatnē vai kopā ar domubiedru grupu. Lasiet rozārijus, lasiet citas lūgšanas vai praktizējiet meditāciju. Sūtiet savu Mīlestību un Pateicību Zemei. Iztēlojieties Māti Zemi kā dzīvu būtni, kas ļauj jums dzīvot un attīstīties, rūpējas par jums. Sūtiet savu Mīlestību Zemei un tiem elementāļiem, kas apkalpo cilvēces evolūciju uz Zemes... ES ESMU Buda, un es priecājos, ka daudzi no jums ir pieņēmuši lēmumu un sākuši iet pa kalpošanas ceļu Zemes cilvēcei, aizmirstot par savām personiskajām problēmām un savām personiskajām grūtībām un nedienām. Patiesībā tikai tad, kad jūs esat pārņemti ar kalpošanu Dzīvībai, visas jūsu sīkās problēmas cita pēc citas pamet jūs, un kādā jaukā dienā jūs saprotat, ka esat brīvi no visa tā sīkā un nevajadzīgā, kas agrāk apgrūtināja jūs jūsu dzīvē. Bet tā bija cita dzīve, tāda cilvēka dzīve, kas bija koncentrējies uz sevi un savām problēmām. Tagad jūs esat Gaismas būtne, kurai rūp visas planētas labklājība un harmonija. Lai pasaulei ir labi! Lai laimīgas ir visas dzīvās būtnes, kas dzīvo uz mūsu mīļās planētas Zeme. Om. Par karmas nonākšanu gada beigās Video iekļauti fragmenti no Gudrības Valdoņu vēstījumiem, kas atklāj un skaidro Mācību par karmas nonākšanu gada beigās. Vēstījumi doti caur Sūtni T. Mikušinu uz augšu uz sākumlapu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

LIELAIS DIEVIŠĶAIS VIRZĪTĀJS Lielais Dievišķais Virzītājs ir Augsta Kosmiska Būtne. Viņš teic: "Es esmu zināms kā Lielais Dievišķais Virzītājs tāpēc, ka esmu savienojis savu apziņu ar Dievišķā plāna kosmiskajiem cikliem neskaitāmu gaismas visumu daudzuma dēļ." Dievišķa vadība – tas ir apziņas stāvoklis Dievā. Tā ir pilnīga Viņa plāna zināšana visai dzīvei. Gala iznākumā šī zināšana ietver sevī ne tikai vadību, bet arī tās loģisko noslēgumu, kas izpaužas paveiktā darbībā. Sensenis, vēl agrāk nekā mūsu dvēseles sāka domāt par savienošanos ar Dievu, šis Sauļu Valdoņu Iesvētītais apzinājās nepieciešamību dzīvesviļņiem, kas ir te, apakšā, zināt plānu un iet pa dzīvi, nekļūdīgi sekojot Esamības ceļa zvaigznei, lai izpildītu šo plānu kā gaismas kopiju – matricu, kā apzinātu domu, kā motīvu un gatavību, radošu momenta izpildīšanai, vai kā īstenošanu Matērijā, kā fizisku iemiesojumu, cikla nobeigumu. Iesvētītā Vārds tapa atvasināts no liesmas nosaukuma, kuru viņš pielūdza. Tātad, viņam nav vārda, viņš pielūdz Dievu kā nevainojama virziena Likumu, un kļuvis zināms ar vārdu Lielais Dievišķais Virzītājs tāpēc, ka, pateicoties pielūgšanai, viņš tapis identificēts ar pielūgšanas priekšmetu, bet pēc tam kļuva par to, kam pielūdz. Un amats kosmiskajā Hierarhijā – "Lielais Dievišķais Virzītājs" – kļuva par viņa Dieva identitāti. Viņš sen ir saņēmis iesvētījumus, kas cēluši viņu godā uz kosmiskiem kalpošanas līmeņiem un devuši viņam tiesības kļūt par Septītās Pamatrases Manu. Pamatrases Manu – tas ir likumdevējs, kas nosaka Dievišķo plānu veselai evolūcijai. Manu iemieso arhetipu visu dvēseļu dzīvesviļņiem, kas iemiesojas uz Zemes noteiktā laika periodā. Šis arhetips ir Dievišķais Atveids un līdzība, pēc kura radītas dvēseles, un viņu likteņu paraugs. Septītajai Pamatrasei ir paredzēts iemiesoties Lielā Dievišķā Virzītāja vadībā. Viņa Kauzālais Ķermenis redzams kā gigantiska gaišzila sfēra, kas apņem visu planētu. Šajā sfērā ietverti spēka lauki, caur kuriem tiek īstenota Dieva vadības atbrīvošana. Līdz Atlantīdas nogrimšanai, tai laikā, kad Noass vēl tikai būvēja savu šķirstu un brīdināja cilvēkus par tuvojošajiem Lielajiem Plūdiem, Lielais Dievišķais Virzītājs aicināja Sen Žermēnu un dažus uzticamus priesterus, lai pārceltu brīvības liesmu no Attīrīšanas Tempļa, kas atradās Kubas rajonā, uz drošu vietu – Karpatu priekškalnēs Transilvānijā. Te viņi joprojām izplatīja brīvības ugunis un vadīja šo svēto rituālu pat tad, kad cilvēces karma tika sodīta pēc Dievišķas pavēles. Kad Atlantīda nogrima, Attīrīšanas Templis tika aizgādāts uz ēterisko plānu. Nākamajos iemiesojumos Sen Žermēns un viņa sekotāji Lielā Dievišķā Virzītāja vadībā atkal atklāja šo liesmu un turpināja sargāt svētumu. Vēlāk Lielais Dievišķais Virzītājs, palīdzēdams kopā ar savu skolnieku, dibināja svētmītni tajā vietā, kur bija liesma, liekot ungāru karaļu nama – Rakoci Nama pamatus. Valdonis Rakoci, kā dažkārt dēvē par Lielo Dievišķo Virzītāju, arī tagad joprojām uztur brīvības fokusu Rakoci pilī Transilvānijā austrumu un rietumu Eiropai. Kādreiz šī svētmītne bija fiziskajā plānā, bet tagad – ēteriskajā plānā. Gaismas nams ēteriskajā plānā. Karpatos, Transilvānijā. Lielais Dievišķais Virzītājs atbalstīja Eiropu tūkstošiem gadu ilgi. Viņš ir Sen Žermēna skolotājs un arī Jēzus, El Morijas un daudzu citu Valdoņu skolotājs. Lielais Dievišķais Virzītājs arī mūsu laikā nav atstājis Zemes cilvēci bez vadības, bez sava Dievišķā redzējuma. XXI gs., sākot ar 2005. gadu, Viņš ir nācis 11 reižu un devis savu Mācību ar Lielās Baltās Brālības Sūtnes Tatjanas Mikušinas starpniecību. Lūk, kā Viņš saka par sevi: "ES ESMU Lielais Dievišķais Virzītājs. Jūs pazīstat mani kā Karmas Valdes locekli un kā Sen Žermēna Skolotāju. Es ne vienmēr cenšos parādīties publikai, un sabiedrības garīgās attīstības virzienu es parasti uzdodu it kā no aizkulisēm." Lielā Dievišķā Virzītāja Mācība ir dziļa un daudzšķautņaina. Viņš runā mums par to, ka Dievišķās Patiesības izpratnes process norisinās pastāvīgi (Vēstījumā 2005. gada 13. aprīlī), lūdz arī mūs darboties dzīvē saskaņā ar saņemtajām zināšanām un mācībām (Vēstījumā 2006. gada 27. aprīlī). Savā 2006. gada 2. jūlija Vēstījumā Lielais Dievišķais Virzītājs saka: "...es vēršos pie jums ar lūgumu, lūdzu, sniedziet visu palīdzību, kādu vien jūs varat sniegt mūsu sūtnei, jo izaudzināt un novadīt līdz apzinātam darbam ar Brālību citu tādu starpnieku mums var neizdoties tuvākajā laikā. Tāpēc ar pateicību pieņemiet mūsu vēstījumus. Jūsu apziņas līmeni nenosaka mentālās informācijas daudzums, ko jūs spējat uzņemt savā prātā. Jūsu apziņas līmeni nosaka tās Dievišķās īpašības, ko jūs iegūstat savā Ceļā. Vissvarīgākās starp tām ir uzticība, patiesīgums, nesavtīgums un pazemība. Bez šīm īpašībām nekādas mentālās iestrādes neļaus jums pacelties jaunā apziņas līmenī. Tāpēc katru reizi nepagurstam atkārtot par Dievišķo īpašību attīstību jūsos. Jūsu tiekšanās liek jums iegūt to, kas nepieciešams jūsu attīstībai. Tāpēc tiekšanās un pastāvīgums būs nākamās īpašības, kas jums nepieciešamas." 2009. gada 4. jūlija vēstījumā Lielais Dievišķais Virzītājs 2009. gada 4. jūlija Vēstījumā "Mācība par garīgajām praksēm" mēs esam saņēmuši vissvarīgāko vadīšanu darbībai: "Runājot par jūsu garīgo darbu un jūsu darbības virzieniem, tad es ieteiktu jums padomāt par to, ka laika nav palicis nemaz tik daudz. Katra cilvēka piepūle tagad ir tik vajadzīga kā nekad. Jo dažreiz situācija izveidojas tā, ka pietiek ar pavisam nedaudzu gaismas nesēju saskaņotu darbu, lai spēku pārsvars nosvērtos uz evolūcijas iespējas turpināšanas pusi." 2009. gada 20. decembra Vēstījumā Lielais Dievišķais Virzītājs ielāgo svarīgākās līdzstrādnieku īpašības: "Par cilvēces attīstības pakāpi liecina tikai nesavtīgas kalpošanas fakti. Saprotiet, ka nākamais posms, kurā cilvēcei jāieiet, būs saistīts ar principiāli citām attiecībām starp cilvēkiem. Pirmajā vietā jābūt nesavtīgumam, pēc tam – kalpošanai. Abi šie raksturīgie momenti ir iespējami tikai uz absolūtas Mīlestības un bezgalīgas Ticības pamata. Tāpēc palūkojieties sev apkārt un pavērojiet, kurš no jūsu apkārtnes ir gatavs šim nākamajam cilvēcisko attiecību posmam?" 2010. gada 30. decembra Vēstījumā teikts par Ceļa izvēles svarīgumu un stingru īstā virziena ievērošanu, nenogriežoties uz citiem maršrutiem: "Mēs pārejam uz smalkāku realitāti. Mēs runājam ar tiem, kas ir spējīgi mūs uztvert. <...> Mēs esam sastādījuši mūsu vēstījumus tā, lai cilvēks pamazām ienāktu mūsu pasaulē, arvien vairāk balstot savus lēmumus realitātes iekšējā uztverē un nevis ārpusē. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja jūs patiesi nopietni izvēlaties iet pa mūsu iezīmēto Ceļu. Ja jūs, tāpat kā līdz šim, jauksiet dažādus avotus un dažādus garīgos virzienus, tad mūsu vēstījumu darbība būs tieši pretēja. Jūs nevis tuvosieties sava garīgā ceļojuma mērķim fiziskajā pasaulē, bet attālināsieties no tā. <...> Lai sāktu kustību, jums ir nepieciešams izvēlēties Ceļu un sākt virzīties pa to. Bet, ja nonākot līdz kādam punktam Ceļā, jūs pēkšņi nolemsiet, ka būtu labi paiet vēl pa citu maršrutu, tad jūs automātiski atgriezīsieties sava Ceļa sākuma punktā. <...> Ja jūs esat atraduši Dievišķu avotu, ja jūsu Augstākais Es norāda uz tā patiesumu, tad kāpēc jums pēc apšaubāma signāla atkrist un skriet uz citu pusi? Mācības dziļums tiek aptverts, ejot cauri dzīves pārbaudījumiem un izmantojot iegūtās zināšanas, ejot cauri šiem pārbaudījumiem. Ticiet man, ka tad, kad jūs ejat mūsu norādītajā virzienā, tad jūs apjaušat arvien smalkākas ilūzijas šķautnes un mācāties pārvarēt tos iekšējos un ārējos šķēršļus, par kuriem Ceļa sākumā pat nenojautāt. Taču tie, kas mētājas no vienas puses uz otru, ne tikai nepavirzās Ceļā uz priekšu, bet nodara tiešu ļaunumu savai dvēselei, jo, neieguvuši smalkas izšķiršanas pieredzi, tiek pakļauti daudzām negatīvām iedarbībām, kas spēj saārdīt viņu smalkos ķermeņus un arī pašu dvēseli. Vēl reizi atkārtoju, ka Dievišķā zinātne ir vissarežģītākā zinātne no visām zinātnēm, un tās virspusēja izpēte nekādu rezultātu nedod. Tādēļ es atnācu un dodu šo manu vēstījumu. Mans galvenais pienākums ir dot pareizu virzienu katrā konkrētā laika momentā." Ar Tatjanas Mikušinas starpniecību cilvēcei pārvadītajā 2013. gada 25. jūnijā Lielais Dievišķais Virzītājs sava Vēstījuma noslēgumā dod norādījumu, ka Dievs vienmēr ir ar mums, un mēs varam pastāvīgi būt Dievā: "Es atnācu šajā dienā, lai ievirzītu jūs jūsu Dievišķajā Ceļā. Es ļoti ceru, ka jūs visi, kas lasāt šo manu Vēstījumu, ejat Ceļu pie Dieva." <...> Visu, mīļie, jūs nosakāt paši. Nav pasaulē neviena cilvēka, kas piespiestu jūs izjust negatīvus apziņas stāvokļus. Vienīgais cilvēks visā pasaulē, kas to var izdarīt, esat jūs katrs pats. Un neviens cits. Tāpēc es ieteiktu jums katru dienu sākt ar to, ka pieejat pie spoguļa un uzsmaidāt sev. Tas ir visvienkāršākais paņēmiens, un tas ir pieejams pat tiem no jums, kas uzskata, ka viņš ir nabags, nelaimīgs un atstāts pabērna lomā. Jūs kļūstat par to, ko jūs domājat, kas jūs esat. Tas ir izplatījuma likums, kurā jūs dzīvojat. Iesākumam jums vajag mainīt priekšstatu par sevi. Jums vajag pārliecināt sevi, ka ar jums viss ir kārtībā. Un pats galvenais – jums vajag pārliecināt sevi, ka ar jums ir Dievs. Kas gan var notikt ar jums jūsu dzīvē, ja pats Dievs ir ar jums un rūpējas par jums? Būt Dievā, Dievišķā izjūta – tas vienkārši ir jūsu apziņas stāvoklis. Ja jūs vēlaties pastāvīgi būt Dievā, tad jūs vispirms ielaidiet Viņu savā sirdī, un pēc tam pēc kāda laika Viņš pārņems visu jūsu būtni. Tāpat kā saule apspīd visu zemi un visu visapkārt, Dievs caur jums tāpat apgaismos pasauli." Lielais Dievišķais Virzītājs uztur fokusu Gaismas Alā Indijā, Himalaju sirdī, (turklāt arī Gaismas Namā, kas atrodas Rakoci pilī, Karpatos, Transilvānijā). Lielais Dievišķais Virzītājs ir liels iesvētītājs augšupcelšanās ceļā, un arī tas ir viņa uzdevums Gaismas Alā –kandidātu augšupcelšanās sagatavošana un viņu ceļa paātrināšana. Te Lielais Dievišķais Virzītājs izmanto savas pilnvaras, lai attīrītu četrus zemākos ķermeņus tiem izcilajiem iesvētītajiem, kuriem palikušas noteiktas viņu karmas daļas un lai attīrīti pārvadītāji ļautu viņiem sniegt kosmisku kalpošanu formas pasaulē līdz augšupcelšanās. Viņš bieži ir attēlots, apjozts ar platu, gaišzilu jostu, izrotātu ar mirdzošiem, gaišziliem dārgakmeņiem, un ar apžilbinošiem, spilgtiem gaismas stariem, kas nāk no viņa sirds, kakla un galvas. Šie gaismas stari ir ļoti spēcīgi. Jūs varat savienoties ar šiem stariem un iegūt Valdoņa aizsardzību. Viņš apņems savu gaišzilo jostu ap jums ēteriskā līmenī čakru aizsardzībai un palīdzēs pievilkt jūsu Dievišķo plānu. Lielā Dievišķā Virzītāja muzikālais vadmotīvs ir "Rakoci maršs" no Ferenca Lista Ungāru rapsodijas Nr. 15. Aprakstu sagatavojusi Marija Flīmane Redaktore Jeļena Iļjina Septītās pamatrases Manu Gaismas ala. Indijā, Himalajos Literatūra: 1. Микушина Т.Н. КНИГА МУДРОСТИ. Послания Владык. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2018. 2. Профет Марк Л., Профет Элизабет Клэр. Владыки и их Обители. Энциклопедия. – М: М-Аква, 2006 Dažkārt vēl augšup neuzceltās dzīvesplūsmas tiek ņemtas viņu smalkajos ķermeņos Brālības Svētmītnēs, lai sagatavotu viņas īpašai kalpošanai formas pasaulē, kas prasa pārcilvēcisku spēku un noteiktu iemaņu apgūšanu, kuras var nodot augšup neuzceltam skolniekam tikai Svētmītnēs. Jēzus tika ņemts Luksoras Svētmītnē un Gaišzilā Lotosa Templī pirms viņa trīs gadu fināla kalpošanas. Kad cienīgiem čhēla tiek piešķirta tāda dispensācija, viņi ir spējīgi spīdoši izpildīt savas kalpošanas palikušo daļu, jo viņu apziņa kļūst pilnīgs fokusa punkts formas pasaulē, vienota Lielās Baltās Brālības Gara atbrīvošanai. Tie, kas saņem tādu iespēju būt pilnīgotiem vēl pirms sava fināla iesvētīšanas un augšupcelšanās gaismā, parāda brīnumus, demonstrē alķīmiju un vada dabas spēkus un elementāļu būtnes. Lielais Dievišķais Virzītājs ir Dardžīlingas Padomes loceklis, un arī Karmas Valdes loceklis, kalpojot uz Pirmā stara – Dieva svētās gribas stara. Viņš ieņem divpadsmit sauļu hierarhiju kosmiskā pulksteņa ciparnīcas divpadsmito līniju un uztur Dieva spēka liesmu Mežāža hierarhijai šīs saules sistēmas evolūcijas vārdā, palīdzot Zemes cilvēkiem viņu cilvēcisko nepilnību pārvarēšanā. LIELAIS DIEVIŠĶAIS VIRZĪTĀJS Visi Lielā Dievišķā Virzītāja vēstījumi Dievišķās Patiesības izprašanas process norisināsies vienmēr Lielais Dievišķais Virzītājs 13. aprīlis 2005. gads Mēs priecājamies, ka mūsu aicinājumi rada atbalsi jūsu sirdīs Lielais Dievišķais Virzītājs 30. decembris 2005. gads Mēs lūdzam jūs rīkoties jūsu dzīvēs saskaņā ar zināšanām un mācībām, ko esat saņēmuši Lielais Dievišķais Virzītājs 27. aprīlis 2006. gads Jūsu apziņas līmeni nosaka tās Dievišķās īpašības, kuras jūs iegūstat jūsu Ceļā Iemīļotais Lielais Dievišķais Virzītājs 2. jūlijs 2006. gads Vēsts no Karmas Valdes sēdes Lielais Dievišķais Virzītājs 3. janvāris 2007. gads Manas rekomendācijas un novēlējumi jums Lielais Dievišķais Virzītājs 29. decembris 2007. gads Mācība par garīgajām praksēm Lielais Dievišķais Virzītājs 4. jūlijs 2009. gads Mums vajadzīga jūsu gatavība kalpot Zemes evolūcijām Lielais Dievišķais Virzītājs 20. decembris 2009. gads Daži no vēstījumu došanas mērķiem Lielais Dievišķais Virzītājs 16. janvāris 2010. gads Dievišķā zinātne ir vissarežģītākā zinātne Lielais Dievišķais Virzītājs 30. decembris 2010. gads Būt Dievā – tas vienkārši ir jūsu apziņas stāvoklis Lielais Dievišķais Virzītājs 2013. gada 25. jūnijā Filma radīta pēc Lielā Dievišķā Virzītāja vēstījuma fragmenta, kas saņemts ar T. Mikušinas starpniecību uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

GUDRĪBAS VALDOŅA VĒSTĪJUMS 2018. gada jūnijs, 2018. gada decembris Mūsu Misija Krievijā ir izbeigta Sanats Kumara 2018. gada 20. jūnijā ... "noteiktā garīgā Ceļa posmā jūsu pienākums ir aizstāvēt Patiesību. Ja jūs to nedarāt, tad jums tas ir līdzvērtīgi nodevībai. Pašreizējā laikā šī ir vienīgā iespēja mainīt notikumu gaitu uz labāku. Dievs neļauj būt par apsmieklu. Nav lielākas varonības, kā aizstāvēt Augstāko likumu šajā pasaulē. Jūsu izvēle: vai jūs izvēlaties nemirstību vai jūs izvēlaties iznīcīgo pasauli? Mēs esam izbeiguši mūsu misiju Krievijā. Ir pienākusi to kārta, kuri visu šo laiku ir klausījušies Mūsu vārdos, lasījuši Mūsu Vēstījumus, bet neko nav darījuši. Ir laiks parādīt, kā jūs esat apguvuši mūsu Mācību. Vai jūsu vidū ir Mūžīgās Dzīves cienīgie. Izpildiet savu pienākumu! Bet es beidzu savu Vēstījumu." lasīt vēstījumu... Iesvētījumu Ceļš vienmēr ir atvērts tām dvēselēm, kuras ir uzticīgas Dievam un Valdoņiem Kungs Maitreija 2018. gada 19. decembrī ... "Dievišķās Būtnes vienmēr ir ar jums. Mēs nekad nepametam jūs ne pie kādiem apstākļiem. Taču jūs paši atdalāt sevi no Dieva un Dievišķajām Būtnēm. Šī atdalīšana atņem jums Dievišķos apziņas stāvokļus: Prieku, Mīlestību, Mieru un Harmoniju. Mēs nekur neesam aizgājuši. Mēs – pastāvīgi ar jums. Tomēr tagad jums vajadzēs lielākas pūles, lai sadzirdētu Mūs un saprastu Mūsu Mācību." lasīt vēstījumu... uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

• Ticība. Absolūta un bezierunu ticība Dievam, ticība, ka ar savu lūgšanu esam spējīgi mainīt situāciju Krievijā un pasaulē. • Mīlestība. Lūgšana, kas raidīta visaugstākajā absolūtajā Mīlestībā uz tuvāko, dzimteni, planētu, visu radīto. • Godbijība. Godbijība pret Dievu, Valdoņiem, Augstāko pasauli. • Nesavtīgums. Izpratne, ka Dievs Pats var izmantot pēc saviem ieskatiem to enerģiju, ko mēs Viņam dodam lūgšanas laikā. Enerģijas ziedošana ir absolūta. • Pazemība. Izpratne, ka mēs esam Dieva rokās. Mēs esam gatavi pakļauties jebkādai Dieva Gribai, lai kāda tā arī nebūtu. • Bērna apziņas stāvoklis. Mēs esam bērni, kas sēž Dievišķās Gudrības okeāna krastā un mēģinām saprast šo Gudrību ar zinātkāru bērna prātu. • Grēku nožēlošana. Sapratne, ka mēs esam daudz reižu kļūdījušies. Savu grēku atzīšana un nožēlošana. Grēku nožēlošana uz pusi atvieglo mūsu karmisko slogu. Ar lūgšanu mēs atbrīvojamies vēl arī no liekās nastas. • Motīvs. Ja jūs lūdzaties nevis par sevi, bet par citiem, par valsti, par pasauli, par visu dzīvo būtņu laimi, tad tas būs pareizais motīvs. Ja jūs varat izpildīt šos nosacījumus, tad mēs varēsim sasniegt lūgšanu apziņas stāvokli, kurā rodas augšupejošā enerģijas plūsma no mums uz Dievu un lejupejošā smalkāka plūsma no Dieva mūsu būtnē. Šādā stāvoklī mums kļūst sasniedzama Kunga Svētība. Protams, lai sasniegtu apziņas lūgšanu stāvokli, vajag pūlēties katru dienu daudzus gadus. Kā sportisti katru dienu trenējas, lai sasniegtu rezultātus Olimpiādē, tieši tāpat lūgšanai vajadzīga pastāvīga trenēšanās un centība. Vajag sākt ar 15 minūšu lūgšanai dienā, pamazām palielinot laiku līdz stundai un vairāk. "Sirius" vietnē ir bijusi iespēja saņemt sīkākas rekomendācijas Gudrības Valdoņu vēstījumos. Efektīvai lūgšanu praksei nepieciešams ievērot arī fiziskos nosacījumus. • Vieta lūgšanai. Ir vēlama pastāvīga vieta lūgšanai Altāra priekšā. Nepieciešams, lai uz Altāra būtu Valdoņu attēli, ziedi, svētbildes, sveces, kristāli... Viss, kas spēj paaugstināt jūsu apziņu un radīt Dievišķu noskaņojumu. Telpai jābūt uzkoptai un izvēdinātai. • Fiziskā ķermeņa sagatavošana. Nelietot pārtikā gaļu. Nelietot alkoholu, nikotīnu, narkotikas. Nevajag ēst pirms lūgšanas, bet gan divas stundas pēc ēšanas vai tukšā dūšā. Ķermenim jābūt tīram. Apģērbam ir jābūt tīram un spodram, baltā krāsā vai gaišos toņos. Neskatīties televīziju. Neklausīties zemas kvalitātes mūziku. • Nosacījumi. Vēlams parūpēties, lai lūgšanas laikā būtu klusums. Ir labi lūgties visai ģimenei kopā. Ja kādu iemeslu dēļ neizdodas lūgties kopā ar ģimeni, tad norunāt, ka lūgšanas laikā mājinieki izslēgs televizoru, radio, mūziku. Izslēgt mobilos telefonus. Lielā pilsētā lūgšanai ideāli piemērots laiks ir naktī, kad kņada aprimusi un iestājas klusums, vai arī pirms rītausmas. • Harmonizācija un noskaņojums. 20 – 30 minūtes pirms lūgšanas nepieciešams ieiet harmoniskā, līdzsvarotā apziņas stāvoklī. Vajag izvēlēties savas harmonizācijas metodes: mierīgas mūzikas, mantru klausīšanās, meditācijas filmu noskatīšanos u.t.tml. Lūgšanas kvalitāte. Daži noteikumi, ko vajag ievērot, lai mūsu lūgšana nestu labumu pasaulei uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

Kosmiskā Būtne Varenais Uzvara Varenais Uzvara ir Kosmiska Būtne no Venēras, kura uzticība Uzvaras Liesmai vairāk nekā simt tūkstoš gadus deva Viņam varu pār Liesmu pa visu kosmosu. Viņa Mīlestība uz Kristus Uzvaru ir paraugs tām dvēselēm, kas evolucionē uz Zemes. Varenais Uzvara bija tas, kurš XX gadsimta trīsdesmitajos gados atsaucās uz Sen Žermēna izteikto lūgumu par kosmisko palīdzību planētai Zeme. Viņš atnāca un stājās blakus ar Brīvības Valdoni Sen Žermēnu. Viņš piešķīra savu Uzvaras momentu Sen Žermēna plānu izpildīšanai planētai Zeme. Pateicoties tam, ka Varenais Uzvara un daudzas citas kosmiskās Būtnes nāca palīgā Sen Žermēnam, Viņa lūgumus par žēlastību Zemes cilvēcei Karmas Valdes locekļi, Valdoņi apmierināja. Literatūra: 1. Микушина Т.Н. КНИГА МУДРОСТИ. Послания Владык. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2018. 2. Профет Марк Л., Профет Элизабет Клэр. Владыки и их Обители. Энциклопедия. – М: М-Аква, 2006. [1] Беседы «Я ЕСМЬ» Возлюбленного Могущественного Победы (Chicago, IL., Saint-Germain Press, 1949). Kad Uzvara pirmo reizi tapa zināms Zemes cilvēkiem, viņu nosauca par "Lielo Valdoni no Venēras". Viņš skaidroja, kā dabūjis savu vārdu: "Dievišķie Valdoņi, kuri veikuši augšupcelšanos no planētas Zeme, bija devuši man vārdu "Uzvara", jo viss, ko es centos darīt, bija paveikts ar Uzvaru! Manā apziņā vai pasaulīgajā darbībā nav (un nebija milzīga laika periodā) nevienas tādas lietas, kad varētu atcerēties kādus ierobežojumus! Es pazinu tikai Uzvaru tūkstošiem gadu laikā". [1 ] Varenais Uzvara un Viņa mīlestība uz Uzvaru – tik tiešām tā ir Uzvaras Zvaigzne, šī Zvaigzne ir mūsu pašu kauzālais ķermenis, bet mūsu personīgā Uzvara – tā ir Mīlestības Uzvara! Varenais Uzvara īsteno Savu Kalpošanu kopā ar divpadsmit Valdoņiem – Viņa palīgiem, kā arī ar Uzvaras eņģeļu leģioniem. Viss Kosmoss ir Varenā Uzvaras mājas. Mūsu dienās Kosmiskā Būtne Varenais Uzvara ir atnācis, pārvarēdams telpu un laiku no neaptveramajiem savas Mājas plašumiem. Viņš ir devis trīs iedvesmojošus vēstījumus par Uzvaru caur Lielās Baltās Brālības Sūtni Tatjanu Mikušinu. Varenais Uzvara deva savu pirmo vēstījumu 2005. gada 10. jūnijā , un pasludināja, ka Uzvaras stunda ir pienākusi! Viņš atnesa priecīgu vēsti: "Jūsu planēta pāriet jaunā jūsu evolūcijas posmā, un tas notiek tieši tagad." Varenais Uzvara runā par to, ka šajā laikā, kā nekad agrāk, mums jābūt vērīgiem un uzmanīgiem attiecībā pret sevi, pret iekšējām pārmaiņām, kas notiek mūsos: "Jums ir jāieklausās sevī. Jums ir jāsajūt sevi, jāizprot sevi. Jūs neesat tas, ko jūs redzat spogulī, jūs esat varenas garīgas būtnes, un sākas posms, kad jums visiem tas ir jāsajūt." Tālāk Kosmiskā Būtne Uzvara skaidro, ka Viņš atnācis tieši tāpēc, lai pateiktu par mūsu iespēju – iemantot Jaunā laikmeta cilvēka apziņu: "Jūs ieejat tajā līmenī, kas ļaus jums īstenot jūsu saiti ar savu Augstāko daļu bez agrākās piepūles. Visos laikos ir bijuši cilvēki, kas turējušies savrup un glabājuši sevī saskarsmes noslēpumu starp pasaulēm pat tad, kad aizkars bija maksimāli blīvs. Ja dotu jums tēlainu salīdzinājumu, tad agrāk šis aizkars bija kā necaurredzama siena, bet tagad sākas laiks, kad šis aizkars kļūst līdzīgs mežģīņu plīvuram, caur kuru jūs varat redzēt un gūt daļēju priekšstatu par mūsu pasauli. Un tieši es atnācu pie jums tagad, lai paziņotu jums par jūsu iespēju. Aizkars starp mūsu pasaulēm ir gatavs pārplīst kaut vai tūlīt. Jūsu apziņa ir vienīgais šķērslis, kas jums traucē ieraudzīt mūsu pasauli un nākt saskarē ar mūsu pasauli. Smalkās enerģijas strāvo jums cauri un vārda tiešajā nozīmē veido jūsu apziņu. Jauno apziņu. Jaunā Laikmeta cilvēka apziņu." Varenais Uzvara atgādina, ka cilvēce nepieliek pietiekamas pūles, lai iesaistītos smalkajās pasaulēs. Taču Visumā ir spēkā Brīvās gribas likums, un neviens nevar to pārkāpt. "Dievišķās Būtnes dara visu, kas no viņām atkarīgs, lai iesaistītu jūs mūsu pasaulē. Ja jūs pieliktu kaut tūkstošo daļu no tām pūlēm, ko pieliekam mēs, lai būtu iespējama jūsu saskarsme ar mūsu pasauli, tad jūs varētu īstenot savā apziņā zibenīgu izrāvienu bezgalībā, uz mūsu pasaulēm. Brīnumains laiks ir sācies. Paraugieties pa logu. Vai jūs redzat to pašu pasauli? Katram tiek dotas izredzes. Un katrs pats pieņem savu lēmumu, pamatojoties uz Brīvās gribas likumu. Es atnācu kā Betlēmes zvaigzne, kas pavēstīja Jēzus Kristus Piedzimšanu. Es atnācu pasludināt jums Kristus piedzimšanu jūsos. Tie no jums, kas ir uzvarējuši savu mirstīgo apziņu, saņems iespēju iegūt Kristus saprātu." <...> "Jūs sasniedzat Dievišķās apziņas virsotni ar jūsu uzvaru palīdzību, ko jūs gūstat citu pēc citas pār savu nereālo daļu, pār savu iznīcīgo, miesīgo prātu. Jums cauri staro Kristus saprāts. Tas dzimst jūsos, un tas izaug jūsu pasaulē caur jūsu sirdīm jūsu acu mirdzumā, ar jūsu kalpošanu, ar jūsu darbībām, ko jūs paveicat visas dzīvības labā." <...> "Jūs sasniedzat Dievišķās apziņas virsotni ar jūsu uzvaru palīdzību, ko jūs gūstat citu pēc citas pār savu nereālo daļu, pār savu iznīcīgo, miesīgo prātu. Jums cauri staro Kristus saprāts. Tas dzimst jūsos, un tas izaug jūsu pasaulē caur jūsu sirdīm jūsu acu mirdzumā, ar jūsu kalpošanu, ar jūsu darbībām, ko jūs paveicat visas dzīvības labā." Sava ugunīgā Vēstījuma nobeigumā Kosmiskā Būtne Uzvara aicina mūs izraudzīties Uzvaru un virzīšanos uz mūsu Uzvaru tāpēc, ka tālab ir kosmiskā iespēja – Uzvaras stunda ir pienākusi! "Šis laiks var kļūt par grandiozas uzvaras laiku, ko gūst vieni, un par laiku, kad citi cieš sakāvi." <...> "Mīļotie, nekad neaizmirstiet, ka jūs visi esat Dieva vēderā. Jūs visi sastādāt vienoto Dieva ķermeni, un pienāk brīdis, kad no jūsu vēlēšanās nekas daudz nav atkarīgs. Jūs esat nolemti uzvarai. Jums nav citas izvēles, kā tikai jūsu uzvara." <...> "Tāpēc izvēlieties savu uzvaru un izvēlieties virzīšanos uz savu Uzvaru. Es atnācu pateikt jums par kosmisko iespēju, kas tuvojas. Kas ir jau pienākusi tiem, kas ir gatavi to pieņemt. Uzvaras stunda ir pienākusi!" Otrajā vēstījumā 2006. gada 29. decembrī Kosmiskā Būtne Varenais Uzvara skaidroja sava vārda būtību: "ES ESMU Kosmiskā Būtne Varenais Uzvara! Un, tā kā ES ESMU Uzvara, Es esmu uzvarošs!" Varenais Uzvara apliecina, ka jums ir nepieciešams attīstīt tieši uzvaras īpašību sevī: "Visa visuma evolūcija ir lemta Uzvarai. Un uzvarošo vai uzvaras īpašību jums vajag attīstīt sevī. Šī īpašība jums ir pilnīgi nepieciešama. Tāpēc, ka visā cilvēces stagnantā vēstures perioda laikā tieši uzvarošās, uzvaras īpašības jums vienmēr ir pietrūcis." Viņš atgādina mums arī mūsu Dievišķību, mūsu Dievišķo izcelsmi un nepieciešamību gūt uzvaru pār mūsu nereālo daļu, jo bez Dievišķības iemantošanas nav iespējama turpmākā evolucionārā attīstība šajā visumā: "... es atnācu iemācīt jums uzvaras apstiprināšanu. Tieši tad, kad jūs atsakāties no jebkurām cilvēciskām nepilnībām un nekvalitatīviem stāvokļiem, tieši tad jūs gūstat jūsu uzvaru pār nereālām izpausmēm un apstiprināt sevī Dievišķību." <...> Es atnācu atgādināt jums par jūsu Dievišķo izcelšanos un nepieciešamību gūt uzvaru pār jūsu nereālo daļu. Jūs pārāk esat saraduši ar savu nereālo daļu miljonu gadu klejojumos pa jūsu pasauli. Taču neviens nevar jūs piespiest atteikties no jūsu nereālās daļas. Šis lēmums jums pašiem ir jāpieņem savā sirdī." <...> "Jums jātiecas uz Dievišķību, un jums ir jāšķiras no nerealitātes. Tāpēc, ka bez tā nav iespējama turpmākā evolūcija šajā visumā." Šajā vēstījumā Kosmiskā Būtne Varenais Uzvara dod mums ļoti svarīgu garīgo praksi, lai attīstītu realitātes un ilūzijas atšķiršanas sajūtu mūsos. Viņš ierosina nodarboties ar šo praksi katru dienu: "Jums ir nepieciešams pieņemt par likumu un sākt katru dienu analizēt tās nerealitātes izpausmes sevī, kas traucē un kavē jūsu uzvaru. Pacentieties abstrahēties no tās pasaules, kas ir jūsu apkārtnē, un iedomājieties, ka jūs pēkšņi esat nokļuvuši citā pasaulē, Dievišķā pasaulē. Tajā pasaulē nav jums pierasto formu, tajā pasaulē nav nekā, ko vajadzētu darīt ar rokām. Tajā pasaulē nav jārūpējas par ķermeni. Tā ir Ugunīgā Pasaule. Pasaule, kurā valda ugunīgas domas, pasaule, kas radīta ar domas spēku un kas pastāv, pateicoties Dievišķajai Mīlestībai, kura viena pati aizpilda ar sevi visu Ugunīgās Pasaules brīvo telpu. Pateicoties šai Mīlestībai arī eksistē tā pasaule. Tagad iztēlojieties, kas no tā, kas ir jūsu apkārtnē jūsu pasaulē, var būt vajadzīgs mūsu Dievišķajā pasaulē. Vai jums būs vajadzīgas lietas, kas ir ap jums, nauda, greznuma priekšmeti, ēdiens, apģērbs?Nē, nekas no manis nosauktajām lietām jums nebūs vajadzīgs mūsu pasaulē. Kas tad paliek? Kas var palikt kopā ar jums mūsu pasaulē? Es jums pateikšu. Mūsu pasaulē ar jums var palikt tikai jūsu Dievišķās īpašības. Nesavtīgums, uzticība, mīlestība, līdzcietība, dievišķā žēlsirdība, tīrība... Tik daudz ir īpašību Dievišķajā pasaulē, kuras jūs varat paturēt sevī, bet, lai jūs iegūtu šīs īpašības, jums tās ir jāieaudzina sevī jūsu fiziskajā, izpaustajā pasaulē." Tālāk Varenais Uzvara attēlo mums spilgtu ainu, kā mēs jutīsimies, kad, būdami nepilnīgi, atgriezīsimies mūsu Tēva Mājās: "... kad pienāks atgriešanās laiks Tēva Mājās, tad jūs tur nonāksiet bez jūsu spožajām drēbēm, kas noaustas no jūsu tikumiem. Neklājas kailam staigāt pa Dievišķo pasauli. Jūs pastāvīgi izjutīsiet uz sevi vērstus Dievišķās pasaules iemītnieku līdzjūtīgos skatienus. Un jums kļūs neērti par bezmērķīgi pavadīto laiku savu zemes iemiesojumu laikā. Tāpēc, balstoties uz to Dievišķās pasaules aprakstu, ko jūs saņemat mūsu vēstījumos, atrodiet sevī spēkus un vīrišķību un atbrīvojieties no savām tīri cilvēciskajām īpašībām un pacentieties iegūt Dievišķās īpašības un pilnīgumu." Šī vēstījuma nobeigumā Varenais Uzvara deva mums svarīgu atgādinājumu par to, ka mums nemaz tik daudz laika nav palicis eksperimentēšanai fiziskajā pasaulē, un aicina pasteigties, jo tieši fiziskā pasaule dod bezprecedenta iespēju mūsu iekšējiem pārveidojumiem: "Es nāku, lai vēl reizi atgādinātu jums par jūsu Dievišķību. Tāpēc, ka jūsu burzmā un dienas steigā jūs esat pārāk atrāvušies no realitātes. Laiks ir atcerēties savas īstās Mājas un savu Dievišķo uzdevumu. Nebaidieties izskatīties smieklīgi jūsu apkārtējo cilvēku acīs. Paskatīsimies, kurš smiesies tad, kad jūs nonāksiet Dievišķajā realitātē. Ja es jums saku, ka cikli saīsinās un laiks ir paātrinājies, tad tas nozīmē, ka jums nemaz vairs nav daudz laika palicis jūsu eksperimentēšanai fiziskajā pasaulē. Izpaustās pasaules blīvuma dēļ katra darbība šajā pasaulē dod gandrīz zibenīgu rezultātu. Lai to pašu efektu sasniegtu tad, kad jūs atrodaties Ugunīgajā Pasaulē, jums būs vajadzīgi miljoni gadu. Steidzieties. Jo to, ko jūs viegli varat sasniegt, kamēr atrodaties iemiesojumā fiziskajā pasaulē, nav iespējams sasniegt jūsu uzturēšanās laikā Dievišķajā pasaulē. Mūsu pasaules viena otru savstarpēji papildina, un tas, kas ir iespējams jūsu pasaulē, nav iespējams pie mums. Diemžēl jums ir jānotic maniem vārdiem. Jo, lai sasniegtu to pasauli, kurā uzturos es, jums būs vajadzīgi miljonu miljoni zemes gadu." Varenais Uzvara izteica cerību, ka Viņa vēstījums palīdzēs tiem indivīdiem, kuri ir gatavi ļoti straujām dzīves pārmaiņām: "Tomēr es nezaudēju cerību, ka atradīsies tie cilvēciskie indivīdi, kam katrs mans šīsdienas vēstījuma vārds nesīs tik svarīgu enerģētisko un informatīvo komponentu, ka jūsu dzīve pārmainīsies tik ātri, kā jūs pat nevarējāt iedomāties savos visdrosmīgākajos sapņos." Neparasti iedvesmojošu vēstījumu, aicinošu uz kosmiskiem plašumiem, mums Kosmiskā Būtne Varenais Uzvara deva 2007. gada 6. jūlijā caur Sūtnes Tatjanas Mikušinu. Varenais Uzvara saka: "Jums ir nepieciešams saprast, ka aiz jūsu blīvās pasaules robežām ir vesels visums." <...> "Mēs aicinām jūs uz kosmiskiem plašumiem, mēs gribam, lai jūs savā apziņā iemācītos pamest blīvās pasaules robežas." Varenais Uzvara vēsta to, ka mēs varam iegūt Brīvību un spēju pārvietoties pa Visuma plašumiem. Tam vajag pārvarēt matērijas pievilkšanu un pacelties nākamajā evolūcijas attīstības posmā: "... tiklīdz jūsu apziņa sasniedz augstāku līmeni, jūs esat spējīgi atrauties no dzimtās planētas un pievilkties tiem ēterisko Gaismas oktāvu slāņiem, kas ļaus jums iegūt pārvietošanās Brīvību pa šī visuma plašumiem. Jūs iegūsiet šo Brīvības un neatkarības stāvokli no matērijas un no jebkuras planētas un planētu sistēmas gravitācijas. Tomēr tas notiks ar jums ne agrāk kā tad, kad jūs spēsiet savā apziņā pārvarēt jūsu planētas matērijas pievilkšanu." Jaunas apziņas dzimšanu var panākt ar lielām pūlēm tieši matērijas pretestības dēļ, turpina Varenais Uzvara: "Šis jaunās apziņas dzimšanas process jūsos ne vienmēr ir nesāpīgs. Tieši tāpat kā caur sāpēm notiek jaunas būtnes dzimšana jūsu pasaulē, tieši tāpat jums ir mokās jāpiedzimst no jauna, lai kļūtu spējīgi nest jauno apziņu. Tā patiešām ir nasta, tā ir nasta, ko nesuši visi pagātnes svētie mocekļi. Pārāk stipra ir matērijas pretestība un pārāk daudz ir spēku, kas darbojas pretī jaunās apziņas un jaunās domāšanas atnākšanai jūsu pasaulē. Tāpēc šis jaunais jums nāk ar tādām grūtībām. Un diezin vai Zemes iedzīvotāju vairums saprot, par ko es runāju." Varenais Uzvara atceras, ka pirms miljoniem gadu, kad Viņš bija mūsu evolucionārās attīstības stadijā, kādas galvenās grūtības bija Viņa priekšā: "Pirms daudziem miljoniem gadu es biju jūsu evolucionārās attīstības stadijā. Tagad es mēģinu atcerēties galvenās grūtības, kas bija manā priekšā kā neatrisināma problēma. Un jūs zināt kas tās ir? Tā ir matērijas pievilkšana. Tā ir nevēlēšanās šķirties no blīvās pasaules. Tas līdzinās tam, kā mazs bērns nevēlas izkāpt no sava šūpuļa, lai spertu savu pirmo soli nezināmā pasaulē. Jūs gluži vienkārši baidāties šķirties no sava vecā un pierastā piesaistes stāvokļa matērijai. Matērija – jūsu Māte. Tomēr ir arī Tēvs, kas sauc jūs pacelties augstākā apziņas līmenī. Citādi jūs riskējat palikt savā šūpulī uz mūžīgiem laikiem." Varenais Uzvara runā par bezbailību, kas mums ir jāattīsta sevī. Viņš atgādina, ka mēs esam nemirstīgi un Dievs par mums rūpējas. "Jaunais vienmēr baida. Tomēr jums nepieciešams attīstīt sevī bezbailību un spēju mainīt savu apziņu. Nav jābaidās ne no kā. Jums vienmēr ir jāglabā savā apziņā tas, ka jūs esat nemirstīgi un Dievs rūpējas par jums." Varenais Uzvara aicina mūs uz nemitīgu tiekšanos uz Augstākajām pasaulēm, uz pastāvīgu mainīšanos un pastāvīgu spēku sasprindzinājumu: "Jums tikai ir jāsaglabā savās sirdīs tiekšanās uz Augstākajām pasaulēm. Jums pastāvīgi jāmēģina pārvarēt jums apkārtējās ilūzijas pievilkšanu zemei. Ticiet man, ka jums tagad nav svarīgāka uzdevuma kā uzdevums paaugstināt savu apziņu pāri visām jūsu izveidojušās, nostabilizējušās dzīves izpausmēm. Pastāvīga mainīšanās un pastāvīgs spēku sasprindzinājums. Šajā pastāvīgajā sevis pārvarēšanā jūs esat spējīgi pacelties nākamajā evolucionārās attīstības posmā. Neko nav iespējams sasniegt bez piepūles. Neprieciniet sevi ar domu, ka nākamais posms atnāks pats no sevis un jums nekas nebūs jādara. Nē, jums neizdosies apmānīt Dievišķo Likumu un pārvarēt nākamo pakāpienu uz kāda cita pleciem un ar citu pūlēm. Visas pūles jums būs jāpieliek pašiem, paceļoties savā apziņā arvien augstāk un augstāk." Šī ugunīgā vēstījuma nobeigumā Kosmiskā Būtne Varenais Uzvara dod mums nenovērtējamu Mācību par visīsāko ceļu uz Dievišķās apziņas virsotni: "... jums vēl ir nepieciešams izjust atbildību par tiem cilvēkiem, ar kuriem jūs esat karmiski saistīti. Jums ir jāpasniedz viņiem palīdzīga roka, tieši tāpat kā es tagad pasniedzu jums palīdzīgu roku, dodams šo vēstījumu. Katram, kam ir augstāks apziņas stāvoklis, ir jāpalīdz tiem, kas ir atpalikuši un aizkavējušies Ceļā. Jums bērnībā mācīja palīdzēt mazākajiem. Tagad jums tas ir jāatceras. Ir daudz cilvēku jūsu apkārtnē, kam vajadzīga jūsu palīdzība un priekšā pateikšana. Ticiet man, ka nav nekā nozīmīgāka, kas varētu jums palīdzēt jūsu uzkāpšanas Ceļā Dievišķās apziņas virsotnē, kā jūsu palīdzība tuvākajiem. Jūs pat varat paši neiet pa Ceļu, bet vienkārši palīdzēt iet jūsu apkārtējiem cilvēkiem, un kopā ar viņiem jūs pārvarēsiet visus šķēršļus un visas grūtības savā Ceļā." Rakstu sagatavojusi Marija Flīmane uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

TATJANAS MIKUŠINAS GRĀMATAS LATVIEŠU VALODĀ Grāmata "Jēzus" Grāmata "Māte Marija" Grāmata "Sen Žermēns" Grāmata "Mareija" Grāmata "Sanats Kumara" Grāmata "Imperators Nikolajs II : Krusta ceļš" Grāmata "Imperators Nikolajs II : Mītu atmaskošana" Grāmata "Grēku nožēlošana glābs Krieviju" Grāmata "Īsie Rozāriji " Grāmata "Jaunā laika rozārijs" Grāmata "Mātes Marijas rozāriji " Grāmata "Gudrības Vārds" Grāmata "Gudrības Vārds 1" Grāmata "Gudrības Vārds 2" Grāmata "Gudrības Vārds 3" Grāmata "Gudrības Vārds 4" Grāmata "Gudrības Vārds 5" Grāmata "Gudrības Vārds 6" Grāmata "Gudrības Vārds 7" Grāmata "Gudrības Vārds 8" Grāmata "Gudrības Vārds 9" Grāmata "Gudrības Vārds 10" Grāmata "Gudrības Vārds" Grāmata "Labais un ļaunais" Grāmata "Mūzikas noslēpumi" Grāmata "Par jogu un meditāciju" Grāmata "Esamības filozofija" Grāmata "Par mīlestību un seksuālo enerģiju" Grāmata "Mācība par Dievu, dvēseli un atteikšanos no vardarbības" Grāmata "Sūtne" Grāmata "Mācība par apziņas mainīšanu" Grāmata "Brīvības atslēgas" Grāmata "Pakāpieni uz patiesību" Grāmata "Jūs mīlat, tātad jūs esat dzīvi" Grāmata "Senās Mācības būtība" Grāmata "Labais un Ļaunais" Grāmata "Kā izvairīties no kataklizmām" Grāmata "Dievišķās gudrības dārgumi" Grāmata "Sarunas par karmas likumu" Grāmata "Par veselību, laimi, darbu un naudu" uz augšu uz sākumlapu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

Mantras (https://sirius-ru.net/mantry/index.htm) Garīgās prakses Īsās lūgsnas, pavēles Svētajam Erceņģelim Mihaēlam, SIRDS ATTĪRĪŠANAS MEDITĀCIJA Gudrības Valdoņi par Dievišķo apziņas stāvokli Gudrības Valdoņi par Dievišķajām īpašībām Gudrības Valdoņi par dvēseles nemirstīgo dabu Gudrības Valdoņi par Dievišķību ĀRKĀRTĒJS VĒSTĪJUMS (video) Sanats Kumara 2010. gada 16. novembrī (vēstījuma teksts latviešu val.) Saules tēls – garīgajam darbam Lūgšana "Dievmāte" 33 reizes (video) Lasa Sūtne T. Mikušina Lūgšanas kvalitāte 2018 MĀTES MARIJAS ROZĀRIJI (video atskaņošanas saraksts) Rekomendācijas Rozāriju lasīšanai Gudrības Valdoņu rekomendācijas Vēstījumu lasīšanai Iekšējā saskaņošanās ar Dievu Īsās lūgsnas garīgajam darbam Mācība par karmas nonākšanu gada beigās (video) 23. datums – iespēja atvieglot nākamā mēneša karmu Rožu ceļš ( raksts latviešu valodā) Interneta translācijas (krievu valodā) Par Lielo Karmas Valdi Mātes Marijas lappuse Ercenģelim Mihaēlam veltīts Sūtnei veltīts uz augšu uz sākumlapu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

2007. gada novembris - 2008. gada janvāris Paziņojums par panākumiem! Sanats Kumara 20. novembris 2007. gads Es atnācu šodien, lai atgādinātu jums to, ka es vienmēr esmu jums blakus kā mīloša un gādīga māte Māte Marija 8. decembris 2007. gads Jums ir jāvelta Kalpošanai visa sava dzīve Sanats Kumara 20. decembris 2007. gads Ar katru manu jaunu atnākšanu es jūtos arvien drošāk un pārliecinošāk uz Zemes Māte Marija 21. decembris 2007. gads Mācība par atbildību planētas Zeme evolūciju priekšā Kungs Surija 22. decembris 2007. gads Vēstījums maniem skolniekiem Iemīļotais El Morija 23. decembris 2007. gads Mācība par apziņas pārveidošanas alķīmiju Iemīļotais Sen Žermēns 24. decembris 2007. gads Mācība par Vienotību ES ESMU TAS KAS ES ESMU 25. decembris 2007. gads Mana pamācība skolniekiem Iemīļotais Serapiss Bejs 26. decembris 2007. gads Rekomendācijas gada nogalē Iemīļotā Māte Marija 27. decembris 2007. gads Svarīgs vēstījums Vienotā Klātbūtne 28. decembris 2007. gads Manas rekomendācijas un novēlējumi jums Lielais Dievišķais Virzītājs 29. decembris 2007. gads Jūs visi būsiet Gaismas piepildīti un ar mūsu pasaules enerģijām apskaloti Kungs Maitreija 30. decembris 2007. gads Jauna Dievišķā žēlastība Kungs Surija 30. decembris 2007. gads Norādījumi katrai dienai Iemīļotais Jēzus 31. decembris 2007. gads Mācība par apziņas mainīšanu Gautama Buda 1. janvāris 2008. gads Mācība par pareizu attieksmi pret Skolotāju doto Mācību Skolotājs Ilarions 2. janvāris 2008. gads Mācība par atbrīvošanos no kaitīgiem ieradumiem un noturīgiem negatīviem apziņas stāvokļiem Svētais Erceņģelis Mihaēls 3. janvāris 2008. gads Mācība par Dievišķo īpašību izpausmi dzīvē Iemīļotais Lanello 4. janvāris 2008. gads Es atnācu, lai iznīcinātu jūsu apziņā visas dogmas Kungs Šiva 5. janvāris 2008. gads Mācība par vibrāciju paaugstināšanu Iemīļotais Zaratustra 6. janvāris 2008. gads Mācība par atbrīvošanos no karmas Iemīļotais Kuthumi 7. janvāris 2008. gads Baušļi ES ESMU TAS KAS ES ESMU 8. janvāris 2008. gads Mācība par atšķiršanu Gautama Buda 9. janvāris 2008. gads Es atnācu paziņot jums par mūsu darba kārtējā posma nobeigumu un jauna posma sākumu Iemīļotais El Morija 10. janvāris 2008. gads Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

KUTHUMI Dievišķais Gaismas Skolotājs Kuthumi savā pēdējā mums zināmajā inkarnācijā bija Kašmiras brahmanis (bramins), pazīstams ar vārdu Kut Humi Lal Singhs. Tas bija XIX gadsimtā Tibetā, Šigaczē. Viņš bija pazīstams arī kā K.H. Viņš dzimis Pendžabā, viņa ģimene ilgus gadus nodzīvoja Kašmirā. Tiek uzskatīts, ka viņš daudz ceļojis, 1850. gadā apmeklējis Oksfordas universitāti un XIX gadsimta septiņdesmitajos gados mācījies Leipcigas universitātē Vācijā. Savas uzturēšanās laikā Leipcigā Kuthumi iepazinās ar filozofu un mūsdienu psiholoģisko pētījumu metodes pamatlicēju Gustavu Teodoru Fehneru. [1] Teksta pamatā (izņemot teikumus, kur norādīts uz citiem avotiem) ņemti dati no sūtņu Marka un Elizabetes Profetu grāmatas "Cilvēka aura" ("Человеческая аура") pēc Skolotāja Kuthumi un Skolotāja Džval-Kula diktātiem. [2] "Учителя и Путь", Чарлз Ледбитер. [3] "Свет на пути", Рига (Латвия), Книгоиздательство Н.Гудкова (Записано М.К. Перевод с английского и предисловие Е.Писаревой), ч. II, 8. [4] (Диоген Лаэртский. О жизни, учениях и изречениях знаменитых философов / Пер. и прим. М. Л. Гаспарова, Общ. ред. и вступ. ст. А. Ф. Лосева (Серия "Философское наследие") М., Мысль, 1979. 624 стр. (sk. arī http://krotov.info/lib_sec/05_d/dio/gen_09.htm , Глава 8) [5] "Жизнь Пифагора" (http://krotov.info/lib_sec/05_d/dio/gen_09.htm ) [6] "Цветочки святого Франциска Ассизского", М., "ЭКСМО-Пресс", 2000 г. Tulkoja Līga Harju 1875. gadā Kuthumi kopā ar El Moriju nodibināja Teozofijas biedrību, kuras vadītāja bija Jeļena Blavatska. Mācības, ko El Morija, Kuthumi un citi adepti deva caur Jeļenu Blavatsku, atklāja senās patiesības, kas ir kā austrumu, tā arī rietumu reliģiju pamatā. Skolotāji centās iepazīstināt cilvēci ar garīgo brālību, kas neredzami strādā, veicinot cilvēces garīgo izaugsmi. Pazīstamais teozofs, Teozofijas biedrības biedrs Čarlzs Ledbiters savā grāmatā „Skolotāji un Ceļš” [2] pastāsta par dažām sava Skolotāja vientulīgās dzīves detaļām Tibetā: „... Reizēm viņš sēž savā lielajā krēslā un, kad viņa cilvēki viņu tur redz, tad saprot, ka nedrīkst viņu traucēt; viņi gan nezina precīzi, ko viņš dara, bet viņi pieņem, ka viņš ir samadhi stāvoklī. Šis fakts, ka Austrumu iedzīvotāji izprot šo meditācijas veidu un izturas ar cieņu pret to, iespējams, ir viens no cēloņiem, kāpēc adepti dod priekšroku dzīvei Austrumos, nevis Rietumos. Līdz ar to mums rodas priekšstats, it kā lielāko dienas daļu Skolotājs mierīgi sēž un, kā mēs teiktu, meditē, tomēr tajā laikā, kad izskatās, ka viņš mierīgi atpūšas, īstenībā viņš ir aizņemts saspringtā darbā augstākajos plānos, manipulējot ar dažādiem dabas spēkiem un visdažādākajos veidos ietekmējot vienlaikus tūkstošiem dvēseļu, jo adepti ir visaizņemtākie cilvēki pasaulē. Bez tam Skolotājs daudzus darbus veic arī fiziskajā plānā – viņam ir muzikāli sacerējumi, viņš raksta piezīmes un dokumentus dažādiem mērķiem. Tāpat viņš īpaši interesējas arī par fizikālo zinātņu attīstību, kaut gan tā galvenokārt ir viena cita Lielā Gudrības Skolotāja specialitāte. Laiku pa laikam Skolotājs Kuthumi dodas ceļā ar lielu bēru zirgu, un reizēm, ja viņiem ir kopīgs darbs, viņu pavada Skolotājs Morija, kurš vienmēr jāj uz lieliska balta zirga. Mūsu Skolotājs regulāri apmeklē dažus klosterus, reizēm veicot ilgstošu ceļojumu uz vientuļu klosteri kalnos. Šie lietišķie ceļojumi it kā ir viņa galvenie fiziskie vingrinājumi, bet reizēm viņš pastaigājas kopā ar Skolotāju Džval Kulu, kurš dzīvo nelielā mājiņā, ko viņš uzcēlis pats savām rokām pavisam netālu no lielas klints, no kurienes paveras skats uz ezeru. Reizēm mūsu Skolotājs spēlē uz ērģelēm, kas atrodas viņa mājas lielajā istabā. Šīs ērģeles ir izgatavotas Tibetā viņa vadībā, un ir ērģeļu un klavieru apvienojums, ar klaviatūrām, kādas lieto pie mums Rietumos. Uz tām Skolotājs var atskaņot visu rietumu mūziku. Tomēr šīs ērģeles nav līdzīgas nevienam no man zināmajiem instrumentiem, jo tās ir divpusējas, un uz tām var spēlēt gan no viesistabas, gan no kabineta. Galvenais spēles galds (ar trim manuāļiem – klaviatūrām) atrodas viesistabā, bet klavieru klaviatūra – bibliotēkā. Šo klaviatūru var lietot kopā ar ērģeļu klaviatūrām vai atsevišķi. Uz ērģeļu manuāļiem kopā ar pedāļu klaviatūru var spēlēt no viesistabas, bet, pagriežot rokturi, kas līdzīgs reģistru ieslēgiem, ar ērģelēm tiek savienots klavieru mehānisms, un uz abiem instrumentiem var spēlēt vienlaikus. No šī viedokļa klavieres var tikt izmantotas kā ērģeļu papildu reģistrs. Uz klavieru klaviatūras, kas atrodas kabinetā, var spēlēt kā uz parastajām klavierēm, pilnīgi atdalot tās no ērģelēm, bet ar sarežģīta mehānisma palīdzību šo klaviatūru var savienot ar ērģelēm, tātad uz tās var spēlēt arī kā uz klavierēm ērģeļu vai katrā ziņā dažu ērģeļu reģistru pavadījumā. Un, kā es jau rakstīju, ir iespējams pilnīgi atdalīt šos divus instrumentus, un, diviem mūziķiem spēlējot katram uz savas klaviatūras, atskaņot klavieru un ērģeļu duetu. Šī savdabīgā instrumenta mehānisms un stabules aizņem gandrīz visu Skolotāja nama augšējo stāvu. Ar magnētisma palīdzību viņš ir piesaistījis tam gandharvas jeb mūzikas dēvas, un tās viņam palīdz, kad viņš spēlē, un tā viņš panāk tādas skaņu kombinācijas, kādas nekad nav dzirdētas fiziskajā pasaulē, turklāt tiek panākts mūzikas efekts, ko rada ērģeles it kā stīgu un pūšamo instrumentu pavadījumā. Pasaulē vienmēr tiek dziedāta dēvu dziesma, tā vienmēr skan cilvēku ausīs, taču viņi neieklausās tās skaistumā. Jūras dobjā dunoņa, vēja šalkas kokos, kalnu upes dārdoņa, strautiņa, ūdenskrituma un upes mūzika, sajaucoties ar citām skaņām, rada varenu dabas dzīvības dziesmu, taču tā ir tikai daudz varenāka skanējuma, dēvu Esamības atbalss fiziskajā pasaulē. Kā teikts „Gaisma Ceļā”[3]: „Tavu dzirdi sasniegs tikai varenās dziesmas atbalsis, kamēr tu arvien vēl esi tikai cilvēks. Bet, ja tu tajā ieklausīsies, cieši iegaumējot, tā, lai neviena no tās melodijām tev nepazustu, un centīsies no tās izprast sev apkārtesošā noslēpuma dziļo jēgu, tad ar laiku tev vairs nebūs vajadzīgs skolotājs. Jo, tāpat kā individuālajam ir balss, tāpat balss ir arī tam, kurā individuālais eksistē. Pati dzīve runā un nekad neapklust. Un šī balss ir nevis kliedziens, kā jūs, kurlie, varētu iedomāties, bet tā ir dziesma. Uzzini no tās, ka tu esi harmonijas daļa, iemācies no tās ievērot harmonijas likumus.” "Katru rītu daži cilvēki, ne skolnieki, bet drīzāk sekotāji atnāk pie Skolotāja mājas un sēž verandā un blakus tai. Reizēm viņš tādas kā nelielas lekcijas veidā ar tiem sarunājas, bet biežāk viņš ir aizņemts savā darbā un nepievērš viņiem uzmanību, tikai laipni uzsmaida, un viņi acīmredzot ir pilnīgi apmierināti ar to. Skaidri redzams, ka viņi atnāk ar mērķi pasēdēt viņa aurā un parādīt viņam savu cieņu. Reizēm, sēžot verandā, viņš ietur maltīti viņu klātbūtnē – šo tibetiešu un citu ļaužu lokā, kuri sēž uz zemes ar sakrustotām kājām, taču parasti viņš ēd vienatnē pie galda savā istabā. Iespējams, ka viņš ievēro budistu mūku likumu un neēd pēcpusdienā, es neatceros, ka būtu redzējis viņu ēdam vakarā; iespējams pat, ka viņam nav nepieciešamības uzņemt barību katru dienu.” [2] El Morijas un Kuthumi vēstules skolniekiem, kuri saistīti ar Teozofijas biedrību, ir publicētas „Mahatmu vēstulēs” un citās grāmatās. Dažas no šīm vēstulēm glabājas Britu muzejā, rokrakstu nodaļā. Skolotājs Kuthumi uztur fokusu Šigaczē Tibetā, kur, spēlējot uz diženajām ērģelēm, ar savas sirds svētajām ugunīm uzbur kosmisko harmoniju. Ar šo debesu mūziku viņš sūta dziedināšanu un mieru pa visu planētu dvēselēm, kuras ir pārejas stāvoklī (ieskaitot nāves brīdi), un ved tās uz Lielās Baltās Brālības ēteriskajām svētmītnēm, lai tās saņemtu norādījumus un sagatavotos nākamajām zemes dzīvēm. Viņš iedvesmo arhitektus, dzejniekus un zinātniekus, modinot viņos mistiskās atmiņas par viņu pašu dvēseles harmoniju debesu ģeometrijā un zvaigžņu ritmā. Kut Humi Lal Singhs Dažu Kuthumi inkarnāciju apraksti Pitagors , dzīvojis apmēram 582.g. līdz 507.g. p.m.ē., grieķu filozofs un matemātiķis, „skaisto matu īpašnieks no Samosas salas”, godāts kā Apollona dēls. Līdztekus visam pārējam viņam piemitušas īpašas spējas atcerēties visas savas iepriekšējās dzīves. Lūk, ko par to raksta antīkie autori: „...Par sevi viņš stāstīja (pēc Pontijas Heraklīta vārdiem), ka kādreiz viņš esot bijis Efalids un godāts kā Hermesa dēls; Hermess viņam piedāvājis izvēlēties jebkuru balvu, izņemot nemirstību, un viņš palūdzis atstāt viņam gan dzīvam, gan mirušam atmiņas par to, kas ar viņu noticis. Tāpēc dzīves laikā viņš visu atcerējās un arī nāvē saglabāja to pašu atmiņu. Laika gaitā viņš iemiesojās Eiforbā, Menelajs viņu ievainoja; un Eiforbs pastāstīja, ka viņš bijis kādreiz Efalids, kas saņēmis no Hermesa dāvanu, kā ceļojusi viņa dvēsele, kādos dzīvniekos un augos tā iemājojusi, ko tā pārdzīvojusi Aīda valstībā un ko tur pārcieš citas dvēseles. Pēc Eiforba nāves viņa dvēsele pārgāja Hermotimā, kurš, gribēdams to pierādīt, parādījās Branhidās un Apollona templī norādīja uz vairogu, kuru Menelajs veltījis Dievam, – attālinoties no Trojas, Menelajs veltījis šo vairogu Apollonam, bet tagad tas viss sapuvis, palikusi tikai ziloņkaula apdare. Pēc Hermotima nāves viņš kļuva par Pirru, Delosas zvejnieku un, tāpat kā iepriekš, visu atcerējās, kā viņš sākumā bijis Efalids, pēc tam Eiforbs, pēc tam Hermotims, pēc tam Pirrs. Pēc Pirra nāves viņš bija Pitagors un arī saglabāja atmiņas par visu iepriekšminēto.”[4] Par citām neparastajām Pitagora īpašībām stāsta Porfīrijs savā grāmatā „Pitagora dzīve”: „...Vienā un tajā pašā dienā viņš bija gan Metapontē Itālijā, gan Tauromenijā Sicīlijā, un abās vietās sarunājās ar skolniekiem; to apliecina gandrīz visi, taču starp šīm pilsētām ir liels attālums gan pa sauszemi, gan pa jūru, ko nevar pieveikt pat vairākās dienās. Vispārzināms ir arī tas, kā viņš hiperborejietim Abaridam, Hiperborejas Apollona priesterim parādījis savu gurnu no zelta par apstiprinājumu viņa vārdiem, ka Pitagors arī ir Hiperborejas Apollons; kad reiz viņa draugi, skatoties uz tuvojošos kuģi, izteica minējumus par tā precēm un cenām, Pitagors sacīja: „Pie jums būs nelaiķis!” – un tiešām, izrādījās, ka uz pienākušā kuģa ir nelaiķis. Ir bezgala daudz arī citu nostāstu, vēl jo dievišķāku un brīnumaināku, par šo vīru izsakās saskanīgi un pārliecinoši; īsi sakot, ne par vienu nerunā tik daudz un tik neparasti. Stāsta arī, kā viņš nekļūdīgi paredzējis zemestrīces, ātri apturējis vispārējas saslimšanas, novērsis viesuļvētras un krusas postījumus, savaldījis upes un jūras viļņus, lai tie ļautu viegli pāriet viņam un pavadoņiem; no viņa to pārņēma Empedokls, Epimenīds un Abarīds, kuri arī darīja to pašu ne vienreiz vien, kā to liecina viņu dzejoļi, – ne velti Empedoklu sauca par Vēju Savaldītāju , Epimenīdu – par Attīrītāju, Abarīdu – par Gaisāskrējēju, it kā viņš no Apollona esot kā dāvanu saņēmis bultu, uz kuras pārlidojis gan upes, gan jūras, gan vietas, kur nav ceļu, gluži kā skriedams pa gaisu. Daži domā, ka to pašu darījis arī Pitagors, kad vienā un tajā pašā dienā viņš runājis ar skolniekiem Metapontē un Tauromēnijā. Ar dziesmām, melodijām un liras spēli viņš remdēja garīgās un miesīgās kaites; to viņš iemācīja arī saviem draugiem, pats viņš prata sadzirdēt pat visuma harmoniju, uztverot visu sfēru un spīdekļu, kas pārvietojas pa šīm sfērām, saskaņu, ko mēs nedzirdam mūsu dabas nepilnīguma dēļ.”[5] Vēl jauneklis būdams, Pitagors biedrojās ar zinātniekiem un priesteriem, dedzīgi meklējot zinātniskus pierādījumus iekšējam likumam, kas viņam atklājās pārdomās par Dēmetru – Māti Zemi. Patiesības lielās sintēzes meklējumi noveda viņu sākumā pie tā laika pazīstamajiem grieķu filozofiem (Ferekida, Hermodasa, Anaksimandra, Talesa u.c.), pēc tam uz Ēģiptes tempļiem, kur viņš ieguva Memfisas priesteru uzticību un ar laiku tika pielaists pie Izīdas mistērijām Tēbās. Pēc aziātu pulkveža Kambisa nežēlīgā iebrukuma Ēģiptē apmēram 529.gadā Pitagors tika izdzīts uz Babilonu. Šeit rabīni atklāja viņam slepenās zināšanas, ko devis Mozus. Priesteri – zoroastrieši mācīja viņam mūziku, astronomiju un svēto lūgšanu zināšanas.Pēc divpadsmit gadiem Pitagors devās prom no Babilonas un nodibināja iesvētīto brālību Krotonā – blīvi apdzīvotā doriešu ostas pilsētā, mūsdienu Itālijas dienvidos. Viņa „izredzēto pilsēta” bija Lielās Baltās Brālības slepeno zināšanu skola. Krotonā rūpīgi izvēlēti vīrieši un sievietes apguva filozofiju, kura balstās uz visuma likuma matemātisko izteiksmi, kas atspoguļojas mūzikā, ritmā un dzīves ceļa harmonijā, ko raksturo augsta disciplīna. Pēc piecu gadu klusēšanas pārbaudījuma Pitagora „matemātiķi” gāja cauri iesvētījumu sērijai, attīstot sirds intuitīvās spējas, kurām pateicoties, Dieva dēls vai meita varēja kļūt, kā teikts Pitagora „Zelta dzejā”, par nemirstīgu, brīnumainu Dievu. Pitagors savas pamācības deva, būdams skolniekiem neredzams, runādams simbolu valodā, kas pilnībā saprotama tikai visattīstītākajiem iesvētītajiem. Viņa pamācību nozīmīgākā tēma bija visam pamatā liekamā izpratne, ka skaitlis ir gan radījuma forma, gan būtība. Viņš formulēja Eiklīda ģeometrijas galvenos elementus un attīstīja priekšstatus par astronomiju, kas vēlāk noveda pie Kopernika teorijas. Kā vēsta hronikas, divi tūkstoši Krotonas iedzīvotāju pameta savu ierasto dzīves veidu un sapulcējās pitagoriešu kopienā Triju simtu Padomes – administratīvā, zinātniskā, reliģiskā ordeņa vadībā, kam vēlāk bija liela politiska ietekme Diženajā Grieķijā. Viņa doktrīnas atstāja ietekmi uz ļoti daudziem filozofiem. Pitagoram – „nenogurdināmajam adeptam” – bija deviņdesmit gadi, kad Kilons, kurš netika uzņemts slepeno zinību skolā, izraisīja cietsirdīgu filozofa vajāšanu. Stājoties Krotonas tiesas priekšā, Kilons skaļi lasīja Pitagora slepeno grāmatu „Hieros Logos”(„Svētais Vārds"), izsmejot un izkropļojot mācību. Kad Pitagors un četrdesmit vadošie ordeņa locekļi sapulcējās uz padomi, Kilons aizdedzināja ēku un visi, kas tur atradās, izņemot divus cilvēkus, gāja bojā. Rezultātā kopiena saira un liela daļa mācības tika zaudēta. Neskatoties uz to, Skolotājs atstāja ietekmi uz daudziem lieliem filozofiem, ieskaitot Platonu, Aristoteli, Augustīnu, Akvīnas Tomu un Frensisu Bēkonu. Baltazars, pirmais gadsimts, viens no trim magiem (astronomiem, adeptiem), kas sekoja Dēla - Bērna, kurš dzimis no Jaunavas Marijas, zvaigznei (ES ESMU Klātbūtnei) un veica ceļojumu no Austrumiem, lai viņu godinātu. Pastāv pieņēmumi, ka viņš bijis Etiopijas ķēniņš un atnesis Kristum kā dāvanu savas zemes bagātību - vīraku. Svētais Asīzes Francisks , apm. 1181.g. – 1226.g., Itālija. Franciskāņu ordeņa dibinātājs, dievišķais nabags, kurš atteicies no ģimenes un bagātībām un saderinājies ar „Nabadzības kundzi”. Pirmais svētais, kurš ieguvis stigmas. Asīzes Francisks – viens no visslavenākajiem kristiešu svētajiem; iespējams, vispievilcīgākais un, bez šaubām, vispopulārākais to vidū, kas nav katoļi, un kā par brīnumu, pat ateistu vidū. Svētā Franciska tēls 800 gadu garumā bijis pievilcīgs visdažādāko uzskatu cilvēkiem: baznīcas hierarhiem un domātājiem, karaļiem un revolucionāriem; viņā saskatīja subjektīvisma un individuālisma pamatlicēju, Renesanses priekšvēstnesi, reformatoru, sociālistu, pirmo hipiju, cīnītāju par apkārtējās vides aizsardzību un romantisku varoni. Taču paša Asīzes Franciska dzīvē būtībā nebija nekā cita, kā tikai precīza kristīgo ideālu īstenošana un Kristus atdarināšana. Uzskata, ka tieši svētais Francisks esot ienesis prieka garu drūmajā, askētiskajā agrīno viduslaiku kristietībā. Tas nav īsti pareizi: pateicības prieks Radītājam, Augšāmcelšanās prieks kristietībā ir bijuši jau no sākuma. Gan austrumu kristietībā – Aleksandrijas Klimentam, Jānim Zeltamutem, gan rietumu kristietībā, piemēram, – svētajam Benediktam. Asīzes Francisks neizgudroja neko, kas kristietībai būtu jaunatklājums, bet tik un tā bez viņa kristietība nekad nebūtu kļuvusi tik pievilcīga ticīgo miljoniem, kāda tā ir mūsdienās. Francisks (Frančesko) Bernardone dzimis 1181. (vai 1182.) gadā Asīzē, audumu tirgotāja ģimenē, un savu jaunību pavadīja bezrūpīgi un jautri. 24 gadu vecumā svētā Damiāna baznīcā viņš izdzirdēja Kristus balsi, kas aicināja viņu uz kalpošanu, – vismaz tā stāsta viņa biogrāfi. Jauneklis aizgāja no ģimenes un sāka dzīvot trūkumā, kopt spitālīgos un atjaunot sagrautās baznīcas. 1209. gada 24. februārī svētā Mateja dienā mesas laikā viņš saņēma atklāsmi, ka viņa aicinājums ir vārda tiešā nozīmē īstenot Evaņģēliju dzīvē, un vientuļnieks kļuva par ceļojošo sludinātāju. Viņam radās sekotāji. Viņš deva tiem evaņģēliskās dzīves likumu, kuru 1210.gadā atzinīgi novērtēja Pāvests Inokentijs III. Tā viduslaiku Eiropā izveidojās vēl viens mūku ordenis. Svētais Francisks sludināja, darīja brīnumus tāpat kā daudzi citi kristiešu svētie, un nomira, ciezdams no jau sākušās viņa novēlējumu aizmiršanas. N.K. Rērihs – Svētais Asīzes Francisks Tad kur gan slēpjas viņa neparastums un kas atnesa brīvprātīgajam nabagam no Asīzes tādu slavu? Var atcerēties, ka svētais Francisks lika pamatus aktīvai mūku dzīvei – misionārismam; ka franciskāņu garīgums piepildīja ar saturu agrīnās itāļu Renesanses mākslu, vispirms, jau Džotto mākslu; ka viņa „Himna Saulei” kļuva par pirmo dzejoli itāļu valodā, kurš deva impulsu poēzijas attīstībai nacionālajās valodās un iedvesmoja lielo Danti. Bet, iespējams, ka galvenais, kas padarīja svētā Franciska personību tik pievilcīgu, ir tā apbrīnojamā mīlestības, vienkāršības un labā atmosfēra, kādu viņš prata radīt ap sevi savas dzīves laikā un ko viņa laikabiedri tik skaidri ir tālāk nodevuši saglabātajos dzīves aprakstos. It īpaši, vispazīstamākajā no tiem – „Svētā Asīzes Franciska ziediņi”.[6] Kungs atklāja svētajam Franciskam dievišķo klātbūtni „brālī – saulē” un „māsā – mēnesī”’ un par uzticību apbalvoja viņu ar krustā sistā Kristus stigmām. Svētā Franciska lūgšana pazīstama visā pasaulē, to lasa dažādu reliģiju pārstāvji: Kungs, dari mani par tava miera nesēju, lai es nestu mīlestību tur, kur ir naids; piedošanu tur, kur pāri dara, harmoniju tur, kur nesaticība, patiesību tur, kur ir maldi; ticību tur, kur ir šaubas, lai es nestu cerību tiem, kas izmisumā; lai es nestu gaismu tur, kur tumsa. Kungs, palīdzi man, lai es ilgotos dāvāt citiem, bet nevis ņemt no tiem; lai es vēlētos ne saprasts būt, bet citus saprast; ne mīlēts būt, bet citus mīlēt; aizmirst sevi un iemantot Tevi; piedot citiem un saņemt piedošanu; nomirstot sev, piedzimt mūžīgajai dzīvei; spēt sevi nostādīt zemākā vietā un dzīvot tā, it kā katra diena man būtu pirmā un pēdējā. Šahs Džahans , 1592.g. - 1666.g., Indijas imperators no Mogolu dinastijas. Pēc tēva Džahangira nāves viņš mantoja troni un daļēji atjaunoja sava vectēva Akbara Lielā cildeno ētiku. Viņa valdīšanas laikā Mogolu varenība sasniedza apogeju, un Indijā sākās strauja mākslas un arhitektūras attīstība, kam piemērs ir Tadž-Mahal, kas uzcelts viņa galvaspilsētā Agrā. Naudu no imperatora kases Šahs Džahans tērēja mūzikai, glezniecībai un lielisku monumentu, mošeju, sabiedrisko ēku celtniecībai visā Indijā, no kurām dažas var aplūkot arī tagad. Slavenais Tadž Mahal – „brīnumu brīnums, pēdējais pasaules brīnums” – tika uzcelts kā atdusas vieta viņa mīļotajai sievai Mumtaz Mahal. Viņa valdīja kopā ar viņu gandrīz kā līdztiesīga un nomira 1631. gadā, dodama dzīvību četrpadsmitajam bērnam. Šahs Džahans nežēloja neko, uzceldams „monumentu, tikpat skaistu kā viņa”. Monuments ir Mīlestības simbols un iemūžina imperatora mūžīgo mīlestību pret Mumtaz Mahal. J.P. Blavatska kopā ar adeptiem (no kreisās uz labo: Kuthumi, El Morija un Sen-Žermens) uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

Gudrības grāmata Fundamentāla grāmata ar Gudrības Valdoņu vēstījumiem oriģinālvalodā no 2005. gada līdz 2016. gadam Visi vēstījumi vienā grāmatā! Grāmatā ir ievietoti Vēstījumi, ko Dievišķie Valdoņi ir devuši ar savas Sūtnes Tatjanas Mikušinas starpniecību laikā no 2005. – 2016. gadam. Šajā laikā Zemes cilvēkiem tika dota Mācība par patieso evolūcijas mērķi – par katras dvēseles tiekšanos uz Radītāju, par apvienošanos ar Dievu, par Visumā pastāvošā Augstākā tikumiskā likuma ievērošanu. Šī harmoniskā, viengabalainā Mācība sevī ietver daudzas citas Mācības: par Labā atšķiršanu no Ļaunā, par Iesvētījumu Ceļu, par apziņas mainīšanu, par Mīlestību, par Karmu, par Brīvību, par atteikšanos no vardarbības, par Kopienu, par laimi un daudzām citām. Grāmatas radīšanas vēsture Pagājušā gada beigās es saņēmu vēstuli no Hačika Manaseļjana no Armēnijas, viņš ir Valdoņu vēstījumu tulkotājs armēņu valodā http://www.sirius-dictation.am Viņam piezvanījusi Armēnijas Nacionālā arhīva darbiniece Nura Hačatrjana un pastāstījusi ievērojamu notikumu. Viņa apgalvo, ka sapnī saņēmusi zīmi vai pavēli no Aramazda, ko mēs pazīstam kā Sanatu Kumaru, zīmi lielas grāmatas izskatā, kas bijusi rubīna krāsā un lēni nolaidusies no Ararata kalna virsotnes. Hačiks Manaseļjans raksta: "Protams, es nenoliedzu tāda redzējuma iespējamību, jo daudzas tūkstošgades Aramazda Armēnijā tiek godāts kā Augstākā Dievība. Nura uzstājīgi pieprasa, lai visus caur Jums dotos Valdoņu diktātu tulkojumus mēs ievietojam vienā grāmatā kā Bībelē!." Runa bija par grāmatu armēņu valodā. Lūk, ar tādiem negaidītiem paņēmieniem darbojas Dievs, lai dažkārt nogādātu svarīgu informāciju līdz ārējai apziņai. Pēc mēneša par manu Skolotāju kļuva tieši Sanats Kumara, un man bija iespēja pajautāt Viņam: vai tāda grāmata vajadzīga krievu valodā? Pēc Valdoņa svētības saņemšanas mēs ar Tatjanu Martiņenko sākām apdomāt, kā radīt tādu grāmatu. Izrādījās, ka darbs ir ļoti sarežģīts. Ļoti ilgi izvēlējāmies formātu un saskaņojām ar tipogrāfijām tādas grāmatas iespiešanu. Atvērtā veidā grāmatas formāts ir maksimāli tuvināts zelta griezumam. Grāmatas maketēšanas darbs ilga divus ar pusi mēnešus katru dienu bez brīvdienām. Daudz laika tika patērēts vāku materiāla izvēlei, lai tas atgādinātu rubīna krāsu. Tika izstrādāts unikāls ornaments vākam. Ļoti daudz laika aizņēma tehnisko jautājumu saskaņošana ar tipogrāfiju. Kopumā no grāmatas ieceres līdz tās iznākšanai pagāja pusgads. Tā patiešām ir "Gudrības Grāmata", kas nolaidusies no Debesīm! Kopš pirmā Vēstījuma atnākšanas mūsu pasaulē ir pagājuši 12 gadi. Tātad šīs grāmatas radīšanai kopumā ir veltīti vairāk nekā 12 gadi. Cilvēciskajā apziņā ar grūtībām var tikt uzņemts kā pašu vēstījumu nonākšanas Dievišķais Brīnums, tā arī grāmata ar Valdoņu vēstījumiem! Tomēr tie nedaudzie (grāmatas tirāža ir tikai 500 eks.), kas sapratīs šīs grāmatas vērtību un izlasīs to, saņems visas nepieciešamās atslēgas Nemirstības – Mūžīgās Dzīvības sasniegšanai. Tatjana Mikušina Gaisma un Mīlestība! TATJANAS MIKUŠINAS GRĀMATAS LATVIEŠU VALODĀ КНИГА МУДРОСТИ. Послания Владык. / Т.Н. Микушина. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2017. – 1176 с. – ISBN 978-5-9908749-5-4. Katram, kas ir sastapies ar šo grāmatu, tā nav nejaušība. Tajā ir Mācība, kas sena kā pasaule. Daudzas paaudzes studēs šo grāmatu, jo tajā ir pati Dzīvības būtība. Šīs Mācības pamatā ir Augstākās Zināšanas. Visos laikos uz Zemes ir nākuši Pravieši, Mesijas, kas devuši cilvēcei atjauninātas Zināšanas par Dievišķo, par Tikumisko likumu. Mūsu laikā šīs Zināšanas tiek dotas ar Valdoņu Sūtnes, filozofes, sabiedriskās darbinieces Tatjanas Mikušinas starpniecību. Divpadsmit gadu laikā Tatjana Mikušina ir pierakstījusi vairāk nekā 470 vēstījumus filozofisku sarunu formā, kas ievietotas šajā grāmatā. Grāmatas formāts 200х260 мм, 1176 lpp., cietie vāki, ilustr. uz augšu uz sākumlapu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

2013. gada decembris Jūsu pasaulei neizbēgami ir jāmainās, lai turpmāk attīstītos pēc Dievišķa parauga Sanats Kumara 2013. gada 20. decembrī Gara spēks vada pasauli Mozus 2013. gada 21. decembrī Mainot sevi, jūs mainīsiet savu apkārtējo pasauli Kungs Surija 2013. gada 22. decembrī Es parādu jums Ceļu, kā izkļūt no ilūzijas labirinta Kungs Maitreija 2013. gada 23. decembrī Jums vajag pielikt maksimālās pūles, lai jūsu dzīvē atgrieztos Dievs Māte Marija 2013. gada 24. decembrī Jums priekšā stāv atgriešanās pie Dieva Kuaņ Iņ 2013. gada 25. decembrī Ja jūs nedomājat par Dievu, tad jūs atdalāt sevi no Dieva Kuthumi 2013. gada 26. decembrī Jums ir jāpanāk, lai jūsu dzīvē atgriežas Dievs! Valdonis Morija 2013. gada 27. decembrī 2013. g. decembra diktātu audioieraksti (lasa Sūtne Tatjana Mikušina) Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

Jeļena Petrovna Blavatska Sena ģimenes draudzene J.F. Pisareva raksta: „J.P.B. ir ļoti interesanta izcelsme – viņas senčos bija gan francūži, gan vācieši, gan krievi. Viņas tēvs cēlies no Maklenburgas Hānu fon Rottenšternu-Hānu troņmantinieku dzimtas. Viņas māte bija hugenota Bandrē de Plessī, kurš reliģiozu iemeslu dēļ tika padzīts no Francijas, mazmazmeita; 1784. gadā viņa meita apprecējās ar kņazu Pāvelu Vasiljeviču Dolgorukiju; viņu meita – kņaziene Jeļena Pavlovna Dolgorukija apprecējās ar Andreju Mihailoviču Fadejevu – viņa bija Jeļenas Petrovnas Blavatskas vecmāmiņa, kas izaudzināja savas meitas bērnus, kuri agri kļuva bāreņi. Viņa bija augsti kulturāla, ļoti izglītota un neparasti labsirdīga sieviete; viņa sarakstījās ar daudziem zinātniekiem, piemēram, ar Londonas Ģeogrāfijas biedrības prezidentu misteru Murčesonu, kā arī citiem pazīstamiem botāniķiem un mineralogiem... Viņa prata piecas svešvalodas, lieliski zīmēja un visādā ziņā bija izcila sieviete. Viņas apdāvinātību mantoja meita – Jeļena Andrejevna, Jeļenas Petrovnas māte. Jeļena Andrejevna rakstīja romānus un stāstus, bija pazīstama ar pseidonīmu „Zinaīda R.” un četrdesmitajos gados bija ļoti populāra. Daudzi skuma par viņas agro nāvi, un Beļinskis veltīja viņai dažas cildinošas rindas, nodēvēdams viņu par Krievijas Žoržu Sandu. [1] Šeit un turpmāk (izņemot vietas, kur norādīts uz citiem avotiem) citāti no Mērijas K. Nefas grāmatas: ”Личные Мемуары Е. П. Блаватской” М. Издательство «Сфера» 1993г. Серия «Белый лотос». 1927. gadā pēc K. Džinaradžadasa kunga uzaicinājuma Mērija K. Nefa atbrauca uz Adjaru. Tur pēc Annijas Bezantes norādījuma viņa izpētīja un sistematizēja Teozofijas Biedrības arhīvus. Šī uzdevuma veikšanai viņai vajadzēja pārcilāt ļoti daudz papīru, grāmatu, avīžu, žurnālu, vēstuļu un brošūru. Drīz viņai kļuva skaidrs, ka Teozofijas Biedrības arhīvos glabājas ļoti daudz dokumentu, kas saistīti ar J.P.B. un ar kuru palīdzību varēja aizpildīt daudzus robus viņas biogrāfijā. Pēc Džordža Arundeila priekšlikuma Mērija publicēja rakstu sēriju par Blavatskas dzīvi un darbību. Ļoti daudzi minētajā grāmatā izmantotie materiāli ņemti no šī avota. [2] «Письма Махатм» Рериховский Центр духовной культуры, Самара, 1993г. М - Синнету, п. 46, с. 190. [3] Елена Сикирич. Статья «Загадка сфинкса». Журнал «Новый Акрополь» [Электронный ресурс] – Электрон. дан. - Режим доступа: http://www.newacropol.ru/Alexandria/philosophy/Philosofs/EPB-spisok/sfinks/ [4] Г.С. Олькотт Издательство «Сфера», М, 2002г. «Практическая теософия» Страницы старого дневника. http://agniyoga.roerich.info/index.php?title=%D0%9C%D0%BE%D1%80%D0%B8%D0%B0 [5] Оккультный мир Блаватской. М. Издательство «Сфера» 1996г. с. 445. [6] Оккультный мир Блаватской. М. Издательство «Сфера» 1996г. с. 468. Izcelsme un bērnība [1] Es daudz esmu dzirdējusi par Fadejevu ģimeni no Marijas Grigorjevnas Jermolovas, kam piemita brīnišķīga atmiņa un kas viņus labi pazina no Tiflisas laikiem, kur viņas vīrs četrdesmitajos gados bija gubernators. Viņa atcerējās Jeļenu Petrovnu kā visai apdāvinātu, bet ļoti stūrgalvīgu meiteni, kas nevienam nepakļāvās. Viņu ģimenei bija laba reputācija, īpaši par vecmāmiņu apkārtējie bija vislabākajās domās, un, lai arī viņa reti kādu apciemoja, visa pilsēta nāca pie viņas „apliecināt savu cieņu”. „Mana bērnība? No vienas puses bija lutināšana un draiskulības, no otras – sodīšana un cietsirdība. Neskaitāmas slimības līdz septiņu-astoņu gadu vecumam, staigāšana miegā sātana sakūdīšanas iespaidā. Divas guvernantes – francūziete Penjē madāma un mis Augusta Sofija Džefrisa, vecmeita no Jorkšīras. Vairākas aukles un viena pa pusei tatāriete. Piedzimu 1831. gadā Jekaterinoslavļā. Tēva zaldāti rūpējās par mani. Māte nomira, kad es biju bērns”. [14, 149. lpp.] Blavatskas kundze turpina: „Klejojām ar tēvu un viņa artilērijas pulku līdz astoņu-deviņu gadu vecumam, reizēm apciemojot vecmāmiņu un vectētiņu. Kad man bija vienpadsmit gadi, vecmāmiņa ņēma mani pie sevis. Dzīvoju Saratovā, kur vectētiņš bija gubernators, bet pirms tam viņš ieņēma tādu pašu amatu Astrahaņā, un viņa pakļautībā bija vairāki desmiti tūkstošu (80 tūkstošu vai 100 tūkstošu) Kalmikijas budistu”. [14, 150.lpp.] „Bērnībā es iepazinos ar Tibetas budistu lamaismu. Es pavadīju mēnešus un gadus Astrahaņas lamaistu un kalmiku vidū un ar viņu virspriesteri. ... Es biju Semipalatinskā un Urālos kopā ar savu tēvoci, lielu Sibīrijas zemes gabalu īpašnieku pie pašas Mongolijas robežas, kur atradās Terehan Lamas rezidence. Biju arī ceļojumos pāri robežai un piecpadsmit gados daudz uzzināju par lamām un tibetiešiem” [8, XX, 190.lpp.]. Agri kļuvusi bārene, Jeļena Petrovna lielu daļu savas bērnības pavadīja pie sava vectēva Fadejeva, vispirms Saratovā, pēc tam arī Tiflisā. Vasarā visa ģimene izbrauca uz gubernatora vasaras rezidenci – lielu un vecu savrupnamu dārza vidū ar daudziem noslēpumainiem stūrīšiem, ar dīķi un dziļu gravu, aiz kuras līdz pašai Volgai stiepās biezs mežs. Dedzīgā meitene vēroja noslēpumaino dabas dzīvi; bieži viņa sarunājās ar putniem un dzīvniekiem. Bet ziemā viņas izglītotās vecmāmiņas kabinets bija visinteresantākā vieta, kas rosināja arī ne tik bagātu iztēli. Šajā kabinetā bija daudz dīvainu lietu: dažādu dzīvnieku izbāzeņi – lāču un tīģeru atņirgtie purni, arī mazie, daiļie kolibri, pūces, piekūni un vanagi, un virs tiem, zem pašiem griestiem savus majestātiskos spārnus izpletis milzīgs ērglis. Bet visiespaidīgākais bija baltais flamingo, kas izskatījās gluži kā dzīvs, izstiepis savu garo kaklu. Kad bērni atnāca vecmāmiņas kabinetā, viņi sasēdās jāšus uz baltā roņa kā uz zirga, un mijkrēslī viņiem sāka likties, ka izbāzeņi atdzīvojas un sāk kustēties, bet mazā Jeļena Petrovna stāstīja viņiem daudzus aizraujošus un briesmu pilnus stāstus... Bez visiem redzamās dabas daļas viņa vēroja arī kaut ko citu. Kopš agras bērnības mazā gaišreģe redzēja kādu diženu indusu ar baltu turbānu. Viņa pazina viņu tikpat labi kā savus tuviniekus un sauca par savu Sargātāju. Viņa bieži stāstīja, ka viņš vienmēr viņu ir glābis visās nelaimēs. Tāds gadījums notika, kad Blavatskai bija 13 gadi. Zirgs, uz kura viņa jāja, pēkšņi sabijās un sacēlās pakaļkājās. Meitene izkrita no sedliem un palika, karājoties kāpšļos. Visu to laiku, kamēr neapstādināja zirgu, viņa juta, ka kādas rokas atbalsta viņas augumu. Vēl agrāk, kad viņa bija vēl pavisam maziņa, bija cits līdzīgs notikums. Viņai ļoti gribējās tuvāk apskatīt kādu gleznu, kas bija piekārta augstu pie sienas un pārsegta ar baltu pārklāju. Viņa lūdza noņemt pārklāju, taču viņas vēlēšanās netika izpildīta. Reiz, kad meitene bija viena, viņa piebīdīja pie sienas galdu, uzcēla uz tā mazāku galdiņu un uzlika uz tā krēslu. Viņa uzkāpa uz šī krēsla, ar vienu roku turējās pie sienas, ar otru – satvēra pārklāja malu. Bet tad zaudēja līdzsvaru un neko vairāk neatcerējās. Kad viņa atguvās, tad ieraudzīja, ka guļ uz grīdas sveika un vesela, bet abi galdi un krēsls atrodas savās iepriekšējās vietās. Vienīgais pierādījums, ka šāds notikums tiešām ir bijis, bija mazo rociņu atstātās pēdas uz putekļainās sienas zem gleznas”. [23, janvāris, 1913, 503.lpp.] Jeļena bija savam vecumam ļoti attīstīts bērns un jau no agras bērnības piesaistīja sev visu apkārtējo uzmanību. Viņa neatzina nekādu disciplīnu, neuzklausīja audzinātāju norādījumus, par visu viņai bija pašai savs viedoklis. Viņa bija reti oriģināla, pašpārliecināta un pārdroša. Kad pēc mūsu mātes nāves mēs sākām dzīvot pie viņas radiniekiem, mūsu skolotāji Jeļenas dēļ zaudēja katru pacietību, bet, lai arī viņas attieksme pret mācību stundām bija izteikti nevērīga, viņus pārsteidza neparastā apdāvinātība, īpaši vieglums, ar kādu viņa apguva svešvalodas, un viņas muzikālās dotības. Viņai piemita visas zēniem raksturīgās īpašības, kā labās, tā arī sliktās; viņai patika ceļojumi un piedzīvojumi, viņa nicināja briesmas un bija absolūti vienaldzīga pret pieaugušo norādījumiem. Blavatskas mīļā tante Nadežda Fadejeva par viņu rakstīja: „Kopš agras bērnības Jeļena atšķīrās no citiem bērniem. Ļoti dzīvīga, neticami apdāvināta, pilna humora un drosmes, viņa visus pārsteidza ar savu patstāvību un noteiktību uzvedībā. Būtu liela kļūda izturēties pret viņu tāpat kā pret citiem, parastajiem bērniem. Viņas nemierīgais un ļoti nervozais temperaments, viņas nesaprātīgā interese par mirušajiem un vienlaikus arī bailes no tiem, viņas kaismīgā mīlestība un zinātkāre par visu neizpētīto, slēpto, neparasto, fantastisko, un vairāk par visu – viņas tieksme pēc neatkarības un brīvības, ko neviens un nekas nespēja apvaldīt, – tas viss kopā ar neparasti bagātu iztēli un izteiktu jutīgumu parādīja, ka audzinātājiem viņa jāaudzina ar īpašām metodēm. Mazākā pretruna viņu aizkaitināja, bieži līdz pat konvulsijām. Kad tuvumā nebija neviena, kas varētu viņu traucēt, meitene varēja stundām, dažreiz arī dienām ilgi mierīgi sēdēt un, kā cilvēkiem šķita, kaut ko pie sevis čukstēt un viena tumšā stūrī stāstīt par brīnumainiem atgadījumiem, mirdzošām zvaigznēm un citām pasaulēm. Viņas guvernantes tos dēvēja par muļķīgiem izdomājumiem. Nevienu rīkojumu viņa neizpildīja, jebkuru aizliegumu tūlīt pat pārkāpa. Viņas aukle nopietni ticēja, ka bērnu apsēduši visi septiņi ļaunuma un nepaklausības gari. Viņas guvernantes savā ziņā bija mocekles. Vienīgi ar laipnību varēja iespaidot viņas neapvaldīto raksturu. Tomēr bija viena sieviete, kas kaut cik spēja savaldīt šo bērnu, un kurai tam pietika viņas ugunīgā Dolgorukiju temperamenta. Tā bija viņas vecmāmiņa no Dolgorukiju puses. Reiz aizkaitinātā Jeļena iesita pļauku savai auklei. Kad vecmāmiņa to uzzināja, meitene tika atvesta, iztaujāta, un viņa atzina savu vainu. Tad vecmāmiņa lika zvanīt zvanu, lai atnāktu visi kalpotāji, un teica savai mazmeitai, ka viņa ir iesitusi bezpalīdzīgam, zemāk stāvošam cilvēkam, kas neuzdrošinās sevi aizstāvēt, ka viņa ir izturējusies necienīgi un ka viņai jālūdz piedošana auklei un jānoskūpsta viņai roka. Sākumā meitene stipri nosarka un mēģināja iebilst. Bet tad vecā dāma teica: ja viņa tagad nepaklausīs, tad tiks ar kaunu aizsūtīta atpakaļ, un piebilda, ka cēlsirdīgs cilvēks neatsakās labot kļūdu, ko viņš izdarījis pret kalpu, īpaši pret tādu, kas ar savu uzticīgo kalpošanu izpelnījies kungu uzticību. Meitene, kas pēc dabas bija augstsirdīga un parasti izturējās uzmanīgi pret zemāk stāvošiem cilvēkiem, izplūda asarās, nokrita aukles priekšā ceļos un noskūpstīja viņai roku, lūdzot piedošanu. Skaidrs, ka pēc šī notikuma visi kalpotāji viņu dievināja”. [18, III sēj., 9. lpp.] Par Jeļenas fon Hānas jaunību ir ļoti maz ziņu, varbūt tāpēc, ka šī jaunība bija ļoti īsa: viņa apprecējās, kad viņai vēl nebija septiņpadsmit gadu. Meitene, kas jājusi uz neapseglota kazaku zirga un nav pakļāvusies nevienai autoritātei, arī jaunībā saglabāja šīs rakstura īpašības. Viņa pati stāstīja: „Es neieredzēju tā saukto „augstāko sabiedrību”, tāpat kā neieredzēju liekulību, lai kā arī tā izpaustos, un vienmēr nostājos pret šo sabiedrību ar tās pieklājības normām”. „Es neieredzu greznus tērpus, rotaslietas un civilizēto sabiedrību; es nicinu balles un zāles”. Viņas agrās laulības un steidzīgā bēgšana no laulātā drauga izraisīja vispārēju neizpratni. J.F. Pisareva izsaka pieņēmumus: „Viņas laulības 17 gadu vecumā ar vecu, nemīlamu cilvēku, ar kuru viņai nevarēja būt nekā kopīga, var izskaidrot tikai ar viņas dedzīgo vēlmi sasniegt lielāku brīvību. Iztēlojoties „augstākās sabiedrības” sievietes dzīvi provincē ar visiem tās aizspriedumiem un garlaicīgo etiķeti, viegli var saprast, kā tas viss nomāca tādu jutīgu, neapvaldītu, brīvību mīlošu jaunu būtni.” [1913. g. 22. janvārī] Jaunība un laulības Viņas vīrs, Erevānas guberņas vicegubernators Aizkaukāzā, bija ļoti labs cilvēks visādā ziņā, tikai ar vienu trūkumu – viņš apprecēja jaunu meiteni, kas izturējās pret viņu bez mazākās cieņas un kas viņam atklāti pateica, ka viņas izvēles vienīgais iemesls ir tas, ka viņai mazāk ir žēl darīt nelaimīgu viņu nekā kādu citu. „Jūs izdarāt lielu kļūdu, precoties ar mani”, – viņa teica līgavainim pirms laulībām. „Jūs ļoti labi zināt, ka esat pietiekami vecs, lai būtu man vectētiņš. Jūs kādu darīsiet nelaimīgu, bet tā nebūšu es. Runājot par mani, es nebaidos no jums, bet brīdinu, ka jūs neko neiegūsiet no šīm laulībām”. Viņš patiesi varētu teikt, ka neieguva to, ko gaidīja. [1894. g. 15. novembrī] Kad laulību ceremonijas laikā garīdznieks teica vārdus: „Tev būs jāgodā tavs vīrs un jāklausa viņam”, tad, izdzirdējusi šos nīstamos vārdus – „tev būs jāklausa”, viņa nosarka, pēc tam nāvīgi nobālēja un caur zobiem nomurmināja: „Man nevienam nav jāklausa.” Viņa nolēma kopš šī brīža visu ņemt savās rokās un uz visiem laikiem atstāt savu „vīru”, nedodot viņam iespēju pat padomāt par viņu kā par sievu. Tā Blavatska 17 gadu vecumā atstāja savu dzimteni un 10 garus gadus pavadīja svešās, grūti pieejamās vietās – Centrālajā Āzijā, Indijā, Dienvidamerikā, Āfrikā un Austrumeiropā”. [1894. g. 15. novembrī] [20, 40. lpp.] Viņas Skolotājs „Agrā bērnībā es savās vīzijās redzēju Skolotāju. Jau pirms manas nokļūšanas Nepālā es tikos ar viņu personīgi viņa Anglijas apmeklējuma laikā 1850. – 1851.g. un pazinu viņu. Tas notika divas reizes. Pirmo reizi viņš iznāca no pūļa un lika man atnākt uz tikšanos ar viņu Haidparkā. Man nav tiesību par to stāstīt”. [14, 150. lpp] 1851. gadā viņa bija Londonā kopā ar savu tēvu, pulkvedi Hānu. Reiz kādas pastaigas laikā, kad viņa kā parasti gāja viena, viņa ar lielu izbrīnu ieraudzīja indiešu grupā to, kas agrāk viņai parādījās astrālā. Viņas pirmais impulss bija skriet pie viņa un uzsākt sarunu, taču viņš deva viņai zīmi nekustēties, un viņa palika stāvam kā apstulbusi, kamēr visa grupa pagāja garām. Nākamajā dienā viņa devās uz Haidparku, lai vienatnē mierīgi padomātu par notikušo. Pacēlusi acis, viņa ieraudzīja, ka viņai tuvojas tā pati figūra. Un tad Skolotājs viņai teica, ka viņš ir atbraucis uz Londonu kopā ar indiešu prinčiem, lai izpildītu kādu svarīgu uzdevumu, un gribējis viņu satikt, jo viņam nepieciešama viņas līdzdalība kādā pasākumā. Pēc tam viņš pastāstīja viņai par Teozofijas Biedrību un paziņoja, ka vēlētos viņu par dibinātāju. Īsumā viņš pastāstīja viņai par visām grūtībām, kas viņai būs jāpārvar, un teica, ka līdz tam viņai vajadzēs trīs gadus pavadīt Tibetā, lai sagatavotos šim ļoti grūtajam darbam. Pēc trim nopietnu pārdomu dienām, konsultējusies ar tēvu, J.P.B. nolēma pieņemt piedāvājumu un drīz pēc tam viņa atstāja Londonu un devās uz Indiju.” „12. augustā (31. jūlijā pēc krievu kalendāra) ir mana dzimšanas diena, tad es sasniedzu 20 gadu vecumu. Es satiku M. – Skolotāju no maniem sapņiem!” Skolotāja meklējumos. Indijā kopā ar Skolotāju Grāfiene Vahmaistere raksta, ka pēc tikšanās ar Skolotāju Blavatska atstāja Londonu un devās uz Indiju. Tomēr tūlīt viņa turp neaizbrauca. Viņas ceļojums ilga vairāk nekā gadu, līdz 1852. gada beigās viņa ieradās Bombejā. Vispirms viņa apmeklēja Kanādu, Jaunorleānu, Teksasu un Meksiku. Kaut arī 1856. gadā J.P.B. nokļuva Tibetā, toreiz viņai tomēr vēl neizdevās iekļūt Skolotāja Ašramā. Tas nenozīmē, ka viņa viņu neredzēja. Viņš varēja apmeklēt Indiju, un viņa varēja satikties ar viņu savas uzturēšanās laikā Indijā 1852. –1853. gadā un 1855. – 1857. gadā. Sinets apgalvo, ka viņas apmācība okultismā sākās divdesmit gadu vecumā un ka 1857. gadā viņas okultais Vadītājs ieteica viņai atstāt Indiju. J.P.B. stāstīja: „Skolotājs ieteica man aizbraukt uz Javu kādā uzdevumā. Tur dzīvoja divi cilvēki, par kuriem es domāju, ka viņi ir čela. 1869. gadā vienu no viņiem es redzēju Mahatmas mājā un pazinu viņu, bet viņš to noliedza.” Tas nozīmēja, ka J.P.B. tagad pilnībā ir Skolotāja pieņemta un viņai vajadzēja pildīt viņa rīkojumus dažādās pasaules daļās. [14, 151. lpp.] Vēl vienu apstiprinājumu deva V.S. Solovjovs, kas iepazinās ar J.P.B. 1884. gadā Parīzē: – Jūs šeit uz ilgu laiku? – es jautāju. – Pati vēl nezinu... Saimnieks sūtīja... – Kāds saimnieks? – Mans saimnieks, Skolotājs, mans Guru, sauciet viņu kaut vai par Gulabu Lal Singhu no „Indostānas alām un biezokņiem”. [4, 14. lpp.] Tālāk J.P.B. raksta: „Es pastāstīšu par viņu vairāk nekā par citiem tāpēc, ka par šo dīvaino cilvēku bija dzirdamas visdažādākās brīnumainās valodas. Klīda baumas, ka viņš pieder pie radža jogu sektas, kas iesvētīti maģijas, alķīmijas un dažādu citu Indijas slepeno zinātņu noslēpumos. Viņš bija bagāts un neatkarīgs cilvēks, un neviens neuzdrīkstējās turēt viņu aizdomās par mānīšanos, vēl jo vairāk tāpēc, ka, ja arī viņš nodarbojās ar šīm zinātnēm, tad rūpīgi slēpa savas zināšanas no visiem, tikai vistuvākie draugi to zināja. Gulabs Lal Singhs bija neatkarīgs takurs no Radžistānas, tās nosaukums nozīmē „mītne jeb ķēniņu zeme”. Takuri gandrīz visi ir cēlušies no Surijas (saules), un tāpēc tiek saukti par surjavansiem, saules pēctečiem, kas lepnumā pārspēj visus. Viņiem pieder izteiciens „zemes netīrumi nevar pielipt saules stariem”, t.i. – radžputiem; tāpēc viņi neatzīst nekādas kastas, tikai braminus, un parāda godu vienīgi bardiem, kas apdzied viņu varonību karā, ar ko viņi tik pamatoti lepojas.” „1860. gada vasarā mēs braucām no Pleskavas guberņas uz Kaukāzu, lai apciemotu mūsu vecmāmiņu un vectētiņu Fadejevus un mūsu krustmāmiņu, Vittes kundzi – mūsu mātes māsu, kuri nebija redzējuši Jeļenu vairāk nekā vienpadsmit gadu. Pa ceļam uz Kaukāzu, Zadonskas pilsētā Voroņežas guberņā mēs uzzinājām, ka šajā laikā tur bija Kijevas metropolīts Izidors, kuru mēs atcerējāmies vēl no bērnu dienām, kad viņš Tiflisā bija Gruzijas Eksarhijas vadītājs. Braucienā uz Pēterburgu viņš pa ceļam apstājās Zadonskā, lai apmeklētu vietējo klosteri. Es ļoti vēlējos viņu satikt. Viņš mūs atcerējās un atsūtīja ziņu, ka ļoti priecāsies mūs redzēt pēc dievkalpojuma. Mēs devāmies uz katedrāli. Man bija nelaba priekšnojauta, un ceļā es teicu māsai: „Lūdzu pacenties, lai tavi mīļie velniņi klusētu, kamēr mēs būsim pie metropolīta”. Smiedamās viņa atbildēja, ka arī vēlētos to pašu, tikai nevar galvot par tiem. Es to zināju tikpat labi un tāpēc nebrīnījos, ka tiklīdz metropolīts sāka iztaujāt manu māsu par viņas ceļojumiem, sākās klauvējieni: viens, divi, trīs... Man tās bija šausmīgas mokas. Bija skaidrs, ka viņš nevarēja nepamanīt šo būtņu uzbāzīgo uzmākšanos, kas, šķiet, bija nolēmuši pievienoties mūsu sabiedrībai un piedalīties sarunā. Lai mūs pārtrauktu, viņi pārvietoja mēbeles, spoguļus, bīdīja mūsu glāzes, pat dzintara lūgšanu krelles, ko svētais vīrs turēja rokās. Viņš tūlīt ievēroja mūsu samulsumu un, izpratis situāciju, jautāja, kura no mums ir medijs. Būdama liela egoiste, es pasteidzos norādīt uz māsu. Metropolīts sarunājās ar mums vairāk nekā stundu. Kad viņš sīki izjautāja manu māsu, mums šķita, ka viņš ir pilnībā apmierināts ar to, ka ir redzējis šo fenomenu. Atvadoties, viņš svētīja māsu un mani, un teica, ka mums nav pamata baidīties no fenomeniem. „Nav tāda spēka, – viņš teica, – kas nenāktu no Visvarenā. Kamēr jūs savas dotības neizmantojat ļaunumam, jūs varat būt mierīgas. Mums nekādā gadījumā nav aizliegts pētīt dabas spēkus. Pienāks diena, kad ļaudis to sapratīs un izmantos. Lai Kungs svētī jūs, mans bērns!” Viņš vēlreiz svētīja Jeļenu un pārmeta krustu viņai. Cik bieži turpmākajos gados J.P. Blavatska atcerējās šos laipnos grieķu pareizticīgo baznīcas hierarha vārdus, un viņa vienmēr juta pret viņu dziļu pateicību”. [1894. g. 15. novembrī] J.P.B. apmetās kādā mazā ciematā (Ozurgetti Mingrelijā), pavisam nomaļā vietā, kur nebija nekādu ceļu un gandrīz nekādu sakaru ar ārpasauli. Tur viņa nopirka sev mājiņu. Šajā mājiņā viņa smagi saslima. Par to Žeļihovska Sinetam rakstīja: „Tā bija viena no noslēpumainajām nervu slimībām, kas iedzen zinātni strupceļā. Saviem draugiem viņa stāstīja, ka „dzīvo dubultu dzīvi”. Ko viņa ar to domāja, neviens no toreiz zināmajiem cilvēkiem Mingrelijā nevarēja saprast. Viņa pati savu stāvokli raksturoja šādi: „Kad mani uzrunā vārdā, es atveru acis un esmu es pati, bet tikko mani atstāj mierā, es atkal iegrimstu savā ierastajā pusmiega snaudā un kļūstu par kādu citu (par ko tieši, viņa neteica). Tā bija slimība, kas lēnām, bet negrozāmi beidza mani nost. Apetīte tika pilnīgi pazaudēta, es nejutu slāpes un bieži nedēļām ilgi neko neēdu, tikai mazliet padzēros ūdeni. Tā četru mēnešu laikā es pārvērtos par dzīvu skeletu. Reizēm, kad mani sauca vārdā, bet es tai laikā biju savā otrajā „Es” un sarunājos ar kādu šajā savā sapņu dzīvē, es tūlīt pat atvēru acis un saprātīgi atbildēju, jo es nekad nemurgoju, bet tiklīdz pēc tam es aizvēru acis, tā šis „otrais es” turpināja frāzi no tā vārda vai pusvārda, kurā es tiku pārtraukta. Kad es biju nomodā un biju es pati, es labi atcerējos visu, kas bija, kad es biju cita būtne, bet tad, kad es biju cita, man nebija nekāda priekšstata par Jeļenu Petrovnu Blavatsku, es biju citā tālā zemē un biju pilnīgi cita individualitāte, un man nebija ne mazākās saistības ar manu tagadējo dzīvi”. [20, 115., 116. lpp.] Varbūt tas, ko J.P.B. rakstīja dažus gadus vēlāk, kaut kādā mērā izgaismos šo grūti izprotamo stāvokli: „Šādas spējas piemīt ne tikai īpašiem cilvēkiem, tās ir apslēptas katrā, bet 99 gadījumos no 100 dubultās dzīves noslēpums viņiem paliek nezināms, un šī neziņa rada rietumu cilvēku dzīvesveidu... Kurš no mums zina vai ir spējīgs izzināt savu „Es”, kamēr viņš dzīvo „augstākās sabiedrības” vai arī smagākajos proletariāta dzīves apstākļos? Kaukāzā „Kad viņu dēvēja par „mediju”, – stāstīja Žeļihovska, – Blavatska smējās un teica, ka viņa nav medijs, bet tikai mediators – starpnieks starp mirušajiem un dzīvajiem, bet es nekad nevarēju izprast šo atšķirību... Mana māsa savā daudzu gadu prombūtnē ceļoja pa Indiju, kur, kā mēs tagad zinām, mediju fenomeni tiek apsmieti, un tos izskaidro pavisam citādi. Pēc viņu priekšstatiem tie rodas no tāda avota, no kura mana māsa neuzskatīja par iespējamu smelties, un tāpēc viņa neatzina, ka viņai piemīt šīs īpašības.” [20, 61.lpp.] „Visu šo laiku viņas okultās spējas ne tikai nepavājinājās, bet ar katru gadu kļuva arvien izteiktākas. Šķita, ka viņa pēc savas gribas spēj visu... Tomēr nejauši, epizodiski fenomeni kļuva arvien retāki, bet tad, kad tie notika, tie vienmēr bija ļoti neparasti”. [20, 114., 115. lpp.] Kāpēc aizritēja tik daudz mokpilnu gadu, līdz viņa sasniedza savu mērķi? Kāpēc viņas meklējumi bija tik ilgstoši un bija tik daudz neveiksmju? „Kopš pirmās tikšanās 1851.gadā, kad es pirmo reizi ieraudzīju Skolotāju fiziskajā ķermenī, man nekad nebija šaubu par viņu”, – viņa teica. Bet ar uzticību vien viņam nepietiek. „Pirms dvēsele var stāties Skolotāja priekšā, tās pēdām jābūt nomazgātām sirds asinīs”, – teikts grāmatā „Gaisma Ceļā" („Свет на пути"). Atceroties „septiņus gadus pirms iesvētījuma, kas bija pilni cīņas ar dažāda veida ļaunuma iemiesojumiem un velnu leģioniem, viņa 1875. gadā rakstīja pulkvedim Olkotam: „... padomājiet, pirms dodat savu piekrišanu”. Un tālāk šajā pašā vēstulē: „Es, nabaga iesvētītā, zinu, ko manā dzīvē nozīmē vārds „mēģiniet”, un cik bieži es trīcēju, baidīdamās, ka esmu nepareizi sapratusi Viņa pavēles un ka tikšu sodīta par to, ka esmu aizgājusi pārāk tālu, tās izpildīdama.” Vārdu „mēģiniet” var uzskatīt par Skolotāja pastāvīgu aicinājumu. Kad pulkvedis Olkots iepazinās ar Viņu Ņujorkā, Viņš teica: „Tas, kas Mūs meklē, Mūs atrod... Mēģiniet... Nepametiet Klubu. Mēģiniet...” utt. Mahatma K.H. rakstīja Sinetam: „Jūs zināt mūsu devīzi un to, ka tās praktiska lietošana nepieļauj lietot vārdu „neiespējams” okultista valodā. Ja viņš nepagurst savos meklējumos, viņš var atklāt galveno – savu īsto Es”. [1922. g. 23. martā] Pulkvedis Olkots rakstīja: „Es jautāju (Skolotājam), kāpēc viņas ugunīgo temperamentu pakļaut pastāvīgai kontrolei un kāpēc nevarēja pārvērst viņu par mierīgu sievieti, kas valda pār sevi, kāda viņa arī bija noteiktos apstākļos? Viņš saņēma atbildi, ka šāda iejaukšanās izraisītu neizbēgamu bojā eju. Viņas ķermeni atdzīvināja ugunīgs un trauksmains gars, kas jau no bērnības necieta nekādus ierobežojumus. Ja ārkārtīgajai enerģijai, kas pārņēmusi viņas ķermeni, netiktu dota izeja, tad rezultāts būtu fatāls. „Man piedāvāja iepazīties ar viņas dzimtas – Dolgorukiju vēsturi, un tad es sapratīšot, ko tas nozīmē. Es iepazinos ar šo vēsturi, sākot no Rjurika (devītais gadsimts) un redzēju, ka šī kareivīgā dzimta vienmēr izcēlusies ar pārdabisku vīrišķību, bezbailības parādīšanu viskritiskākajos brīžos, ar dedzīgu mīlestību un personisku neatkarību. Cenšoties sasniegt vēlamo, viņi nekad nebaidījās no iespējamām sekām. Šajā sakarā tipisks bija kņazs Jakovs Dolgorukijs, Pētera I senators. Reiz, būdams senātā, visu tā locekļu klātbūtnē viņš saplēsa sīkos gabaliņos kādu cara pavēli, kas viņam nepatika. Uz cara draudiem, kas tam sekoja, viņš atbildēja: „Jūs varat atdarināt Maķedonijas Aleksandru, bet manī jūs atradīsiet Klitam līdzīgu cilvēku.” Tāds bija arī Blavatskas raksturs. Viņa ne reizi vien man ir teikusi, ka neļaus valdīt pār sevi nekādiem spēkiem, ne uz zemes, ne ārpus tās. Vienīgās Būtnes, kuru priekšā viņa zemojās, bija Skolotāji, taču pat pret Viņiem viņa dažkārt bija tik kareivīga, ka tādā viņas garastāvoklī pat vismaigākie no Viņiem nevarēja jeb, pareizāk sakot, nevēlējās viņai tuvoties. Lai sasniegtu to, ka viņa varētu brīvi satikties ar Skolotājiem, viņai bija nepieciešama sevis audzināšana daudzus gadus (kā viņa pati man patētiski apgalvoja). Šaubos, vai kāds cits nostātos uz ceļa ar tādām grūtībām vai ar lielu pašuzupurēšanos.” [18, 1.sēj., 257.-259. lpp.] „Ir vēl cits, ļoti svarīgs iemesls, kāpēc Skolotāji nevarēja ar varu, bez viņas pašas vēlēšanās mīkstināt un izsmalcināt J.P.B. raksturu. Tā būtu nelikumīga iejaukšanās viņas personīgajā Karmā... Iejaukšanās paralizētu viņas neapvaldīto temperamentu un pavājinātu citas viņas īpašības, kas būtu smaga netaisnība un ne par jotu nepaātrinātu viņas evolūciju. Tas būtu tāpat kā pastāvīgi turēt cilvēku hipnotizētāja varā, vai pakļaut slimnieku pastāvīgai narkotiku iedarbībai.” [18, 1.sēj., 263.lpp.] „Protams, viņas viegli uzbudināmās smadzenes nebija visā pilnībā piemērotas delikātajai misijai, kādu viņa bija uzņēmusies, bet Skolotāji man teica, ka ar visu to viņa bija vislabākā no visiem, kas bija tuvojušies. Skolotājos viņa izraisīja īpašu uzticību, viņa bija gatava riskēt ar visu un pārciest jebkādas grūtības. Vairāk kā jebkurš cits pārvaldīdama psihiskos spēkus, ārkārtīga entuziasma mudināta, neatturami tiekdamās uz savu mērķi, fiziski ļoti izturīga, – viņa bija Viņiem vispiemērotākā, lai arī ne vienmēr paklausīga un līdzsvarota starpniece. Citam varbūt būtu bijis mazāk kļūdu literārajos darbos, bet tas neizturētu septiņpadsmit saspringta darba gadus tā, kā viņa, un vismaz desmit gadus agrāk nekā viņa atstātu savu ķermeni. Tādā gadījumā ļoti daudz kas paliktu pasaulei nezināms.” [18, 1. sēj., 259.lpp.] Psihiskās izpausmes Krievijā „Pēc tam seko Venēcija, Florence, Mentana. Ko es tur darīju, par to visu patiesību zina tikai Garibaldi (dēli) un vēl Sinets, un daži mani radinieki, bet māsa nezina”. [14, 144.lpp.] „Es biju Mentanā 1867. gada oktobrī, kaujas laikā. No Itālijas es aizbraucu tā paša gada novembrī. Vai es biju turp sūtīta, vai nokļuvu nejauši, tas ir jautājums, kas skar tikai manu privāto dzīvi.” [8, XIX sēj., 292.lpp.] Pirmajā izgriezumu albūmā Blavatska ierakstīja savu atsauksmi par rakstu „Kareivīgās sievietes”, kurā viņa nodēvēta par „garibaldiešu štāba priekšnieci”: „Katrs vārds šajā rakstā ir meli. Es nekad neesmu bijusi Garibaldi štābā. Ar draugiem aizbraucu uz Mentanu, lai palīdzētu cīnīties pret papistiem, bet pati tiku ievainota. Tas neskar nevienu citu un vismazāk – reportieri.” Pulkvedis Olkots raksta: „Viņa man stāstīja, ka bija brīvdomātāja un cīnījās kopā ar Garibaldi Mentanā asiņainā kaujā. Kā pierādījumu viņa man parādīja kreisās rokas lūzumu divās vietās no zobena sitiena un palūdza pataustīt savā labajā plecā musketes lodi un vēl otru lodi kājā. Viņa man parādīja arī rētu pie pašas sirds no stileta dūriena brūces. Šī brūce atkal atvērās, kad viņa bija Čitendenā. Toreiz viņa lūdza man padomu un tāpēc parādīja brūci. Tā bija vecāka brūce; vēl 1859. vai 1860. gadā tā atvērās Rugodevā... Man reizēm šķiet, ka neviens no mums, viņas kolēģiem, vispār nepazina īsto J.P.B., ka mums bija darīšana tikai ar meistarīgi atdzīvinātu ķermeni un ka viņas īstā džīva tika nogalināta kaujā pie Mentanas (1867. gada 2. novembrī), kad viņa guva šos piecus ievainojumus un viņu – mirušu izvilka no grāvja.” [18, 1.sēj., 9., 263., 264.lpp.] Skolotāja Ašramā Īslaicīgs ceļojums uz Eiropu No Skolotāja ašrama – atpakaļ pasaulē „New York Times” 1889. gada 7. janvārī Viljams Džadžs apraksta kādu raksturīgu notikumu: ”Viņa ieradās Havrā ar biļeti pirmajā klasē līdz Ņujorkai un naudas viņai bija viens vai divi dolāri. Iekāpšanas laikā piestātnē viņa ievēroja raudam nabadzīgu sievieti ar diviem bērniem. „Kāpēc jūs raudat?” – viņa jautāja. Sieviete atbildēja, ka vīrs viņai no Amerikas atsūtījis naudu ceļam, par ko viņa nopirkusi ceturtās klases biļetes, kas izrādījušās viltotas. Būdama svešā pilsētā bez graša kabatā viņa nezināja, kur tagad meklēt blēdi, kas tik nežēlīgi viņu piekrāpis. „Nāciet man līdz”, – teica Blavatska, un, piegājusi pie kuģu kompānijas aģenta, viņa palūdza apmainīt viņas pirmās klases biļeti pret ceturtās klases biļetēm sev un sievietei ar bērniem. Kas ir šķērsojis okeānu uz kuģa klāja emigrantu pūlī, tas novērtēs šādu ar saasinātu jūtīgumu apveltītās sievietes pašuzupurēšanos, kas raksturīga retajam.” [25, 147.lpp.] Teozofijas biedrības dibinātāju tikšanās „Viens vai divi no mums cerēja, ka pasaule ir pietiekami labi attīstīta, ja ne intuitīvi, tad kaut vai intelektuāli, lai okultā mācība tiktu intelektuāli pieņemta un dotu impulsu jaunam okulto pētījumu vilnim. Pārlūkojot visu, mēs atradām cilvēku, kas būtu spējīgs kļūt par līderi, – viņam piemita milzīga morālā vīrišķība, altruisms un vēl daudzas citas labas īpašības. Viņš ne tuvu nebija labākais no iespējamiem, bet... labākais no visiem, kas bija. Mēs saistījām viņu ar J.P.B. – viņai piemita brīnumainas un ārkārtējas dotības. Viņai bija arī daudz izteiktu personisko trūkumu, tomēr starp tajā laikā dzīvojošiem nebija neviena, kas varētu viņai līdzināties piemērotības ziņā šim darbam. Mēs aizsūtījām viņu uz Ameriku, savedām viņus kopā un pārbaudījums sākās,” – 1882. gada februārī rakstīja Mahatma Morija. [2] 1874. gadā Amerikā J.P.B. sastop savu tuvāko līdzgaitnieku, skolnieku un draugu, ar kuru kopā strādās vienā sasaitē līdz mūža beigām un kuru visa pasaule atceras kā otru Teozofijas biedrības dibinātāju. Pulkvedis Henrijs Stils Olkots, pazīstamais advokāts no Ņujorkas, bija slavens ar savu erudīciju, inteliģenci un kārtīgumu, un tajā laikā dedzīgi aizrāvās ar parapsiholoģiskiem fenomeniem. Viņi sastapās nejauši brāļu Eddi fermā Čitendenā, kur abi pētīja spiritiskas parādības. Savā dienasgrāmatā pulkvedis Olkots atstājis aizkustinošu šīs viņu pirmās tikšanās aprakstu: „Mana redze jau sākumā tika maldināta ar sarkano garibaldiešu paltraku, ko J.P.B. valkāja krekla vietā. Tas krasi kontrastēja ar pārējā viņas apģērba tumšajām krāsām... Viņai bija rudi, mīksti mati kā zīds, kas sprogojās kā Kotsvoldas jēru vilna. Šie mati un krekls piesaistīja manu uzmanību agrāk nekā viņas seja ar kalmiku vaibstiem, kas bija spēka, diženuma un kultūras apdvesta un kontrastēja ar apkārtējo cilvēku parastajām sejām ... [3] Ienākot es apstājos, lai pateiktu savam draugam Kapesam: „Palūkojieties vien uz šo apbrīnojamo būtni”, – un ātri apsēdos viņai tieši pretī, lai nodotos savai iemīļotajai nodarbei – raksturu izpētei ... J.P.B. uztina sev cigareti. Es vērsos pie viņas ar vārdiem: „Atļaujiet, cienītā kundze”, piedāvādams uguni viņas papirosam. Tā no papirosa uguntiņas dzima mūsu pazīšanās, kas vēlāk pārauga liesmā, kura nav izdzisusi līdz šai dienai”. [4] Pulkvedis Olkots savā grāmatā „Vecās dienasgrāmatas lappuses” raksta: „J.P.B. stāstīja par Austrumu Adeptu eksistenci un viņu varenību, ar daudziem piemēriem viņa pierādīja man savu spēju kontrolēt dabas okultos spēkus ... Viņas draudzīgā līdzdalība man palīdzēja uzsākt personisku saraksti ar Skolotājiem. Es glabāju daudzas Viņu vēstules, uz kurām minēti saņemšanas datumi. J.P.B. mani stādīja Viņiem priekšā, un to veicināja mana iepriekšējā pieredze mediju un spirituālisma izpētē. Džons Kings iepazīstināja mani ar četriem Skolotājiem: viens no viņiem bija kopts, otrs – neoplatoniķu skolas pārstāvis, trešais – augstākais Skolotāju Skolotājs, dēvēts par Venēcieti, un pēdējais – anglis, filozofs, kas slēpās no savu aprindu ļaudīm un ko daudzi uzskatīja par mirušu. Pirmais no viņiem kļuva par manu Guru, viņš bija stingru likumu cilvēks ar vīrišķīgu raksturu”. [12, 13., 14.lpp.] Teozofijas biedrības dibināšana „Skolotājs aizsūtīja mani uz Savienotajām Valstīm ar mērķi paveikt visu, lai pārtrauktu spirituālistu nekromantiju un neapzināto melno maģiju. Man bija jūs jāsatiek un jāmaina jūsu domāšanas veids, kas es arī izdarīju. Biedrība tika izveidota un pamazām tajā tika ienesti Slepenās Doktrīnas Mācības – sensenās Okultās Filozofijas skolas pamati, ko kādreiz bija reformējis Kungs Gautama. Šo Mācību nedrīkstēja izplatīt vienā mirklī. Tā jāiepludina pamazām, pilienu pa pilienam”. (J.P. Blavatska – H.S. Olkotam) [23, oktobris 1907.g.] 1875. gada 17. novembrī notika Teozofijas biedrības sanāksme, kurā tika sniegts ziņojums par pilnveidoto Preambulu, prezidents teica ievadrunu, un līdz ar to biedrība bija pilnībā apstiprināta. Teozofijas Biedrības biedri: • Prezidents: Henrijs S. Olkots; • Viceprezidenti: Dr. S. Pankreasts, Dž. H. Felts; • Sekretāre-Korespondente: J.P. Blavatskas kundze; • Sekretārs-protokolists: Džons Storers Kobbs; • Kasieris (mantzinis): Henrijs D. Ņutons; • Bibliotekārs: Čarlzs Soterans; • Padomes locekļi: Svētais D.G. Vidžins, Svētais R. B. Vestbruks; • Emma Hardinga Brittena; • K.J. Simons; • Herberts S. Monačezi; • Biedrības advokāts: Viljams K. Džadžs. Vēlāk pievienojās (ziņojuma autora piezīme): Tomass Edisons, amerikāņu izgudrotājs; Viljams Kruks, XIX gadsimta vadošais fiziķis un ķīmiķis, Londonas Karaliskās biedrības prezidents (1913.g. – 1915.g.); Kamils Flammarions, ievērojams franču astronoms; Viljams Džems, amerikāņu filozofs un psihologs; Motilals Neru, neatkarīgās Indijas pirmā premjerministra Džavaharlala Neru tēvs; Viljams Batlers Jeits, īru izcelsmes angļu dzejnieks, dramaturgs. Nobeļa prēmijas laureāts literatūrā 1923. gadā; Anna Kingsforda, viena no pirmajām sievietēm Anglijā, kas ieguva zinātnisko grādu medicīnā; Čarlzs V. Ledbiters, angļu garīdznieks un rakstnieks; Annija Bezante, angļu sabiedriskā reformiste; Džordžs S. Arundeils; Čarlzs Džinaradžadasa; Nilakanta Šri-Ram; Džons Koutss Ar laiku tika noteikti šādi Teozofijas Biedrības uzdevumi: Cilvēces Visuma Brālības kodola radīšana - bez rasu, ticības, dzimuma, kastu vai ādas krāsas atšķirībām; Salīdzinošās reliģijas, filozofijas un zinātnes studiju veicināšana; Neizzināto Dabas likumu un cilvēka apslēpto spēku izpēte. Skolotājs Kuthumi 1880. gadā rakstīja: „Vecākie Mahatmas vēlas, lai tiktu radīts pamats „Cilvēces Brālībai”, patiesai Vispārējai Brālībai, kam jāizplatās pa visu pasauli un kas piesaistīs gaišāko prātu uzmanību”. [16, 24.lpp.] „Atsegtā Izīda” Pulkvedis Olkots pastāstīja par grāmatas „Atsegtā Izīda” tapšanu: Vienu vai divus mēnešus pēc Teozofijas Biedrības nodibināšanas mēs noīrējām divus dzīvokļus: 34 West Street, 433. Viņa pirmajā stāvā, es – otrajā. Kopš šī brīža darbs pie „Izīdas” turpinājās bez pārtraukuma līdz tās pabeigšanai 1877. gadā. Visas savas iepriekšējās dzīves laikā viņa nepaveica pat desmito daļu no šā literārā darba, un es nekad netiku sastapies ar tādu izturību un nenogurdināmām darbaspējām. No rīta līdz naktij viņa bija pie sava darba galda, un reti kurš no mums devās pie miera agrāk par diviem naktī. Pa dienu man vajadzēja būt savās dienesta darīšanās, bet vienmēr pēc agrajām pusdienām mēs iekārtojāmies kopā pie mūsu lielā galda un strādājām, kamēr nogurums mūs neapstādināja. Kāda dzīves pieredze! Izglītība, kuras iegūšanai būtu vajadzīgs vesels mūžs, man tika dota koncentrētā formā mazāk nekā divos gados ... Viņa strādāja bez noteikta plāna, bet bija ideju pārpilna kā neizsīkstošs avots, kas līst pāri malām ... Tās atnāca haotiski, bezgalīgā straumē, katrs paragrāfs pilnībā tika pabeigts neatkarīgi no iepriekšējā vai nākamā ... Parasti mēs sēdējām pie lielā galda viens otram pretī, un viņa pastāvīgi bija man acu priekšā. Viņas spalva gandrīz vai lidoja pa lappusēm; pēc tam viņa varēja pēkšņi apstāties, raudzīties telpā ar tālumā vērstu skatienu, un tad, it kā ieraudzījusi kaut ko neredzamu, sāka to kopēt uz savas lapas. Citēšana beidzās, un viņas acis atkal atguva dabisko izteiksmi, un viņa turpināja rakstīt līdz nākamajam pārtraukumam. Tas notika, kad mēs dzīvojām 47 West Street, 302, - slavenajā „Lamaseri”, slepenajā Teozofijas Biedrības štāba mītnē. Es teicu: „Nevaru atstāt nepārbaudītu šo citātu, jo esmu pārliecināts, ka tas uzrakstīts nepareizi”. Viņa atbildēja: „Ak, neuztraucieties, te viss ir pareizi”. Es uzstāju, kamēr viņa pateica: „Pagaidiet mirklīti, es pamēģināšu dabūt šīs grāmatas”. Atsvešinātu skatienu viņa paskatījās uz tālāko istabas kaktu, kur stāvēja plaukts ar dažādām antikvārām mantām un neskanīgā balsī teica: „Tur”! Pēc tam viņa nedaudz atguvās un atkārtoja: „Ejiet turp un paskatieties”. Es piegāju pie plaukta un atradu uz tā divus vajadzīgos sējumus, bet, cik man zināms, tad agrāk to mājās nebija. Es salīdzināju tekstus un pārliecinājos, ka man bija taisnība par kļūdu J.P.B. citātā, ko viņai parādīju un visu izlaboju. Tad pēc viņas lūguma noliku abus sējumus tur, no kurienes tos paņēmu. Es atkal ķēros pie darba un, kad pēc kāda laika paskatījos uz to pusi, tad konstatēju, ka grāmatas pazudušas! J.P.B., kā zināms, bija kaislīga smēķētāja. Viņa ik dienas izsmēķēja neticami daudz cigarešu, uztīdama tās ar lielu veiklību. Viņa pat ar kreiso roku to darīja, kamēr ar labo pārrakstīja manuskriptu... Darba procesā pie „Atsegtās Izīdas” viņa neizgāja no mājas sešus mēnešus. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņa strādāja pie rakstāmgalda. Viņai bija ierasts strādāt septiņpadsmit stundas diennaktī. Viņa atrāvās no darba tikai, izejot uz ēdamistabu vai vannas istabu, bet pēc tam atkal atgriezās pie sava galda”. [18, I sēj. 452.lpp.] Viņa visu savu laiku pavadīja pie rakstāmgalda, rakstīja, rakstīja, rakstīja pārsvarā pa dienu, bet nereti arī līdz vēlai naktij, viņai bija ļoti plaša sarakste. Šeit viņa sāka strādāt pie „Atsegtās Izīdas”. Katru dienu viņa uzrakstīja savā kompaktajā rokrakstā pa divdesmit piecām lappusēm. Viņa neizmantoja grāmatas, bet, starp citu, manam tēvam bija milzīga bibliotēka, kurā ietilpa gandrīz tikai angļu literatūra, bet viņa ļoti reti griezās pie viņa pēc konsultācijas”. [21, 25. – 36. lpp.] Misters V.K. Džadžs par to pašu uzrakstīja savā rakstā, kas publicēts laikrakstā „New York Sun” 1892. gada 26. septembrī: „Atsegtā Izīda” piesaistīja plašu uzmanību, un visu Ņujorkas laikrakstu atsauksmēs tika uzsvērts, ka grāmata ir milzīga pētnieciskā darba rezultāts. Man un daudziem citiem šīs grāmatas sagatavošanas lieciniekiem ļoti dīvaini šķita tas, ka autore savos pētījumos neizmantoja bibliotēku, un līdz ar to nebija arī iepriekšēju piezīmju. Viss tika uzrakstīts uzreiz it kā pēc burvju rokas mājiena. Bet tik un tā grāmatā ir daudzas atsauces uz izdevumiem, kas glabājas Britu muzejā, kā arī citās lielākajās bibliotēkās. Un katra atsauce ir absolūti pareiza. Tas liecina par to, ka vai nu šī sieviete bija spējīga glabāt savā atmiņā tādu faktu, datu, skaitļu, nosaukumu un sižetu daudzumu, uz ko nav spējīgs neviens cilvēks, vai arī atliek atzīt, ka viņai palīdzēja kādas neredzamas būtnes”. Mans tēvs, atceroties viņu un uzsverot savu sajūsmu, bieži stāstīja: „Es nekad neesmu sastapis tik spēcīgu raksturu, spēcīgu savās vēlmēs un centienos, apkārtne viņai neko nenozīmēja, pat ja debesis sabruks, viņa turpinās savu ceļu”. [21, 26., 27.lpp.] „J.P.B manuskriptiem, kas tapuši dažādos laikos, piemita lielas atšķirības. Vislabākie manuskripti bija tie, kas rakstīti viņai, kad viņa gulēja. Piemēram, nodaļas sākums par senās Ēģiptes civilizāciju. Kā parasti mēs beidzām divos naktī, abi ļoti noguruši, jau iepriekš jauzdami prieku par pārtraukumu un pēdējo sarunu pirms gulētiešanas. Nākamajā rītā, kad es ierados brokastīs, viņa parādīja man veselu kaudzi, vismaz 30-40 manuskripta lappušu, uzrakstītas brīnišķīgā rokrakstā. Viņa teica, ka to visu viņai ir uzrakstījis Skolotājs, kura vārds atšķirībā no citiem nekad netika minēts. Šīs lappuses bija absolūti pilnīgas visās nozīmēs un tika iespiestas bez labojumiem. „Es ieminējos, ka daļa ”Izīdas”, ko uzrakstījusi pati J.P.B., kvalitātes ziņā atpaliek no tās daļas, kuru Kāds rakstījis viņai. Tas ir absolūti skaidrs, jo kā gan J.P.B. bez nepieciešamajām zināšanām spēja pareizi uzrakstīt par dažādajām lietām, kas aplūkotas šajā grāmatā? Normālā stāvoklī viņa droši vien lasīja grāmatu, izdarīja vajadzīgās piezīmes, rakstīja par to, kļūdījās, laboja kļūdas, apsprieda tās ar mani, lika man ķerties pie darba, palīdzēja manai intuīcijai, lūdza draugus sameklēt viņai vajadzīgos materiālus un turpināja tik ilgi, kamēr kāds no Skolotājiem neatnāca viņai palīgā. Katrā gadījumā Viņi vienmēr nebija ar mums”. J.P.B. pavēstīja saviem tuviniekiem: „Kad es rakstīju „Izīdu”, tā man padevās tik viegli, ka tas nebija darbs, bet tīrā izprieca. Kāpēc mani par to jāslavē? Kad man liek rakstīt, es paklausu, un pēc tam varu viegli rakstīt gandrīz par visu – par metafiziku, psiholoģiju, seno reliģiju filozofiju, zooloģiju, dabas zinātnēm un daudz ko citu. Man nekad nerodas jautājums: „Vai es spēju par to rakstīt?” jeb „Vai es tikšu galā ar šo uzdevumu?” Es vienkārši sēžos un rakstu. Kāpēc? Tāpēc, ka man diktē tas, kas visu zina ... Mans Skolotājs, bet dažreiz citi, ko pazīstu no maniem kādreizējiem ceļojumiem... ... Es tev arī agrāk devu mājienus par Viņiem... un es tev atklāti saku, kad es rakstu par man nezināmām vai mazpazīstamām lietām, es griežos pie Viņiem, un viens no Viņiem mani iedvesmo. Viņš dod man iespēju vienkārši norakstīt no rokrakstiem un pat arī no iespiesta materiāla, kas parādās man acu priekšā gaisā, bet tajā laikā es ne reizes nebiju nesamaņā. Tieši Viņa aizgādības apzināšanās un ticība Viņa varenībai ļāva man kļūt intelektuāli un garīgi tik stiprai ... un pat Viņš (Skolotājs) ne vienmēr ir nepieciešams; jo Viņa prombūtnes laikā kādu citu darbu dēļ Viņš atstāj manī savu zināšanu aizvietotāju... Tādos brīžos jau rakstu nevis es, bet mans iekšējais Ego, mans „gaišais es”, kas domā un raksta manā vietā.” [20, 157.lpp.] Citā vēstulē viņa rakstīja savai māsai: „Nezinu, Vera, vai tu man tici vai nē, bet kaut kas neparasts notiek ar mani. Tu nevari iedomāties, kādā apbrīnojamā ainu un vīziju pasaulē es dzīvoju. Es rakstu „Izīdu”, drīzāk, nevis rakstu, bet pārrakstu un pārzīmēju, ko viņa personīgi man parāda. Reizēm man šķiet, ka senā Skaistuma Dieviete pati vada mani cauri visām valstīm un to pagātnei, un es to aprakstu. Es sēžu ar atvērtām acīm un laikam gan visu redzu un dzirdu, kas reāli norisinās ap mani, un vienlaikus es redzu un dzirdu to, par ko rakstu. Man aizraujas elpa, es sargos pakustēties, baidoties, ka burvība varētu izgaist. Kā brīnumainā panorāmā lēnām manā priekšā paiet gadsimts pēc gadsimta, tēls pēc tēla. Es to visu izlaižu caur sevi, savienojot laikmetus un datumus, un noteikti zinu, ka kļūdas nevar būt. Nācijas un tautas, valstis un pilsētas, kas sen nogrimušas aizvēsturiskās pagātnes tumsā, parādās, tad izzūd, dodot vietu citām, pēc tam man tiek pateikti atbilstošie datumi. Pulkvedis Olkots stāstīja: „Pēc savas parādīšanās „Izīda” radīja tādu sensāciju, ka pirmais izdevums tika izpārdots desmit dienu laikā. Kritika kopumā pret to izturējās labvēlīgi ... Vispatiesākā atsauksme par to, un šo vārdu autors ir amerikānis, ka tā ir „Grāmata, kas ietver sevī revolūciju”. [18, I sēj., 294., 297.lpp.] J.P.B. – Amerikas pavalstniece un Krievijas patriote „Dažādu iemeslu dēļ J.P.B. bija spiesta kļūt par Amerikas pilsoni. Tas viņai nedeva mieru, jo, tāpat kā visi krievi, viņa bija ļoti uzticīga savai valstij”, - atcerējās viņas radiniece misis Džonstone žurnālā „The Path”. J.P.B. rakstīja savai krustmātei Fadejevas kundzei: „Mana dārgā, es rakstu tev tāpēc, ka mani nomāc dīvainas jūtas. Šī diena, 8. jūlijs, man ir nozīmīga diena, bet tikai Dievs zina, vai tā ir laba vai slikta zīme. Šodien paiet tieši pieci gadi un viena diena, kopš es atbraucu uz Ameriku, un, lūk, tagad es atnācu no Augstākās Tiesas, kur nodevu uzticības zvērestu Amerikas Republikai. Tagad esmu pilntiesīga pilsone tāpat kā pats Savienoto Valstu prezidents... Tas viss ir lieliski: tāds ir mans oriģinālais liktenis; tomēr cik pretīgi bija atkārtot tiesneša priekšā runāto tirādi, ko es nekādi negaidīju, – ka es, atsakoties no pavalstniecības un pakļaušanās Viskrievijas Imperatoram, uzņemos pienākumu mīlēt, aizstāvēt un cienīt Amerikas Savienoto Valstu vienoto konstitūciju ... Šausmīgi man bija izteikt šo nekrietno atteikšanos! ... Tagad es laikam esmu politiskā un valstiskā nodevēja? ... Patīkami! ... Tikai kā gan es pārstāšu mīlēt Krieviju un cienīt Valdnieku? ... Vieglāk pateikt nekā izpildīt”. [19, februāris, 1895] Teozofijas Biedrības dibinātāji atstāja Ameriku 1878. gada 19. decembrī un ieradās Bombejā 1879. gada 16. februārī. Kaut arī būdama Amerikas pilsone, Blavatskas kundze vienmēr palika īsta Krievijas patriote. Viņas māsa Žeļihovska rakstīja: „Sākās Krievijas karš ar Turciju, un Jeļenai Petrovnai nebija miera. Viņas 1876., 1877. gadu laikā rakstītās vēstules ir raižu un baiļošanās pilnas par saviem tautiešiem un tuviem radiniekiem, kas aktīvi piedalījās šajā karā. Viņa aizmirsa savus antimateriālistiskos un antispirituālistiskos rakstus, lai virzītu uguni un liesmu pret krievu nācijas ienaidniekiem ...” Visa viņas nopelnītā nauda par rakstiem krievu avīzēs, kā arī pirmie ieņēmumi par „Atsegtās Izīdas” publicēšanu tika nosūtīti uz Odesu un Tiflisu ievainotajiem karavīriem un viņu ģimenēm vai uz Sarkanā Krusta biedrību. Pēdējie gadi Pēdējos septiņos gados J.P.B. uzbruka īsts vajāšanas viesulis: apmelojumi, intrigas, absurdi apvainojumi visos iespējamos grēkos, krāpšanā un netikumos. Viņu nodeva un pārgāja niknāko ienaidnieku pusē vistuvākie, tie, kam viņa ticēja un ko mīlēja ar visu sirdi. Teozofi bariem pameta biedrību. Viņa cieta, pārdzīvoja, bet darīja savu darbu: viņai bija jāpaspēj aizstāvēt, nostiprināt, atdot visu, ko viņa varēja, līdz pēdējam ... un cilvēki to atcerējās ... Viņa ārkārtīgi dziļi cieta, uzskatīdama, ka ir aptraipījusi savu Skolotāju labo vārdu, viņu mācības, ka kaitējusi lietai un pašai teozofijas idejai. Un viss šo liktenīgo parapsiholoģisko fenomenu un brīnumu dēļ, ko viņa tik augstsirdīgi visur rādīja, būdama apveltīta ar neordinārām spējām, bet izturēdamās pret tām nevērīgi un dēvēdama tās par „psiholoģiskajām lamatām”. Viņa patiesi cerēja, ka, ieraudzījuši īstus brīnumus, cilvēki sāks ticēt dziļajām mācībām, kas saistītas ar šiem brīnumiem, un Lielajiem Skolotājiem, kas dod šīs mācības. Bet, kad vēlme kļūt par Skolotāju skolniekiem pārvērtās par masveidīgu ažiotāžu un dzīšanos pēc iesvētījumiem un okulto spēju iegūšanas, kad reti kurš atcerējās, ka skolnieka ceļš – tā ir kalpošana, tikumība, solījumi un goda kodekss, viņas ciešanām nebija gala. Viņa patiesi uzskatīja, ka ir pazudinājusi lietu savas muļķības dēļ. Pēdējos gados smagi slimā J.P.B. rakstīja nemitīgi; viņas nelokāmā griba piespieda ķermeni kalpot viņai. Viņa steidza pabeigt „Slepeno Doktrīnu”, darbu, kas, kā teica paši Skolotāji, satur „Okultās Patiesības būtību. Vēl ilgus gadus šī grāmata būs zināšanu un informācijas avots nākamajiem skolniekiem”. (3) 1891. gada 8. maijā Londonā 60. mūža gadā Jeļena Petrovna Blavatska beidza savas mūža gaitas. Lora Kupere, viena no Jeļenas Petrovnas tuvākajām skolniecēm, rakstīja: „Atnākusī nakts atnesa viņai daudz ciešanu un bija pēdējā nakts, ko viņa pavadīja ar mums ... Kad izgaisa pēdējā cerība, kopēja izgāja no istabas, atstājot Klodu Raitu, Volteru Oldu un mani pie mūsu mīļotās J.P.B.: abi stāvēja viņas priekšā uz ceļiem, turot viņas rokas, bet es – no sāniem, ar roku pieturēdama viņas galvu. Tā mēs palikām nekustīgi ilgu laiku, un tā klusumā J.P.B. aizgāja. Mēs pat nevarējām precīzi noteikt to brīdi, kad viņa pārstāja elpot. Liela miera sajūta piepildīja istabu, bet mēs klusēdami stāvējām uz ceļiem ...” [5 ] Nav iespējams nosaukt visus nekrologus un rakstus, kas parādījās daudzās pasaules valstīs un bija veltīti Jeļenas Petrovnas piemiņai. Pēc gada, 1892. gada aprīlī Teozofijas biedrības priekšsēdētājs Henrijs Stīls Olkots izdeva „Pavēli”, kur, starp citu, teikts: „Savā pēdējā Novēlējumā J.P. Blavatska izteica vēlēšanos, lai viņas nāves gadadienā daži viņas draugi „sapulcētos Teozofijas Biedrības mītnē un lasītu nodaļu no Edvīna Arnolda grāmatas „Āzijas Gaisma” un izvilkumus no Bhagavatgitas”. Tā kā būtu pareizi, ka viņu pārdzīvojušie kolēģi neļautu izgaist piemiņai par viņas kalpošanu cilvēcei un viņas pašaizliedzīgo mīlestību pret mūsu Biedrību, tad apakšā parakstījies ierosina, lai šo gadadienu mēs nosauktu par „Baltā Lotosa Dienu”...” Pavēles tekstu publicēja pulkvedis Henrijs S. Olkots žurnālā Lucifers, X izlaidums, 57. numurs, 1892. gada maijā, 250. – 251. lpp. „... Jūs nekad neiepazīsiet viņu tādu, kādu pazinām mēs, un tāpēc jūs nekad nevarēsiet spriest par viņu taisnīgi un objektīvi. Jūs redzat tikai lietu virspusi... Jūsu acīs J.P.B., tiem, kas viņu mīl pretēji viņai pašai, – labākajā gadījumā ir dīvaina, apbrīnojama sieviete, psiholoģiska mīkla; impulsīva un labsirdīga, bet tik un tā nav brīva no trūkumiem. Mēs, no otras puses ..., atrodam viņas iekšējā „Es” daudz dziļāku gudrību nekā jūs paši jebkad spēsiet uztvert ...” – Kuthumi. [6] N.K. Rēriha glezna „Vēstnesis”, veltīta J.P. Blavatskai Materiālu sagatavoja Irina Korotejeva (Maskava) No krievu valodas tulkoja Līga Harju uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji