uz augšu uz sākumlapu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

SERAPISS BEJS Serapiss ir neparasts Dievs. Daudzajās ilustrācijās ir attēloti viņa dažādie tēli: te viņš ir čūska ar cilvēka galvu, te čūskas apvīts, starp kuras gredzeniem jaušami Zodiaka zīmju simboli. Taču bieži viņš ir redzams kā cilvēks grieķu tunikā ar groziņu uz galvas. Dažkārt viņš ir attēlots ar ragiem. Kāda ir tādu metamorfožu būtība? Kas gan Serapiss ir īstenībā? Meklēsim drošāko avotu – Helēnas Blavatskas "Teozofijas vārdnīcu": "SERAPIS (Ēģipte). Dižens saules Dievs, kas tautas pielūgsmē aizstāja Ozirisu, un kuram par godu (priesteri) dziedāja septiņu patskaņu skaņas. Ilustrācijās viņš bieži tika attēlots kā čūska, "Gudrības Drakons". Ēģiptes augstākais Dievs kristietības pirmo gadsimtu laikā." Turpat rodas jautājumi. Kāda ir Ozirisa un Serapisa saikne? Kāpēc Serapis attēlots kā čūska un ko personificē šis simbols? Kāpēc Serapiss bija Ēģiptes augstākais dievs tieši kristietības pirmajās simtgadēs, bet ne agrāk un ne vēlāk? Meklēsim atbildes. Mūsdienu enciklopēdijā rakstīts, ka Oziriss ir atdzimšanas dievs, aizkapa pasaules ķēniņš senās Ēģiptes mitoloģijā un aizgājēju dvēseļu tiesnesis. "Teozofijas vārdnīcā" ir pietiekami plaši aprakstīti šī Dieva dažādo aspektu skaidrojumi. H. Blavatska norāda Ozirisa un Ahura Mazdas (Sanata Kumaras) identitāti kā paša radīta dieva, Logosa Pirmcēloni. Atkarībā no savas diferenciācijas un personifikācijas (iegremdējoties arvien un arvien blīvākos radīšanas slāņos) Oziriss kļūst par dažādiem aspektiem, tātad pārvēršas par citām dievībām, kam ir savi vārdi. OZIRISS (Ēģipte). Lielākais Ēģiptes Dievs, debess ugunīgā Seba (Saturna) un Neitas, pirmsmūžīgās matērijas un bezrobežīgā izplatījuma Dēls. Tas norāda, ka viņš ir paša esošs un paša radīts dievs, pirmā izpaustā dievība (mūsu trešais Logoss), identisks ar Ahura Mazdu un citiem "Pirmcēloņiem". Jo kā Ahura Mazda ir vienots ar Amešaspentiem vai ir viņu sintēze, tā arī Oziriss, kolektīvā vienotība, vēršoties diferenciācijai un personifikācijai, kļūst par Tifonu, savu brāli, Izīdu un Neftīdu, savām māsām, Horu, savu dēlu un citiem saviem aspektiem." Ozirisa Tiesa. Senās Ēģiptes freska. Oziriss sēž tronī, turēdams rokās varas atribūtus. Aiz viņa stāv viņa māsas Izīda un Neftīda. Pa kreisi Dievs Hors ar piekūna galvu ved mirušo uz tiesu pie Ozirisa. H. Blavatskas grāmatā "Atsegtā Izīda" ("Atsegtā Izīda", H. P. Blavatsky - "Isis unveiled"). raksta par Ozirisa saules dabu: "Ne Oziriss, ne Hors nekad nav pieminēti, ja viņi nebūtu saistīti ar sauli. Viņi ir "Saules Dēli"; "Kungs un Saules Dievinātājs" ir viņa vārds." Turpat minēti citāti no britu orientālista un garīdznieka Edvarda Pokoka (Edward Pococke) grāmatas, kurš dzīvoja XV gadsimtā un pierādīja ēģiptiešu, grieķu un indiešu mitoloģijas identiskumu. Pokoks apraksta radžputu saules rases Galveno, kuru senās indiešu tradīcijā sauc par "Lielo Sauli", un vēsta, ka "šī Lielā Saule tika dievināta nāvē; un saskaņā ar indiešu dvēseļu ceļošanas doktrīnu tika uzskatīts, ka viņa Dvēsele pārgājusi vērsī "Apis", grieķu – Sera-pis, un SURA-PAS vai ēģiptiešu "Saules Valdnieks"... Oziriss, pareizāk Usras, nozīmē gan "vērsis", gan "gaismas stars". Soora-pas (Serapiss) – saules valdnieks", jo Saule sanskritā nozīmē Surja (cit. no "Atsegtās Izīdas" 2. sēj., "Isis Unveiled"). Tādējādi kļūst saprotama Serapisa saistība ar Ozirisu. Oziriss ir Serapisa augstākais aspekts, tāpēc pēdējam ir tā pati saules daba. Ozirisa dvēsele pēc diferenciācijas (alegoriski – nāves) pāriet Apisa vērsī, kam ir gaismas daba, un ar to pašu pārvērš viņu par Serapisu. Tas atgādina Uguns Dievu "krišanu iedzimšanā", kuri līdzīgi apgaroja Trešās cilvēces rasas fiziskās formas. (Sīkāk par šo procesu lasiet nodaļu "Eņģeļu "krišana" T. Mikušinas grāmatā "Labais un ļaunais. Pārdomas, Helēnas Blavatskas "Slepeno Doktrīnu" lasot"). Gnostiķu mācībā vērsis Apis simbolizē cilvēka zemāko miesīgo dabu. Pēc nāves dvēsele, vēl neatbrīvojusies no ķermeņa, tiek saukta par Serapisu, bet brīvību ieguvusī – par Ozirisu (Osiris). Senos laikos visur bija izplatīta Saules pielūgsme. Sauli sauca par "dievu radītāju, kas ir Saules darba turpinātāji". Viņas dzīvību dodošie stari bija simbols "Tam, kas ir Dzīvības un Nāves Valdnieks". Oziriss Apis divās savās hipostāzēs "Tā bija senākā vēdu bramaņu reliģija, kas senākajās himnās "Rigvēda" tiek saukta par Sūrja (Saule) un Agni (uguns) "visuma valdnieku", "cilvēku valdnieku" un "gudro ķēniņu". Tā bija magu, zoroastriešu, ēģiptiešu un grieķu, – vienalga, vai viņu sauc par Mitru vai Ahura Mazdu, Ozirisu vai Zevu, pielūgšana, godinot kā viņa tuvāko radinieku Vestu – tīru debesu uguni." (Atsegtā Izīda" 2. sēj.). Tomēr senajos laikos cilvēki pielūdza ne tikai Sauli. H. BLavatska raksta par divām valdnieku un dievu dinastijām. "Vissenākajās leģendās no Indijas vēstures tiek minētas divas dinastijas, kas tagad laiku miglā nozudušas; pirmā bija valdnieku "saules rases" dinastija, kas valdīja Aiodja (Ayodhia), (tagad Ude Oude); otrā dinastija – "mēness rase", Prējāgā (tagad Allahabada). <...> Ž.F. Šampoljons darbā "Manifestācija uz Gaismu" ("Manifestation to the Light") katrā nodaļā min divas – Saules un Mēness Valdnieku dinastijas. Vēlāk visi šie valdnieki bija pielīdzināti dievībām un pēc nāves pārvērsti par saules un mēness dievībām." Mēness dievību pielūgsme bija pats pirmais lielās sākotnējās ticības Saules dieviem sagrozījums, kā apstiprina H. Blavatska. Un vēlāk mēs redzēsim saules kulta vajāšanu un iznīcināšanu viduslaikos un turpmākajos gadsimtos. Lasīsim vēl kādu citātu no "Teozofiskās vārdnīcas", – paskaidrojot Zodiaka zīmēs redzamo, kur Serapiss attēlots kā viens no Ozirisa aspektiem. "Kā saules dievībai viņam (Ozirisam) bija divpadsmit mazāku dievu, kas ir zemāki par viņu – divpadsmit Zodiaka zīmes. Kaut arī viņa vārds ir "Neizsakāms", četrdesmit diviem viņa atribūtiem ir katram pa vienam no viņa vārdiem, un septiņi viņa divējādie aspekti nobeidz četrdesmit deviņus, vai 7x7; pirmie simbolizē viņa ķermeņa čterpadsmit locekļus vai divreiz septiņi." Tādējādi Ozirisam ir vesela zemāko dievību Hierarhija (arī Zodiaka dievi), kas ietilpst viņa garīgajā kvintesencē. Pakāpeniski kļūstot blīvākam, katrs Ozirisa aspekts iegūst īpatnības, kas ir raksturīgas arvien blīvākam eksistences plānam, līdz pat fiziskajam. Četri galvenie Ozirisa aspekti bija Oziriss–Ptahs (Gaisma), garīgais aspekts; Oziriss–Hors (Saprāts), intelektuālais manasiskais jeb mentālais aspekts; Oziriss-Lunus, "Mēness"vai psihiskais, astrālais aspekts; Oziriss-Tifons, Demoniskais vai fiziskais, materiālais, tāpēc pilns kaislību, nevaldāms aspekts. Šajos četros aspektos viņš simbolizē divējādo Ego – dievišķo un cilvēcisko, kosmiski garīgo un zemes." Kā H. Blavatska ievēro, "šī ēģiptiešu koncepcija ir pati visdaudznozīmīgākā un visdiženākā, jo ietver sevī visu fiziskās un metafiziskās domas diapazonu... Tādējādi dievs izgaist cilvēkā, bet cilvēks tiek pielīdzināts dievam." ("Teozofiskā vārdnīca"). Šo seno ticējumu dziļākā jēga, kas ietver sevī visuma un cilvēka evolūcijas mērķi, bija pamazām nozaudēts un pārvērties par pilnīgu pretstatu: Saules Dievi tika identificēti par Ļaunumu, pasludināti par pagānu elkiem un dēmoniem un aizstāti ar jauniem dieviem. Palūkosimies, kā Serapiss bija attēlots pirmajos gadu simtos līdz jaunajai ērai un jaunās ēras pirmajos gadu simtos. Čūskas simbols ir senākais un nonāk ap Zemes planētas fiziskā plāna radīšanas laiku, asociējoties ar "Dieva Garu", kura elpa izauklējusi kosmisko matēriju – pēc analoģijas kā čūska izdēj olas. "Saskaņā ar seno filozofu priekšstatiem... zeme ir kā čūska, kas novelk ādu un atjaunota parādās pēc katras mazās pralaijas (miera perioda), bet pēc lielās pralaijas atdzimst vai atklājas no jauna no sava subjektīvā stāvokļa uz objektīvo. Kā čūska tā ne tikai "nomet savu vecumu, – teic Sanhuniafons, – bet arī kļūst lielāka apmērā un spēkā." Lūk, kāpēc ne tikai Serapiss, bet vēlāk arī Jēzus bija attēloti kā liela čūska." («Atsegtā Izīda», 2. sēj.). Cilvēces evolūcijas procesā ir piedalījušies Nagi, senās Čūskas, ko "Slepenajā Doktrīnā dēvē par "Gribas un Jogas Dēliem". Nagi bija radīti Trešās rases sākumā. Seno indiešu teiksmās stāstīts par dažiem Riši un viņu pēctečiem, ka "Pulastja (paša Brahmas radīta dievība) ir visu Čūsku un Nagu tēvs – olveidīgie radījumi." "Slepenajā Doktrīnā" pirmie Nagi bija gudrāki Radījumi nekā Čūskas, kuri ir "Gribas un Jogas" Dēli, kas radīti pilnīgi līdz dzimumu atšķiršanai, "attīstījušies olās, kas ieslēguši sevī cilvēciskos iedīgļus, radītus ar Svēto Gudro (Krijašakti – Domu) spēku", kas piederoši pie agrās Trešās rases." Tādējādi Čūska personificēja Dievišķo Gudrību. Lūk, kāpēc daudzas dievības ir attēlotas kā Čūskas, kā arī ar čūskām un drakoniem kā šīs Gudrības atribūtiem. Turpmāk Čūska kļuva ne tikai par dievu simbolu, bet arī par Adepta simbolu. "Čūska un Drakons bija nosaukumi, ko devuši Gudrie, seno laiku Adeptu iesvētītie." ("Slepenā Doktrīna", 1. sēj.) Tikai vēlākos laikos Čūskas tēls sāka asociēties ar Ļaunumu. Pastāv dažādas dieva Serapisa kulta rašanās versijas. Visvairāk izplatītā no tām norāda uz 4. gs. pirms m. ē. kā visagrāko minēto datējumu atrastajos vēsturiskajos avotos. Seno grieķu vēsturnieka Arriana darbā "Aleksandra Anabasis" un seno grieķu rakstnieka un filozofa Plutarha "Aleksandra dzīvesstāsts" teikts, ka Serapisam bija ne tikai templis Babilonijā, bet viņš bija vienīgais dievs, kas tika pieminēts sakarā ar Maķedonijas Aleksandra nāvi 323. g. pirms. m. ē. Babilonijā. Tas dažiem vēsturniekiem dod pamatu uzskatīt, ka Serapisa kults ir radies Babilonijā. H. Blavatskas grāmatā "Atklātā Izīda" (2. sēj.) teikts: "Tajā laikā grieķu, aziātu un ēģiptiešu idejas bija pakļautas ievērojamiem pārveidojumiem. Dionīsija un Sabazijas mistērijas tika aizstātas ar Mitras rituāliem, kura "alas" izspieda iepriekšējā dieva svētnīcas no Babilonijas līdz Britānijai. Serapiss vai Sri-Apa no Pontus uzurpēja Ozirisa vietu. Austrumu Hindustānas valdnieks Ašoka pieņēma Siddharthas reliģiju un sūtīja misionārus uz Grieķiju, Āziju, Sīriju un Ēģipti sludināt gudrības evaņģēliju... Leģendas par Gautamu izspieda mītus par Horu, Anubisu, Adonisu, Atisu un Bakhu." No šī fragmenta mēs uzzinām, ka runa ir par 4. – 3. gadsimtu pirms m. ē., jo valdnieks Ašoka dzīvoja no 304. – 232. g. pirms m. ē. Serapisa kults šajos laikos pastāvēja Pontā, – tā sengrieķu valodā sauca par Mazāzijas ziemeļaustrumu daļu, kas ziemeļos saskārās ar Elefsinas Pontu (Melno jūru). Un tautu reliģiskajā dzīvē norisinājās ievērojami pārveidojumi. Iespējams, ka šie pārveidojumi bija saistīti arī ar Maķedonijas Aleksandra karagājieniem, kuru dēļ notika lielu ļaužu masu pārvietošanās. Ēģiptē 4. gadsimtā pirms m. ē. ieradās daudz grieķu un maķedoniešu, un Serapisa kulta ieviešana varēja kļūt par paņēmienu, kas apvienoja viņus gan savā starpā, gan arī ar vietējiem iedzīvotājiem, proti, – varēja apvienot ēģiptiešu un grieķu reliģiskās tradīcijas. Turklāt Senās Ēģiptes enciklopēdijā ir lasāms, ka "pēc savas "izcelsmes" tai dievībai ir jābūt saistītai ar ēģiptiešu panteona dieviem, jo senatnē noteiktā teritorijā svētā vara varēja piederēt tikai vietējās izcelsmes dievam. Tieši tāpēc Serapisa kulta saknes radušās Memfisas Ozirisa-Apisa kultā." Serapisa vārda veidošanās tiek traktēta kā: Oziriss + Apis = Oziris-Apis / Oserapis / Serapiss vai Sarapiss (dažāda izruna dažādos dialektos). Visvairāk izplatītā Serapisa kulta rašanās versija vēsta, ka Ptolemaja I Sotera mēģinājumos tika radīta sinkrētisku (t.i., dažādu ticības mācību savienošanu) dievības – Serapisa atveidu. Kas ir Oziriss? Ozirisa un Serapisa saikne Čūskas simbols Izīda-Termutis, Serapiss-Agatodemons un Oziriss Kanopuss. Grieķu romiešu periods. Leidenes muzejā. Grāmatā "Atsegtā Izīda" (2. sēj.) vēstīts par sākotnējā Čūskas kulta Iesvētīto skaidrojumu. "Pirmajā sējumā mēs citējām Čūskas Mantru no "Aitareija brahmanis" – fragmentu, kur stāstīts par zemi kā par Čūskas ķēniņieni "Sarpa Radžni" un par "māti visam, kas kustās". Šis ir stāsts par to faktu, ka pirms mūsu planēta kļuva līdzīga olai un apaļa, tai vilkās gara sliede no kosmiskajiem putekļiem un ugunīga miglāja, kas kustējās un izlocījās kā čūska. Skaidrojumos teikts, ka tas bija Dieva Gars, kas kustējās pa haosu tik ilgi, līdz kamēr viņa elpa izauklēja kosmisko matēriju un tā piespieda ieņemt gredzenveida čūskas formu ar asti mutē – mūžības emblēmu tās garīgajā, un mūsu pasaules – tās fiziskajā nozīmē." Čūskas simbolisms tika izmantots dažādu evolucionāro aspektu procesos, kā planētai, tā arī cilvēcei. Serapiss-Dionīsijs un Izīda. Kaļķakmens stēla. 1. gs. pirms m. ē. Serapiss- Agatodemons (Dievs Čūska, pielūgts Aleksandrijā un apkārtnē), bronza, Nacionālajā muzejā, Atēnās. Agrīnās kristietības periods. Čūska identificējās ar Jēzu Kristu Serapisa kults Serapisa vārds ēģiptiešu herioglifos. Pēdējais hieroglifs apzīmē "Dievs", "Valdnieks" Serapisa biste. Marmors. III gs.p.m.ē. Atrasta Kartagā. Tunisā. Ēģipte, Babilonija un Ponta uz senās pasaules kartes. Ptolemajs jaunībā bija Maķedonijas Akeksandra draugs, vēlāk viņa armijas karavadonis, bet pēc Aleksandra nāves – Ēģiptes valdnieks (valdīja no 323 – 283./282. g. pirms m. ē.). Bija Ptolemaju dinastijas dibinātājs. Saskaņā ar Plutarha aprakstu, valdnieks Ptolemajs redzēja sapni, kurā viņam nezināms dievs (Serapiss) uzticēja valdniekam izzagt svēto statuju no Sinopes pilsētas un pārvest to uz Aleksandriju, kas tika izdarīts ar Delfu Orākula svētību. Priesteri atzina, ka dievs Serapiss bija statujā. Senās Ēģiptes enciklopēdijā ir ziņas, ka pirmie Ptolemaji ne tikai ieviesa Serapisu daudzu ēģiptiešu dievību pulkā, bet arī padarīja viņu par augstāko dievu, jaunas valdnieku dinastijas un jaunas valsts – Aleksandrijas galvaspilsētas patronu. Maķedonijas Aleksandrs lika pamatus pilsētai Nīlas deltā un līdz IV – V gadsimtam m. ē., tas bija viens no svarīgākajiem helēnistiskās pasaules centriem. Serapisam bija veltīts Serapeums – majestātisks templis Aleksandrijā, precīzāk, Kanopes (Canopus) pilsētā galvaspilsētas tuvumā. Šo templi cēlis Ptolemajs III (valdīja no 246. līdz 222. g. pirms m. ē.), un tas bija galvenais dievības kulta centrs, kas tika cildināts par savu apbrīnojamo dziedinošo spēku. Otrais pielūgsmes centrs bija Memfisa. Pēc aprakstiem Aleksandrijas Serapiums bija vislielākais no Serapisam veltītajiem tempļiem. Arī tie bija dieva attēlojumi, un tie izvietoti Aleksandrijas bibliotēkas nodaļā. Lūk, kā senās Romas vēsturnieks Amians Marcelins (Ammianus Marcellinus) apraksta templi:"Pilsētā [Aleksandrijā] ir ļoti augsti tempļi. To vidū izceļas Serapiss. Manas runas dāvanas nespēj to aprakstīt. Plaši, kolonādes aptverti pagalmi, statujas, kas elpo kā dzīvas, un daudzi citi mākslas darbi visu to izrotā tā, ka pēc Kapitolija, ko slavenā Roma padarījusi sevi nemirstīgu, neko vēl lieliskāku Visums nav redzējis. Šajā templī bija izvietoti nenovērtējami dārgumi, ārkārtīgi vērtīgas grāmatas." Ptolemajs I Soters Serapisa statuja, ko skulptors Briaksiss radījis Aleksandrijas Serapiumam, bija attēlota kā vīrietis ar bārdu, līdzīgi Zevam, hitonā, kas sēž uz troņa ar galvassegu – modiju (tilpuma mērs) vai pēc citas versijas – ar auglības un pārpilnības simbolu. Kalafs bija izrotāts ar labības vārpu un olīvu zaru attēlojumiem. Serapisa statujas kreisajā rokā – scepteris, ar labo roku dievs atspiedies uz briesmīgā suņa Kerbera (Cerbers) galvas, kas liecina par dievības pazemes simboliku. Serapiss uz troņa (ilustrācija XIX gs.) Serapisa statuja Ermitāžā Serapiss bieži tika attēlots kā grieķu dievs, bet ar ēģiptiešu atribūtiku, kas kombinācijā ar daudzu kultu ikonogrāfiju simbolizē pārpilnību un atdzimšanu. Serapiss savienoja sevī daudzus dievus. Līdzīgi kā Oziriss viņš tika uzskatīts par auglības un mirušo pasaules aizbildni. Grieķi personificēja Serapisu ar Poseidonu, ūdens stihijas pavēlnieku, tāpēc viņa attēli bija novietoti kuģu priekšgalā. Kā Saules dievu Serapisu personificēja ar Apolonu un Heliosu, kā dievu pavēlnieku – ar pašu Zevu, kā dziedinātāju – ar Asklēpiju, kā auglības dievu – ar Dionisiju un citiem dieviem. "Slepenajā Doktrīnā" (2. sēj.) rakstīts: "Eskulaps, Serapiss, Plutons, Esmuns un Knufs – visi bija dievības ar čūsku atribūtiem... Visi viņi bija dziedinātāji, kas dāvā garīgu un fizisku veselību, kā arī atklāsmi."\ Romas periodā Serapisu sāka godināt kā dziedinātāju, kas spēj atrisināt dzīvības un nāves problēmas. Pie viņa vērsās pēc pareģojumiem, kā pie orākula, viņam lūdza atbrīvoties no nelaimes, paaugstināt dienesta amatā. Tā Serapisu sāka uztvert nevis kā tikai vienkārši augstāko, bet gan kā visaugstāko transcendento dievību, kam var izteikt jebkuru lūgumu. No 3. – 1. gs. pirms m. ē. Ptolemaja valdīšanas laikā šis kults bija plaši izplatīts Mazāzijā, Grieķijā un Melnās jūras ziemeļu apkaimē. Serapisam par godu tika uzcelts vairāk nekā tūkstotis statuju, tempļu un pieminekļu. Serapisa tempļi radās daudzās vietās ārpus Ēģiptes, kur dzīvoja grieķu valodas pratēji. Grieķijā Serapisa svētnīcas tika atklātas svētajā Apolona pilsētā – Delfās, Korintā, kādā no Centrālās Grieķijas reģionā Biotijā, Serapisu pielūdza Atēnās. Svētnīcās notika mazas un lielas mistērijas. Mazās mistērijas bija veltītas Izīdai un paredzētas laicīgajiem cilvēkiem, lielās mistērijas veltītas Serapisam un Ozirisam, tajās varēja piedalīties tikai priesteri, kas izturējuši bargus pārbaudījumus iesvētījumu laikā Serapisa templī. Serapeuma drupas Aleksandrijā, Ēģiptē. Melns sarkofāgs Serapeuma pazemes galerijās Sakarā, Ēģiptē. Romas periodā Serapisa popularitāte joprojām pieauga, un nereti viņš uzstājās kā Izīdas vīrs tempļos ārpus Ēģiptes. Romā dievības pielūdza Izīdas un Serapisa templī, kas bija uzcelts Marsa laukumā. Kulta izplatība liecina par daudzskaitlīgajiem atradumiem. Serapisa attēli bija pārpilnībā uz helēnistiskā laika monētām, viņa statuetes visādā ziņā bija dzīvojamo māju piederums, lai sargātu māju tās izvietoja pie durvīm, logiem, sienām. Serapisa reljefie attēlojumi bija uz medaljoniem, gaismekļiem, altāriem. Septiņsimt gadu laikā, t.i., 28 (!) paaudžu laikā Serapiss bija augstākā dievība Ēģiptē un Grieķijā. Taču m. ē. ceturtajā gadsimtā sākās īsts krusta karagājiens pret "pagāniem", kas bija ierindoti pie visu mistisko reliģiju sekotājiem. Romas terakotas eļļas lampa no Samas salas ar Serapisa attēlu Serapiss uz bilona tetradrahmas monētas. Aleksandrija, Ēģipte. Kā kristietības tēvi pārvērta Serapisu par sātanu Serapisa kulta noriets sākās ar galvenās svētnīcas – Aleksandrijas tempļa un tajā esošo brīnišķīgo dieva statuju iznīcināšanas – pēc Romas imperatora Feodosija I kategoriska un cietsirdīga valdnieka pavēles. Kā ziņo Vikipēdija (wikipedia), Feodosijs "pārtrauca imperatora Konstantīna reliģisko sistēmu, kas valstī kopumā saglabāja neitralitāti attieksmē pret impērijas pilsoņiem, kas piederēja pie dažādu kultu un ticību piekritējiem. Feodosija laikā kristietības dogmatus sāka nevis fiksēt kā brīvas apspriešanas rezultātā baznīcas aprindās, bet tie tika apstiprināti ar valdības pavēlēm" Feodosijs apstiprināja Nikejas kristietības formulu kā vienīgo valsts reliģiju, sāka vajāt citus reliģiskus strāvojumus kristietībā kā ķecerīgus un aizliedza pagānu kultus – tieši tāpēc kristiešu rakstnieki viņu pagodināja ar epitetu Lielais. Romas karavīri iebruka Serapisa templī Aleksandrijā, iznīcināja statuju, sadedzināja bibliotēku, kas glabājās templī, sagrāva celtni. Baznīcas vēsturnieks Sokrats Sholastiķis [1] vēlāk stāstīja, ka ar āmuriem dauzītas statujas, bet sagrautā tempļa pamatos karavīri redzējuši Kristus monogrammu. Te ir vietā palasīt H. Blavatskas "Teozofisko vārdnīcu", kur rakstā par Ozirisu tiek rakstīts par ēģiptiešu un kristiešu dievu saikni. Rakstā tiek minēts uzraksts, kur Oziriss nosaukts par Elohu. Bet tai pašā laikā Elohs (Eloah, Elohim) ir Jehovas tituls, jūdu dievs (termins tiek pieminēts visā ebreju Svēto Rakstu garumā, sākot ar 1. Mozus grāmatu). H. BLavatska citē autoru, kas pārdomā par Ozirisa un Jehovas līdzību: "... jautājums, kas prasa lēnprātīgu atbildi, ir neizbēgams – kāda jēga ir bijusi atklāt šīs divas frāzes – atbilstoši Ozirisu-Elohu un Jehovu-Elohu. No vienas puses man ir jādomā tikai par vienu atbildi, un tieši to, ka Oziriss bija Ēģiptes nacionālais Dievs, Jehova – Izraēļa, un ka Elohs ir ekvivalents Deus, Gjtt vai Dieu (dievs, dievība)." Oziriss un Jehova ir Elohimi un Logosi – kā izpaustas dievības katrai nācijai un tautai, kā ārējā izpausme vai mūžīgi slēptā Cēloņa sekas. Tiesa gan, Jehovam nav saules, bet ir mēness daba, par ko tiek minēts "Slepenajā Doktrīnā" (2. sēj.): "...patiesībā Jehova ir tikai "Mēness" Dievs un "rašanās" Dievs." Un tālāk rakstā ir runa par Ozirisa un Kristus leģendu līdzību: "Runājot par viņa cilvēcisko attīstību, viņš (Oziriss), pēc autora domām "Egyptiah Belief" (Ēģiptiešu pārliecība"), ir "viens no Cilvēces Glābējiem vai Atbrīvotājiem. Kā tāds viņš ir dzimis šajā pasaulē. Viņš atnāca kā labdaris, lai atbrīvotu cilvēku no rūpēm. Savās pūlēs radīt labo viņš sastopas ar ļaunumu... un uz laiku cieš sakāvi. Viņu nogalina... Oziriss ir apbedīts. Viņa kaps tūkstošiem gadu ilgi ir pieminēts kā svētceļojuma vietu. Bet šķirstā viņš nepalika bezdarbībā. Pēc trim vai četrdesmit dienām viņš atkal augšāmcēlās un uzkāpa Debesīs. Šis ir viņa Cilvēces stāsts." ("Egypt. Belief"). <...> ...tas pierāda arī to, ka leģendu par Kristu gandrīz visās tās detaļās var atrast arī tūkstošiem gadu pirms kristietības ēras, un Baznīcas Tēviem atlika tikai vienkārši izmantot viņu kā jaunu personību", - nobeidz H. Blavatska. Vispār Bībeles tekstos ir daudzas paralēles ar seno ēģiptiešu rakstu zīmēm, sākot ar dievišķo būtņu paziņojumiem par Ozirisa un Jēzus mātēm, viņu drīzo nākamo glābēju piedzimšanu un beidzot ar viņu abu atdzimšanu pēc nāves. Uz senās Ēģiptes freskas Oziriss attēlots kā Ankha ēģiptiešu krusts, mūžīgās dzīvības simbols, kas tur rokās Sauli un abas ir pie divām sievietēm (viņa māsām). Kristiešu attēlojumā - Jēzus pie krusta ar Saules oreolu un pie viņa, divas Marijas Salīdziniet abas ilustrācijas! Tomēr par Serapisa (Ozirisa viņa augstākā aspektā) un Jehovas vai arī Ozirisa-Serapisa un Kristus saiknes pastāvēšanu kristiešu baznīcas kalpi IV gs. m. ē. pat ne domas nepieļāva, jo viņiem Serapiss un citi pirmskristietības dievi varēja būt tikai pagānu elki. Bet visu, kas ir svešs, pēc viņu domām ir jāpasludina par ļauno un jāiznīcina. Ar to lieliski tika galā turpmākā Romas katoļu baznīca, pasludinot pagānu dievu pielūgsmi par darījumu ar sātanu. Lūk, kā šis vissmagākais vēstures laiks aprakstīts grāmatā "Atklātā Izīda" (2. sēj.): "Mums, droši vien, īsumā jāapraksta Eiropas Sātans. Viņš ir ģēnijs, kas prot rīkoties ar buršanu, burvestību un citām nelabām lietām. Kristiešu tēvi, paņēmuši šo ideju no ebreju farizejiem, darināja sātanus no pagānu dieviem: Mitru, Serapisu un citus. Romas katoļu baznīca turpināja šo lietu, pasludinājuši šo dievu pielūgsmi par tumsas spēku darījumu. Tādējādi burvji un raganas viduslaikos bija gluži vienkārši aizliegtā kulta piekritēji. Visos senajos laikos maģija tika uzskatīta par dievišķu zinātni, gudrību un Dieva zināšanu. Dziedināšanas māksla Eskulapa tempļos un Ēģiptes un austrumu svētnīcās vienmēr bija maģiska. <...> Tagad viss ir pārmainījies. Tumsonība uzcelta tronī kā dievticības māte. Mācīšanās pakļauta zākāšanai, un zinātnieki strādāja zinātnē, apdraudot savas dzīvības. Viņi bija spiesti lietot žargonu, lai slēptu savas idejas no visiem, izņemot savus adeptus, un pārciest apkaunojumu, apmelojumus un nabadzību." Mēness dievi triumfēja! Pēdējās simtgadēs inkvizīcija sadedzinājusi uz ugunskuriem tik daudz aizliegto kultu piekritēju "burvju", ka kristietības pasaulē Serapisa pielūdzēji bija pilnīgi iznīcināti. Dievības vārds ir palicis tikai vēsturiskajos dokumentos, skulptūrās un citos mākslas darbos. Izzudis kā personificētā dievība, kam pielūdza tautas, bet Serapiss nav izzudis kā Lielais Skolotājs. Atskats pagātnē. Daži Serapisa zemes iemiesojumi [2] Pirms Valdonis Serapiss uz 700 gadiem kļuva par helēnistiskās pasaules dievību, viņam bija daudzas citas hipostāzes, par ko ziņas varam smelties Marka un Elizabetes K. Profetu grāmatā "Valdoņi un viņu Svētmītnes" ("The Masters and Their Retreats"). Grāmatā vēstīts, ka Serapiss atnāca no Venēras kopā ar Sanatu Kumaru (Cienīgu Sirmgalvi), lai no jauna iedegtu svēto uguni nomaldījušās cilvēces sirdīs. Viņš bija priesteris Augšupcelšanās Templī Atlantīdā, kur viņš bija augšupcelšanās liesmas sargātājs, bet pirms Atlantīdas nogrimšanas viņš pārnesa šo liesmu uz Luksoru Ēģiptē. Luksorā Serapiss kopā ar brāļiem, kas viņu pavadīja, uzcēla jaunu Augšupcelšanās Templi, un kopš tā laika viņi atkaliemiesojās Ēģiptē speciāli, lai uzturētu šo liesmu Templī. Šo dzīvju laikā viņš vadīja diženāko arhitektonisko celtņu būvēšanu, viņš bija arī Lielās Piramīdas arhitekts, kas radīta vairāk nekā pirms 2500 gadiem pirms m. ē. Savu augšupcelšanos Serapiss Bejs atlika aptuveni līdz 400 gadiem pirms m. ē. Serapiss iemiesojās par Ēģiptes faraonu Amenhotepu III (valdīja 1388. – 1351. g. pirms m. ē.), par Tutmosa IV dēlu un Tutmosa III mazdēlu (Kuthumi iemiesojums). Viņa dēls bija Amenhotepa IV troņa mantinieks, kas zināms kā Ehnatons. Amenhotepa III valdīšanas laika posmā bija vislielākais senās Ēģiptes civilizācijas uzplaukums. Faraons uzturēja mierīgas diplomātiskās attiecības ar visām valstīm visilgākā savas valdīšanas laikā. Daļa no viņa valsts kases tērēja neskaitāmos dārgumus diženu tempļu un piļu būvēšanai. Faraons paplašināja pastāvošo Karnakas Templi Nīlas krastos un uzcēla bēru templi, kura atliekas tagad zināmas kā Kolosi – no vesela akmens izcirstas sēdošas statujas, kas atklātas Nīlas krastos. Luksoras templis. Kolosi, kas attēlo faraonu Amenhotepu III. Tie novietoti iepretī Luksorai, Nīlas pretējās puses krastā. Par faraona diženāko darbu kļuva Luksoras templis, kura fragmenti labi saglabājušies līdz mūsu laikam. Šis templis pēc savas ģeometrijas un ieceres bija progresīvas zinātnes, mākslas un filozofijas mācībgrāmata. Tagadējā laikā Luksoras templis ir ēteriskās Svētmītnes – Augšupcelšanās Tempļa fiziskais turpinājums. Bija arī vēl kāds Serapisa iemiesojums – Spartas valdnieks Leonīds (valdīja 491. – 480. g. pirms m. ē.) Viņš komandēja grieķus, kas varonīgi turējās pretī daudzkārt lielākam persiešu armijas skaitam kalnu pārejā pie Termopilām, kas bija vārti uz centrālo Grieķiju. Divu dienu laikā Leonīds un grieķi noturējās pret ievērojami skaitliski pārāko persiešu armiju, ko vadīja karalis Kserkss. Trešajā dienā Leonīds un viņa personīgā gvarde – trīs simti spartiešu, cīnījās līdz pēdējam cilvēkam. Viņu varonīgā cīņa ļāva grieķu flotei atkāpties un vēlāk galīgi sakaut persiešus. Leonīda paraugs palīdzēja izveidot grieķu tautas nacionālās īpatnības. Vēsturnieki sauc šo cīņu par augstākās vīrišķības un bezbailības paraugu, kas parādīja cīņā par taisnīgu lietu pret daudzkārt lielāku ienaidnieka pārspēku. Profeti apliecina, ka trīs simti spartiešu bija trīs simti čhēla Luksorā kopā ar Serapisu iemiesojumā. Šie bija ārkārtīgi vīrišķīgi cilvēki. Daži no viņiem ir Dievišķie Valdoņi, citi paliek iemiesojumā. Serapiss Bejs iemiesojās par skulptoru Fīdiju, kas dzīvoja 5. gs. pirms m. ē. Atēnās un tika uzskatīts par diženāko no grieķu skulptoriem. Viņa slava bija milzīga. Viņš bija Partenona arhitekts, vadīja ārkārtīgi sarežģīto šā celtniecības darbu. Partenonā viņš uzstādīja 12 metru augstu Atēnas Pallādas statuju, darinātu no zelta un ziloņkaula. Skulptors Fīdijs un viņa darbi – Atēnas Pallādas statuja (samazināta kopija) Fīdijs radīja arī milzīgu Zeva statuju no zelta un ziloņkaula, kas stāvēja templī sengrieķu pilsētā Olimpijā. Fīdija darbi, kas raksturojami ar cildenu skaistumu un garīgumu, stipri ietekmēja turpmāko rietumu mākslas attīstību. Helēnistiskajā posmā pēc savas augšupcelšanās Serapiss kļuva par vienu no visnozīmīgākajiem ēģiptiešu, grieķu un Romas dievu panteoniem dieviem, par ko jau minēts augstāk. Serapiss Bejs (bejs – tjurku tituls un nosaukums, tā sākotnējā nozīme – vadonis), būdams Dievišķais Valdonis turpināja un turpina palīdzēt cilvēcei tāpat kā citi Valdoņi, kas pirms daudziem gadu miljoniem apveltījuši mūs ar "dzirksti", Es Kristus, Dievišķās Uguns daļiņu – mūsu pašu daļu. (Par "eņģeļu krišanu un dzimšanu" ir detalizēti stāstīts par T. Mikušinas grāmatā "Labais un ļaunais. Pārdomas, Helēnas Blavatskas "Slepeno Doktrīnu" lasot"). H. Rērihas vēstulēs un dienasgrāmatas ierakstos minēts, ka Serapiss ir iepriekšējais Šambalas Valdonis (sk. 18.11.35. vēstulē, dienasgrāmatā – 29.10.33. g., 13.23.36. g.). Ir zināms, ka Valdoņiem El Morija un Kuthumi kopā ar Serapisu bija milzīga loma Teozofijas Biedrības radīšanā XIX gs. Vēsta Profeti: kā pirmās starp vēstulēm, ko adepti un Valdoņi sūtīja Teozofijas Biedrības dibinātājiem, bija Serapisa Beja un Brālības vēstules Luksorā. Serapiss vadīja Jeļenas Blavatskas kā čhēla un pulkveža Henrija Olkota (Henry Steel Olcott) apmācību, kas kļuva par Teozofijas Biedrības līdzdibinātāju un prezidentu. Sešu mēnešu laikā, pirms Biedrības dibināšanas 1875. g. Serapiss nosūtīja H. Olkotam daudz iedvesmojošu vēstuļu ar norādījumiem. Lielākoties vēstules bija rakstītas ar zelta tinti uz bieza, zaļa pergamenta, uz kura bija paša Serapisa paraksts un ezotērisks Brālības simbols Luksorā. Daudzās no tām bija Serapisam raksturīgais aicinājums: "Mēģini". Valdonis Serapiss uzsvēra nepieciešamību būt vīrišķīgam un drosmīgam – tās pašas gribas īpašības, ko parādīja viņš pats, būdams valdnieks Leonīds. Serapiss Bejs – Gudrības Valdonis XX gs. ar Lielās Baltās Brālības Sūtņa Marka Profeta starpniecību Serapiss Bejs pārvadīja grāmatu "Dosjē par augšupcelšanos. Stāsts par dvēseles Augstākās Apziņas augšupcelšanās paātrinājumu Iesvētījumu Ceļā". Šī ir īsta mācībgrāmata par vājību pārvarēšanu, kas traucē pacelšanos, un pamācības ceļa paātrināšanā. Grāmatā «Досье на вознесение» ("Dosjē par augšupcelšanos") teikts, ka mēs ceļamies augšup katru dienu, ja tam veltām pūles. "Visas mūsu domas, jūtas, ikdienas darbības tiek izsvērtas. Mēs augšupceļamies ne uzreiz, bet pa daļai, izturot pārbaudījumus un gūstot personīgu uzvaru citu pēc citas." XXI gs. Serapiss Bejs kopā ar citiem Dievišķajiem Skolotājiem turpināja savu darbu ar Lielās Baltās Brālības Sūtnes Tatjanas Mikušinas starpniecību. 2005.- 2010.gg. Serapiss Bejs deva 12 Vēstījumus ar T. Mikušinas starpniecību, pirmais no tiem tika dots 2005. gada 29. martā, pēdējais – 2010. gada 29. decembrī. Skolotājs diktātos uzrunā tos, kas kādreiz ir apmeklējuši viņa Svētmītni, viņa Templi Luksorā, un aicina atcerēties tās zināšanas, ko viņi saņēmuši šajā Templī. Tā kā laiks ir mainījies, tad mūsu dienās čhēla saņem apmācību un iesvētījumus parastajā dzīvē – Valdoņi izmanto mūsu dzīves apstākļus, lai mūsu dvēseles iegūtu visu apmācībai nepieciešamo. "... jūsu dzīves apstākļi liek jums pārvarēt sevī to, kas jums traucē izstrādāt sevī pazemības un paklausības īpašības." (turpmāk minēti citāti no "Gudrības Grāmatas" ("Книга Мудрости")). Turklāt mēs saņemam zināšanas nakts miega laikā, neapzināti vai arī pilnā apziņā apmeklējot ēteriskās Valdoņu Svētmītnes. Lai apmācības process miegā notiktu maksimāli efektīvi, Serapiss Bejs aicina pirms gulētiešanas: "Vizualizējiet pirms aizmigšanas manas Svētmītnes fotogrāfiju un mēģiniet formulēt tos jautājumus, kas izraisa jūsu šaubas." Pēdējai jūsu domai pirms aizmigšanas, pirms jūsu apziņa jūs atstāj, jābūt domai apmeklēt mūsu Svētmītnes un vēlēšanās, lai mūsu Svētmītnēs jūsu saņemtās zināšanas tiktu atnestas līdz jūsu ārējai apziņai nākamās dienas laikā." Savā Vēstījumā "Mana pamācība skolniekiem" Serapiss Bejs 2007. gada 26. decembrī stāsta par sevi un savu uzdevumu palīdzībai cilvēcei: "Es kalpoju 4. starā, par šī stara Hierarhu. Jūs droši vien zināt, ka es vadu savas ikdienas nodarbības ar maniem skolniekiem savā mītnē virs Luksoras. Jums nepavisam nav obligāti jābrauc uz Ēģipti, lai nodibinātu sakarus ar mani. Jums pietiek pastāvīgi turēt manu tēlu sava iekšējā skata priekšā un domāt par mani, sevišķi laikā pirms miega. Tas ir pietiekami, lai jūs tiktu uzaicināti manā mītnē un notiktu mūsu ievada saruna ar jums. <...> Es esmu tas Valdonis, kas sagatavo jūs Iesvētījumu Ceļam. <...> Lai kā jūs necenstos aizlavīties no Ceļa un lai kādus dzelžainus argumentus neizvirzītu jūsu miesīgais prāts, agri vai vēlu jūs visi atnāksiet pie manis uz sarunu. Tāpēc, ka es izlemju, kā jums tālāk iet. Es redzu jūsu katra gatavības pakāpi, un es nosaku, kā jums labāk būs nokārtot to vai citu testu pastāvošajos dzīves apstākļos." Serapiss Bejs ir stingrs Skolotājs, par ko viņš stāsta savos vēstījumos, tāpēc viņš prasa ārkārtīgu disciplīnu no saviem skolniekiem, un vienlaikus palīdz viņiem apgūt šo disciplīnu. "Ja skolnieks nepakļaujas paša izvēlētajam Skolotājam, tad tādam skolniekam nav tiesību saņemt apmācību mūsu vadībā." Disciplīna, pirmkārt, ir pastāvīga pūļu veltīšana: "Nav iespējams vienā mirklī atbrīvoties no jūsu karmiskās bagāžas, bet to var izdarīt, pieliekot pūles katru dienu. Dienu pēc dienas, gadu pēc gada." (2006. gada 14. jūlijā) Mācības būtība mūsdienās XXI gs. Vēstījumos , kas doti ar T. MIkušinas starpniecību, Skolotājs Serapiss Bejs vēsta par to, ka ir pienācis jauns posms cilvēces evolūcijā: atteikšanās no ilūzijas un atgriešanās Dieva reālajā pasaulē. Kādreiz Gudrības Valdoņi iedeva mums pavadoni, kas palīdz cilvēcei atgriezties Mājās, un galvenais mērķis mums ir nodibināt saiti ar šo pavadoni. "...jums ir dots pavadonis, jūsu Sargeņģelis, jūsu Svētais Es Kristus. Šim pavadonim jāizved jūs uz pareizā Ceļa, uz atgriešanās Ceļa Tēva Valstībā. Visām ārējām mācībām, ko mēs dodam caur šo sūtni vai jebkuru citu mūsu sūtni, tieši ir mērķis saiti ar to jūsu daļu, kura atceras, kas jūs esat. Un jo stiprāka būs jūsu saite ar savu reālo daļu, jo ātrāks jūsu individualitātei būs atgriešanās ceļš uz Mājām." (2005. gada 29. martā). Visi pārbaudījumi un iesvētījumi, ko mēs ejam caur dzīvi, ir vērsti tieši tam, lai pārvarētu mūsu ego pretestību, mūsu iluzoro daļu, un nodibinātu kontaktu ar mūsu nemirstīgo daļu. Tomēr, Serapiss Bejs apliecina, ka šo Patiesību mēs jau esam mācījušies senajā Lemūrijā un Atlantīdā, visās kādreiz pagātnē un tagadnē pastāvējušās Mistēriju Skolās uz Zemes. Mums vajag tikai atcerēties savu Sākotni un atgriezties pie tās, īstenojot Dievišķo Plānu. Serapisa Beja Mācības pamatā ir daži svarīgi norādījumi, bez kuriem nav iespējams virzīties uz mērķi. Serapisa Beja Mācības pamatā ir daži svarīgi norādījumi, bez kuriem nav iespējams virzīties uz mērķi. 1. Atzīt atbildību par visiem savas dzīves apstākļiem. "Pirmais bauslis, ko es jums dodu, ir tāds, ka jums ir jāsaprot, ka neviens nav vainīgs pie jūsu vietas un stāvokļa ceļā, kādu jūs ieņemat tagadnē. Tikai jūs paši esat atbildīgi par visiem savas dzīves apstākļiem. Tiklīdz jūs izpratīsiet šo manas Mācības tēzi, jūs kļūsiet atvērti ļoti daudzu Patiesību uztveršanai, ko līdz tam bloķēja jūsu apziņa." (2006. gada 14. jūlijā). Ar savām lielām un mazām izvēlēm mēs izraisām tos cēloņus, kas ar mums notiks nākotnē. Tāpēc nav neviena cita, ko varētu vainot savās ciešanās, kā tikai mūs pašus. Pirmajai tēzei seko otrā, ko izpildīt ir jau grūtāk. 2. Pieņemt ar pazemību absolūti visus notikumus, kas notiek ar mums. "...galvenais testa izturēšanas nosacījums ir – ar pazemību pieņemt visu, kas vien notiek ar jums ārējā pasaulē. Vai jūs mani dzirdat? Absolūti visu. Ar jums nevar notikt nekas tāds, ko jūs paši nebūtu radījuši. Visus jūsu dzīves apstākļus jūs izveidojat ar savām izvēlēm un savu reakciju uz to, kas ir jūsu apkārtnē jūsu dzīvē. Lūk, šīs vienkāršās Patiesības apgūšanai daudziem paiet simti un tūkstoši iemiesojumu. Vismazāk saprotams ir, kad jūs sastopoties ar kādām grūtībām savā dzīvē, pirmais, ko jūs sākat darīt, ir meklēt vainīgos ārpus sevis situācijā, kura radusies. Ticiet man, ka 99 procentos gadījumu jūs sastopaties ar tiem apstākļiem jūsu dzīvē, kuru cēloņus jūs paši esat radījuši pagātnē. Un vienā procentā gadījumu jūsu dzīves grūtības ir tests, ko varu dot es vai kāds no tiem Valdoņiem, kurš vada jūsu garīgo virzīšanos. Jūs turpināt mācīties mūsu skolās un turpināt kārtot eksāmenus līdz tam laikam, kamēr apgūstat šo pirmo un jums visgrūtāk aptveramo Patiesību." (2007. gada 26. decembrī). Tiklīdz mēs šo Patiesību būsim apguvuši un iemācījušies pareizi reaģēt uz visu, kas ar mums notiek, tā Valdoņiem ir mūsu gatavības zīme "lai kļūtu par mūsu skolniekiem, un ārējā apziņā jūs sākat apzināties mūsu iekšējo saiti smalkajā plānā. Tie mani skolnieki, kas ir vairāk pavirzījušies, spēj momentāni savienoties ar mani ar domas palīdzību un saņemt atbildi savā sirdī uz visiem vai gandrīz uz visiem uzdotajiem jautājumiem... Lūk, tā notiek mūsu darbs, Brālības darbs ar Zemes cilvēci." (2007. gada 26. decembrī). 3. Godāt Hierarhiju. "Hierarhijas, Skolotāju cienīšana ir ļoti svarīga īpašība Ceļā. Tāpēc, ka bez Skolotāja cienīšanas jūs nespēsiet virzīties uz priekšu Ceļā." "Mēs piedāvājam jums pārbaudītu Ceļu, kas balstās uz guru – čhēla attiecībām un uz Iesvētījumu Ceļu, kad jūs, brīvprātīgi nostājoties uz Hierarhijas pakāpiena, saņemat visu mūsu palīdzību un atbalstu." (2006. gada 14. jūlijā). Šis ir Ceļš, kas pārbaudīts gadsimtos, un pa to mūs veduši visi lielie pagātnes iesvētītie. 4. Lūgt palīdzību Valdoņiem. "Es sniegšu jums visu palīdzību, kādu jums var sniegt, tikai lūdziet palīdzību. Jo tad, kad jūs savā augstprātībā nespējat pat palūgt mūsu palīdzību, mēs nevaram jums palīdzēt. Nekautrējieties un aizvāciet no savas apziņas visu, kas jums var traucēt lūgt mūsu palīdzību un atbalstu. Jūs zināt, ka šī Visuma Likums ir dāvājis jums brīvo gribu un mēs nevaram pārkāpt jūsu brīvo gribu un sniegt jums palīdzību bez jūsu lūguma un bez jūsu aicinājuma. Bet tiklīdz aicinājums ir izteikts, mums ir pienākums atbildēt. Un mēs sniegsim jums visu iespējamo palīdzību un atbalstu." (2006. gada 22. decembrī). 5. Kultivēt sevī uzticību, Mīlestību, pateicību. "... vēl viens svarīgs norādījums... kultivējiet sevī uzticību un Mīlestību. Nebaidieties pateikties mums tajos mirkļos, kad jūs izjūtat pacilātu noskaņojumu bez iemesla un esat gatavi mīlēt un apskaut visu pasauli. Sūtiet savu Mīlestību mums." (2006. gada 22. decembrī). Šis Likums ir apmaiņa ar enerģiju Visumā: mums tiek dots – un mums ir pienākums atdot. 6. Darīt konkrētu darbu, nest jaunu apziņu un jaunu domāšanu pasaulē. "Mēs aicinām jūs ne tikai uz lūgšanu, mēs aicinām jūs uz to, lai jūs būtu gatavi darīt reālas lietas fiziskajā plānā. Tas nenozīmē, ka jums viss ir jāpamet un jādodas turp, kur mēs norādīsim. Jums, pirmkārt, ir jānes Dievišķā apziņa un Dievišķie paraugi tajā vietā uz zemeslodes, kur jūs dzīvojat, jūsu ģimenē, jūsu darba vietā. Jūs un tikai jūs esat spējīgi nest jaunu apziņu pasaulē. Es paredzu, ka jums nebūs viegli to darīt. No jums tiek prasīts veikt varoņdarbu, daudzus varoņdarbus, jo viss, kas ir jūsu apkārtnē, pretosies jums. Jūsu priekšā citas pēc citām radīsies grūtības un šķēršļi cits pēc cita. Ļoti sarežģīti ir darboties jums apkārtesošajā pasaulē, un ļoti grūti ir nest pasaulei jaunu apziņu un jaunu domāšanu." (2007. gada 24. jūnijā). "Jums būs jāaizstāv Dievišķie uzvedības paraugi, neiesaistoties cīņā. Jums būs jāaizstāv Dievišķais Likums. Jums būs jādemonstrē šis Likums savā dzīvē. Ļoti daudzi pagātnē ir tik stingri aizstāvējuši jaunus paraugus, jaunu dzīves veidu, ka noslīdējuši līdz neiecietībai un reliģiskam ekstrēmismam. Es jūs brīdinu, ka jums vajadzēs drīzāk ziedot savu dzīvību nekā pieļaut jebkādu neiecietības un fanātisma izpausmi. No jums tiek prasīts atkārtot Kristus varoņdarbu, kad viņš izvēlējās izciest savu krustā sišanu, nevis ar ieročiem rokās aizstāvēt Likumu." (2007. gada 24. jūnijā). Valdonis Serapiss Bejs sauc mūs par kareivjiem un tai pašā laikā runā, ka mums nevajag iesaistīties ārējā cīņā. Visa cīņa, pār ko mums jāiegūst uzvara, ir tikai iekšējā cīņa, uzvara pār mums pašiem. Tas patiešām ir varoņdarbs, kas prasa pastāvīgu disciplīnu, lai sasniegtu un saglabātu pēc iespējas augstāku apziņas līmeni. "Jūs esat kareivji, bet jūsu uzdevums nav vest nebeidzamu kauju fiziskajā plānā. Jūsu uzdevums ir iemācīties gūt uzvaru smalkajā plānā. Jūsu emociju un domu plānā. Tieši tad, kad jūs gūsiet uzvaru pār savām domām, jūtām, pār saviem negatīvajiem stāvokļiem, ko jūs izjūtat, tad jūs gūsiet uzvaru fiziskajā esamības plānā. Jo jūsu sasniegumi smalkajos plānos neatvairāmi pārveidos fizisko plānu. Jums nav jāmeklē karavīru rindas, kurām jums būtu jāpievienojas. Jo smalkajā plānā jūs esat varena Gaismas armija. Jūs esat neuzvarami un neievainojami tik ilgi, kamēr saglabājat savu apziņu Dievišķā līmenī. Viss, kas no jums tagad tiek prasīts, ir ietērpties reālā Dievišķā apziņā un nezaudēt savas apziņas līmeni visas dienas laikā un diendienā." (2009. gada 23. jūnijā). Valdonis Serapiss Bejs atgādina mums, ka laiks ir paātrinājies un mēs šajā iemiesojumā varam atrisināt daudzus karmiskos mezglus, pat "tūkstošgadu karmu". "Tāpēc nav vērts veltīgi tērēt laiku. Sāciet veidot jaunus jūsu savstarpējo attiecību principus ar apkārtējiem cilvēkiem. Parādiet izturību un vīrišķību un atsakieties no tiem vilinājumiem, ar kuriem jūs tiekat kārdināti jūsu pilsētu un ciemu tuksnesī." (2008. gada 31. decembrī). Lai mums būtu vieglāk izdarīt dievišķas izvēles, Skolotājs sniedz mums tēlainu ainu: "...tiekšanās tēlam uz Dievišķās apziņas Sauli visu laiku ir jābūt jūsu iekšējā skatiena priekšā. (2008. gada 31. decembrī). - "Es dodu jums alpīnista tēlu, kas rāpjas stāva kalna virsotnē, kura asociējas ar Dievišķās Apziņas Virsotni, un velk sev līdzi trosē visu planētu." (2005. gada 29. martā). Nobeigumā var citēt Iemīļotā Serapisa Beja 2008. gada 31. decembrī teiktos vārdus: " Vienīgais, kas var glābt tagadējo civilizāciju no iznīcināšanas, ir pēc iespējas lielāka indivīdu daudzuma pacelšanās jaunā apziņas līmenī. Desmit taisnie cilvēki ir spējīgi glābt pilsētu. Tūkstoš taisno cilvēku ir spējīgi glābt pasauli." Raksta autore Jeļena Iļjina [1] Sokrats Sholastiķis – vēsturnieks – "Historia Ecclesiastica" autors 5. gs. m. ē. [2] Ziņas ņemtas no Profetu grāmatas "Valdoņi un viņu Svētmītnes" ("The Masters and Their Retreats"). Literatūra: Блаватская Е.П. Разоблачённая Изида. Том 2. – М.: Эксмо, 2002. – 832 с. Блаватская Е.П. Тайная Доктрина. – М.: Эксмо, Харьков: Фолио, 2013. – Т. 1. – 880 с., Т. 2. – 944 с. – (Великие посвящённые). Блаватская Е.П. Теософский словарь. – М.: Сфера, 2009. – 586 с. Идентичность библейских и египетских текстов. – URL:http://nasch-mir.ru/egipetskih-tekstov/ Микушина Т.Н. Добро и Зло. Частное прочтение «Тайной Доктрины» Е.П. Блаватской. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2008. – 166 с. T. Mikušina "Labais un ļaunais. Pārdomas, Helēnas Blavatskas "Slepeno Doktrīnu" lasot", izd. "Sol Vita", Rīga 2012. Микушина Т.Н. КНИГА МУДРОСТИ. Послания Владык. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2018. – 1184 с. Профет М., Профет Э. Владыки и их Обители. Энциклопедия. – М.: М-Аква, 2016. – 592 с. Серапис / Википедия. – URL: https://ru.wikipedia.org/wiki/ Серапис. Серапис / Египтопедия. – URL: http://egyptopedia.info/s/1268-serapis. Феодосий I Великий / Википедия. – URL: https://ru.wikipedia.org/wiki/ Феодосий_I_Великий Serapisa Beja vārdi Serapisa Beja muzikālais vadmotīvs (tulkotāja piezīme) Serapisa Beja Rozārijs Visi Serapisa Beja vēstījumi, ko pieņēmusi T. Mikušina Jūsu planēta ieiet ciklā, kas ved uz ilūzijas savākšanu 2005. gada 29. martā Es atnācu, lai brīdinātu jūs, ka šis diktāts var izrādīties pēdējais 2005. gada 23. decembrī Es vēlētos, lai arvien lielāks cilvēku skaits būtu informēti par mūsu Ceļu un nostātos uz Hierarhijas pakāpieniem 2006. gada 14. jūlijā Ņemiet mūsu roku un nelaidiet to vaļā līdz tam laikam, kamēr Ticība atgriezīsies jūsos un jūsu šaubas izgaisīs kā rudens migla 2006. gada 22. decembrī Savlaicīgi norādījumi 2007. gada 24. jūnijā Mana pamācība skolniekiem 2007. gada 26. decembrī Nav jēgas dot Mācību, ja tā netiek īstenota praksē 2008. gada 24. jūnijā Šaura taciņa ved jūs uz Dievišķās pasaules kalnu virsotnēm 2008. gada 31. decembrī Jūsu uzdevums ir iemācīties gūt uzvaru smalkajā plānā 2009. gada 23. jūnijā Mācība par pareizu seksuālās enerģijas izlietošanu 2009. gada 15. decembrī Mūsu uzdevums – pamodināt pēc iespējas vairāk dvēseļu 2010. gada 20. janvārī Aizejošā gada kopsavilkums 2010. gada 29. decembrī uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

Garīgās prakses Pavēles Svētajam Erceņģelim Mihaēlam, kas dotas caur Lielās Baltās Brālības Sūtni Tatjanu Mikušinu grāmatā: "Iekšējais Ceļš" (Внутренний Путь). Šī Pavēle ir dota caur amerikāņu Sūtņiem Marka un Elizabetes Klēras Profetiem, un ir vēlams izrunāt šīs pavēles angļu valodā, lai pastiprinātu iedarbību. Pavēle: Mihaēls priekšā, Mihaēls aizmugurē, Mihaēls pa labi, Mihaēls pa kreisi, Mihaēls augšā, Mihaēls lejā, Mihaēls, Mihaēls – visur, kur eju! ES ESMU viņa sargājošā Mīlestība te! ES ESMU viņa sargājošā Mīlestība te! ES ESMU viņa sargājošā Mīlestība te! Lord Michael before, Lord Michael behind, Lord Michael to the right, Lord Michael to the left, Lord Michael above, Lord Michael below, Lord Michael, Lord Michael wherever I go! I AM his Love protecting here! I AM his Love protecting here! I AM his Love protecting here! Savā grāmatā "Iekšējais Ceļš" Lielās Baltās Brālības Sūtne Tatjana Mikušina pastāstīja, ka ir nepieciešams nodrošinājums ar drošu aizsardzību pret astrālo plānu pirms meditācijas: Aicinājums ar lūgumu par norobežošanos pret astrālo plānu: "ES ESMU TAS, KAS ES ESMU, Visuvarenā Dieva Kunga vārdā es lūdzu Erceņģeli Mihaēlu, aizsardzības eņģeļus, manu eņģeli sargātāju. Es lūdzu jūs norobežot mani (jūs nosaucat savu vārdu un uzvārdu) no visām būtnēm, dēmoniem, atmiesotiem, ļaunprātīgiem gariem, no jebkādām negatīvām enerģijām un iedarbībām, no jebkādiem no tumsas nākušiem nosūcējiem. Lai viss notiek saskaņā ar Dieva Svēto Gribu. Āmen." Sirds attīrīšanas meditācija Kā ielaist Mīlestību savā sirdī? Patiesībā tas ir ļoti vienkārši. Vajag vienkārši atbrīvot savu sirdi no visām lietām, kas to apgrūtina, no nemiera, ienaida, dusmām, skaudības... Sevišķi jums traucē naids. Naids ir gara tumsības māsa. Naids jūsu sirdī aizstāj Dievišķo Mīlestību un neļauj tai izpausties. Bet tad, kad jūs pazīstat ienaidniekus, kuri ir sagrābuši jūsu sirdi, jūs varat pamazām soli pa solim sākt atbrīvoties no jūsu ienaidniekiem. Es došu jums universālu metodi, kas palīdzēs jums attīrīt jūsu sirdi no visa, kas nav Dievišķīgs, no jebkuras īpašības, kas nostājusies jūsu ceļā un traucē jums. Tātad, kad jums rodas minūte brīva laika, jūs iztēlojaties, ka jūs ņemat gabaliņu tīras drānas un samērcējat to absolūti tīrā, dzirkstošā ūdenī, kas skalojas tieši pie jūsu kājām. Noliecieties un pasmeliet šo ūdeni ar savām rokām. Saslapiniet tajā drānu un iztēlojieties, ka jūs turat savu sirdi savās rokās. Jūsu sirds ir līdzīga kristāla traukam. Bet šis trauks jūsu iemiesojumu laikā uz Zemes ir kļuvis nespodrs un vairs nelaiž cauri Dievišķo Gaismu. Ņemiet savu trauku, savu sirdi un iztēlojieties, kā jūs nomazgājat no tās kārtu pēc kārtas visas sakrājušās negatīvās īpašības un jūtas. Naidu, antipātijas, bailes, dusmas, gara tumsību, slinkumu, skaudību. Katram no jums būs vairākas īpašības, no kurām jums nepieciešams šķirties vispirms. Nomazgājiet savu sirdi no šo negatīvo īpašību un izpausmju apsūbējuma. Atkārtojiet šo procedūru katru dienu. Nedomājiet, ka jūs ar vienu reizi tiksiet galā ar savu darbu un attīrīsiet savu sirdi no daudzu gadsimtu negatīvajām enerģijām. Centieties pastāvīgi turēt savā apziņā šo tēlu, kā jūs atbrīvojaties no savām negatīvajām īpašībām. Iedomājieties, kā jūsu sirds ar katru reizi spēj laist caur sevi arvien vairāk un vairāk Dievišķās enerģijas. Paies kāds laiks un jūsu sirds pilnībā attīrīsies no visiem pagātnes uzkrājumiem un jūs varēsiet pilnā mērā apgūt Dievišķās Mīlestības vibrācijas, ar kurām ir caurausta visa pasaule, viss Radītais, bet jūs vienkārši nevarat uztvert šīs vibrācijas jūsu pašu nepilnīguma dēļ un tādēļ, ka nevēlaties šķirties no šī nepilnīguma. Bet es esmu pārliecināts par to, ka katrs no jums padomās un nolems mainīt savu pieeju dzīvei un izbeigs raukt pieri, priecīgi pavēršot savu smaidošo seju pretī Jaunajai Dienai. Iedomājieties, ka jūs sēžat upes, ezera vai strauta krastā un spoža saule spīd jums tieši sejā. Jums ir patīkama saules glāstošo staru pieskāršanās. Ar katru dienu saule arvien dziļāk un dziļāk ieiet jūsos un kādā jaukā dienā jūs paši kļūstat saule un dāvājat savu Gaismu, savu Mīlestību visiem, kam vajadzīga Gaisma un Mīlestība. Pienāks diena, un jūsu Dievišķās apziņas saule spēs spīdēt jums cauri un dāvāt savu siltumu daudziem cilvēkiem, kuri vēl nav varējuši atbrīvoties no tā, kas traucē viņiem izlauzties līdz Dievišķās klātbūtnes saulei viņos. Jūs esat saulei līdzīgi. Jums vienkārši vajag notīrīt daudzu gadsimtu netīrumu uzslāņojumu no jūsu trauka, lai tas atkal atgūtu savu tīrību un caurspīdīgumu. Un jūs piepildīsiet savu trauku ar Dievišķo enerģiju un dosiet katram, kas ir izslāpis, iespēju dzert no jūsu trauka. Dievišķā enerģija nekad nebeidzas. Tikai cilvēku apziņa ierobežo Dievišķās enerģijas plūsmu jūsu pasaulē. Jauna Diena nāk, un šai Dienai ir raksturīga ierobežojumu neesamība, Dievišķa Brīvība un Dievišķa Mīlestība. Svētais Erceņģelis Mihaēls 2007. gada 5. janvārī uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

Grāmata MATREIJA Izdevniecība Sol Vita iepriecinājusi lasītājus ar jaunu Tatjanas Mikušinas grāmatu - "MAITREIJA" no sērijas "Gudrības Valdoņi" - grāmatu, kurā vienuviet apkopoti visi ar Sūtnes Tatjanas Mikušinas starpniecību saņemtie Kunga Maitreijas vēstījumi laikā no 2005. g. līdz 2013. g. Kunga Maitreijas vēstījumos dotas zināšanas par svarīgākajiem cilvēces evolūcijas pašreizējā posma elementiem: nepieciešamību mainīt un paaugstināt apziņu, atbrīvoties no ego, nodibināt saiti ar savu Augstāko Es. Plaši skaidrota Mācība par Iesvētījumu ceļu, dotas rekomendācijas gan iesācējiem, gan arī tiem, kas jau pārliecinoši iet šo Ceļu. Kungs Maitreija dod pamatzināšanas par Maitreijas laikmetu un par vienīgo īsāko ceļu, kas ved cilvēci uz Dievišķās apziņas virsotnēm. Kunga Maitreijas vēstījumi, kas apkopoti šajā grāmatā, ir ceļa rādītāji ceļā uz Dievišķo Gudrību. Tajos ir gan Lielā Skolotāja zināšanas, gan enerģija, kas aicina mūs darboties. Tikai mēs paši ar savām pūlēm un saviem sasniegumiem varam demonstrēt gatavību turpmākajai evolūcijai. Maitreija – "Mīlošais", "Žēlsirdīgais", "Neuzvaramais", "Līdzcietības pasludinātais Valdonis", "nākamais cilvēces Skolotājs" – šādus vārdus viņam devuši ticīgie. "Jūsu apziņas līmeni nosaka tās Dievišķās īpašības, ko jūs iegūstat savā ceļā. Nav iespējams notēlot Kalpošanu, pašuzupurēšanos, nesavtīgumu vai Mīlestību. Jums ir jāapgūst šīs īpašības, un tām ir jābūt jums raksturīgām." Kungs Maitreija 2009. gada 25. jūnijā Grāmata "MAITREIJA" ir nopērkama Latvijas grāmatnīcās. To var nopirkt arī izdevniecībā Sol Vita (par izdevniecības cenu). adrese: Cēsu ielā 26, Rīga, LV-1012 telefoni: 67310761 29570036 (mob.) Izdevniecības Sol Vita interneta vietnē http://www.solvitasgramatas.lv/ iespējams izvēlēties un pasūtīt gan šo, gan citas grāmatas un saņemt tās pasta sūtījumā, iepriekš samaksājot internetā. Grāmatu pa pastu ar pēcmaksu iespējams saņemt, sazinoties ar izdevniecību Sol Vita: adrese: Izdevniecība Sol Vita Cēsu ielā 26, Rīga, LV-1012 telefoni: 67310761 29570036 (mob.) e-pasts: solvita.izd@apollo.lv Lai mūsu pateicība Dievišķajiem Gaismas Skolotājiem - Gudrības Valdoņiem un viņu sūtnei Tatjanai Mikušinai! uz augšu uz sākumlapu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

IEMĪĻOTAIS ILARIONS Ilarions ir Piektā stara Valdonis – Patiesības stars, Dziedināšanas un Dievišķo zināšanu stars. Viņš ir Patiesības Tempļa Hierarhs ēteriskajā plānā virs Krētas salas (Grieķija). Vienā no saviem iepriekšējiem iemiesojumiem Ilarions bija augstākais priesteris Patiesības Templī Atlantīdā... Īsi pirms kontinenta appludināšanas viņš pārnesa Patiesības liesmu kopā ar šī Tempļa materiālās kultūras priekšmetiem. Patiesības Fokuss, ko viņš iedibināja, kļuva par fokusa punktu Delfu Orākuliem – Patiesības sūtņiem, kas kalpoja Atēnas Pallādas vadībā daudzu gadu simtu laikā, līdz kamēr melnie priesteri iekļuva Delfu ordenī un izkropļoja tālāk nododamo Patiesību. Tad Brālība atteicās no šādas kalpošanas esošajai cilvēcei, jo ļaudis nebija spējīgi atšķirt Patiesību no maldiem. Vēlāk Ilarions iemiesojās kā Zauls no Tarsas, kļūdams par apustuli Pāvilu. Pāvils bija Kilikijas (ostas pilsēta Tarsa) pilsonis, mācīts jūds, izglītojies Jeruzalemē "pie Gamaliēla kājām", kurš bija farizejs un likumu pārzinis sinedrionā. Avoti: [1] Apustuļu darbi (9:3, 4, 5), (Apustuļu darbi 26:14) [2] Jāņa ev. (15:16) [3] Divdesmitā gadsimta sākumā ir stājusies spēkā jauna dispensācija: ir iespējama savienošanās ar Mūžīgo Gaismu, nolīdzinot ne mazāka kā 51 procentu karmas; pārējā karma tiek līdzsvarota iekšējos līmeņos pēc savienošanās ar Mūžīgo Gaismu. [* ] Savienošanās ar Mūžīgo Gaismu Kungs Gautama Buda dēvē par savienošanos ar Mūžīgo Gaismu savā vēstījumā 2005. gada 2. maijā, vai citiem vārdiem ascend (angļu val.), vai вознесение krievu val. (tulk. piez.) Literatūra: 1. Mark L. Prophet and Elizabeth Clare Prophet "The Masters and Their Retreat". Summit University Press, Gardiner, Montana 2003. 1.a Марк Л. Профет, Элизабет Клэр Профет. «Владыки и их обители». – Москва: М- Аква 2006, 156 с., 508 с. 2. Mark L. Prophet and Elizabeth Clare Prophet "Lords of the Seven Rays". Summit University Press, Gardiner, Montana 1986. 2.a Марк Л. Профет, Элизабет Клэр Профет «Владыки Семи Лучей» – Москва: Лонгфелло 2008, 139 с. Labi zinot mācības un tās adeptu ceļus, Pāvila dvēsele bija savrup no ārējās mentalitātes, taču tā nebija sveša Vārda apgarota. Kaut arī Zaula saprāts bija aizspriedumu pilns pret Kristu (audzināšanas un apkārtnes faktoru ietekmē, kas nevar bezgalīgi pretoties dvēseles centieniem, ja vien viņa nedos savu piekrišanu uz to), apustuļa Pāvila tēls, viņa ugunīgais liktenis jau bija iegravēts viņa garā. Lai arī kāds Pāvils bija ārēji, iekšēji viņa dvēsele bija gatava! Viņa Gars sagatavoja viņu, un pats gatavojās, uzcītīgi mācoties tai un nākamajās dzīvēs. Mēs zinām, ka Valdonis Jēzus nostājās svētā Pāvila priekšā ceļā uz Damasku. "Gaisma - no debesīm mirdzoša, par sauli spilgtāka atstaroja mani", - viņš aprakstīja to Agrippam. Un izdzirdēja viņš Valdoņa balsi, kas viņam teica: "Zaul, Zaul! ko tu Mani vajā?... tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt." [1]. Tā Valdonis Ilarions tajā mūžā atsauca mums atmiņā, kad satikās ar Kristu: "Mēs viņu saucām par Jēzu Kristu. Mēs bijām viņa aicināti tāpat, kā šodien aicināti esat jūs. Es atceros, kā viņš atnāca pie manis, pilnvarojot ar savu Vārdu. Tomēr vispirms viņš pazemoja mani ceļā uz Damasku, ko es ļoti gaidīju, lai noliektos manis paša Kristus liesmas priekšā, ko viņš atklāja man, dodot arī atslēgu meditācijai uz liesmu, lai es varētu iet pa viņa pēdām, kalpojot uz Piektā stara – zinātnes un dziedniecības, apustuļu darbības un Vārda sludināšanas stara. Es bieži jutos, ka man būtu Herkulesa rokas, kājas un sirds, kad cīnījos ar lejupejošām spirālēm uz Zemes, ar ateismu, agnosticismu, intelektuālu lepnību un niknumu pret praviešiem un Svēto no Dieva, pavisam nesen atnākušo pie mums. Un tomēr es atcerējos, ka reiz es pats biju starp viņiem. Kādreiz man pašam pārmērīgi piemītošā lepnība un tīšuprāt pretī nostāšanās Dieva gribai vienmēr degs manā atmiņā kā atgādinājums par mūsu bezpalīdzību, kad esam Dieva instrumenti. Taču lielā pilnvaru piešķiršana caur Vārdu atnāk aicinājums brīdī, mīļotie, – ne brīdī, kad skan sauciens, bet aicinājuma mirklī, kad dvēsele dod atbildi, balstoties uz kaut ko, kas nāk dziļi no iekšienes. Tā ir straume, tā ir pašatdeve, tā ir atteikšanās, kad bija kā teikts: "Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt." Mana dvēsele pazina Viņu iepriekš un atdzima mana ārējā prāta atmiņā par iekšējo solījumu. Ne pirmo reizi es redzēju Kungu Kristu. Es sastapu viņus agrāk, pirms atnācu [šajā] iemiesojuma, un tomēr man bija jāizlaužas cauri lepnībai un karmai (uz Piektā stara), kas radīta ar ilgstošu apmācību, ar lielu erudīciju, sabiedrisku un intelektuālu pārākumu, ko es jutu pret agrīnajiem kristiešiem. Tātad manis paša karmas dēļ es pretojos aicinājumam." Gaisma, kas izstaroja uz Pāvilu, bija apžilbinoša un attīroša. Gaisma bija kā pārmetums viņa cilvēciskai apziņai, kas īstos Dieva kalpotājus pakļāva vajāšanām. Viņam bija jāiztīra viņa acis, lai viņš spētu saskatīt Dieva Dēlu. Tā bija pārvēršanās gaisma, kas piespieda viņu mainīties pašās saknēs un stāties uz personīgas sadarbības ceļa ar Valdoni Jēzu Kristu. Pēc notikušā gadījuma Pāvils uz kādu laiku aizgāja uz Arābijas tuksnesi. Vēstulē Galatiešiem (1:16 – 18) viņš rakstīja: "... tad es tūdaļ negriezos pēc padoma pie miesas un asinīm, un negāju uz Jeruzalemi... Tad, trīs gadus vēlāk, es aizgāju uz Jeruzalemi..." Komentētāji [Rakstos] bieži prātoja, ko Pāvils darīja, būdams tuksnesī. Ilarions paskaidroja, ka Jēzus ņēma viņu "kopā ar citiem svētmītnē, kas novietota virs Svētās Zemes, un [mītnē] virs Arābijas. Es biju tur un mācījos pie viņa. Manas uzturēšanās mērķis tuksnesī bija meditācijas ar Viņu, kad mani ņēma savos smalkajos ķermeņos debesu mītnē, lai saņemtu pamācības no sirds uz sirdi." Kālab bija pievērsts Zauls tarsietis? Neapšaubāmi, Valdonim Jēzum, personīgi apmācot Pāvilu, kura Kristum veltītie pārdzīvojumi un raksti ieņem nozīmīgu vietu Jaunajā Derībā, bija kāds sevišķs mērķis. Lieta tāda, ka Pāvilam bija paredzēts uzcelt kristiešu baznīcu uz klints, kur personīgā pieredzē sastapās ar Kungu – pievērst pagānus, viņu valdītājus, Gaisma bērnus īstajai ticībai, un savus sprediķus un vēstules, kas trīsdesmit gadu laikā izplatījušās pa visu Mazāziju un Vidusjūras zemēm, nonest līdz cilvēku izpratnei par Personību un Kristus Klātbūtni kā dzīvo Glābēju. Taču Pāvila misija ar to nebeidzās; tas, kas viņam bija priekšā, bija jādzimst no savas pieredzes un augšupceltā Kristus pieredzes, kas strādāja kopā ar viņu visa mūža laikā un veltīja kalpošanai Kungam. Tieši viņu savstarpējās attiecības visā to pilnībā ļauj apjaust saites, kas saista Dievišķo Valdoni un augšup necelto čhēlu, bet šīs debesu un Zemes savienošanās dēļ dzimst kā supernova zvaigzne – aicina mūs izpildīt augstāko uzdevumu caur ES ESMU TAS, KAS ES ESMU. Tiešās un aizkustinošās savstarpējās Pāvila attiecības ar savu Kungu demonstrē to sirsnīgo draudzību un personīgo ceļa uzticēšanos, kas pēc Jēzus Žēlastības gaida katru no mums, ja vien mēs ļausimies pilnībā pieņemt pievēršanos (kas nozīmē "mainīties, pārvērsties, no jauna dzimt Kristū") un pakļauties Visuma Kristum dzīvē, nāvē un mūžībā. Zaula pārvēršanās. Mikalandželo Merīzi da Karavadžo Sv. Pāvils sludina tesaloniešiem Gistavs Dorē Nākamajam čhēla, kas cītīgi gatavojas aicinājumam būt par skolnieku, ir jāatceras Jēzus vārdi: " Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis... " [2] Tas nozīmē: tikmēr, kamēr čhēla nav gatavs, tieši Guru, bet ne viņš lemj, vai ir vērts dibināt savstarpējas attiecības ar viņu. Bet, kad čhēla ir gatavs, pat, ja viņš to neapzinās ar savu ārējo prātu, viņa sastapšanās ar Guru kļūst neizbēgama. Tieši tā ir noticis ar Zaulu no Tarsas. Visas viņa entuziasma pārpilnās būtnes dēļ Pāvils izpildīja Kunga misiju, kristietība saglabāta līdz mūsu laikam formā, kurā Kristus sekotāji bija to sagatavojuši, lai atgūtu zaudētos gadus, zaudētās Mācības un zaudēto Vārdu, kas tagad mums atgriežas. Pāvils, Jēzus Kristus mantijā tērpts, ar savu paraugu (varbūt, pat vairāk nekā ar vārdiem) aizsteidzies priekšā un paredzējis Jāņa mūžīgā Evaņģēlija jaunu debesu un jaunas zemes redzējumu. Ilarionā (290. – 372. g. m. ē.) atgriezās Pāvila dvēsele savā pēdējā iemiesojumā izpildīt likumu, lai nolīdzsvarotu karmu, ko viņš radīja, pakļaudams kristiešus vajāšanai un nolemjot viņus nāvei. Tā kā tajā dzīvē apustulis Pāvils izteica piekrišanu, ka Svēto Stefanu (pirmo kristieti mocekli) ļaudis apmētājuši ar akmeņiem un cietsirdīgi vajājuši un nogalinājuši kristieti, tāpēc viņš nesavienojās ar Mūžīgo Gaismu [* ] tajā dzīvē. Ja vienā iemiesojumā kādam atņem dzīvību, tad bieži vajag atkārtoti iemiesoties, lai nolīdzsvarotu šo karmu. Dievišķais Valdonis Ilarions paskaidroja, kāpēc viņam vajadzēja no jauna iemiesoties, pirms viņš savienojās ar Mūžīgo Gaismu: "Atcerieties, ka mēs, Kristus apustuļi, bijām pakļauti Likuma dispensācijai, kas prasa simtprocentīgu karmas nolīdzsvarošanu, pirms dvēsele var savienoties ar Mūžīgo Gaismu. [3] Tāpēc man, esot iemiesotam apustulī Pāvilā un pēc tam Svētajā Ilarionā, bija jāizpērk visi tie grēki, ko izdarīju līdz mana Kunga pieņemšanai." Būdams paklausīgs savam Kungam un aiz mīlestības pret viņa bērniem, viņš vēlreiz pieņēma savu mantiju, lai mācītu sludināt un dziedināt. Dieva žēlastības un Viņa aizstāvības dēļ viņš izpirka visus savus karmiskos parādus un vēl vairāk – aplaimoja daudzus cilvēku tūkstošus – viņā un caur viņu darbojās Kungs. Jēzus, padarījis Pāvilu par savu apustuli, atbalstīja viņa pēdējā – Svētā Ilariona iemiesojuma laikā, dibinot mūku darbību Palestīnā. Tikai pēc divdesmit gadiem, kas pavadīti tuksnesī, lai sagatavotos misijas izpildei, Ilarions radīja savu pirmo brīnumu – caur viņu darbojās Dievs: sieviete tika izdziedināta no neauglības un varēja dot dzīvību dēlam. Tā sākās viņa dziednieka kalpošana. Viņš dziedināja bērnus pret drudzi, piesaucot Jēzus vārdu, dziedināja paralizētos un izdzina daudzus velnus. Cietēju bari sekoja viņam pa pēdām pat vistālākajās un mežonīgākajās vietās cerībā gūt izdziedināšanu un attīrīšanos no ļauniem gariem. Viņa daudzie mēģinājumi paslēpties no ļaudīm vienmēr cieta neveiksmi, jo cilvēki tik un tā atrada viņu, piespiežot mīlestībā pret Jēzu izpildīt savu īsto uzdevumu. Hieronims, kas aprakstījis šī svētā dzīves gājumu, – galveno mūsu zināšanu avotu par viņu, vēstīja:"Daudzie viņa paveiktie brīnumi Sicīlijā sapulcināja ap viņu pūļus, kas alka tikt izdziedināti, un arī vienkārši reliģiozus cilvēkus. Kāds ievērojams cilvēks, kas bija izdziedināts no tūskas pašā pirmajā dienā, un, pateicības pilns, viņš piedāvāja Ilarionam lielas dāvanas; taču viņš stingri ievēroja Glābēja vārdus: par brīvu saņēmāt, par brīvu atdodiet. " Taču tas, ko vēlāk radīja caur viņu Kungs, patiešām, nevar nepārsteigt. Milzīgi paisuma viļņi, ko izraisījusi spēcīgākā zemestrīce, draudēja iznīcināt pilsētu. Hieronims liecina: "Jūra izgāja no krastiem; šķita, Dievs no jauna sūta plūdus uz Zemes, vai arī viss atgriežas sākotnējā haosā; viļņi met kuģus augšā un izmet uz klintīm. Pilsētnieki, redzot šos ūdens kalnus, kas nāk uz krastu, tūlīt atveduši Ilarionu un, veduši viņu pa priekšu kā uz cīņu; nostājoties uz krasta. Kad viņš uzzīmēja smiltīs trīs krustus un sargājot izstiepa rokas pretī viļņiem, jūra saslējusies neticamā augstumā, pēkšņi pamira viņa priekšā, pēc tam ilgi plosījās, it kā sašutusi par uzradušos šķērsli, un pamazām atgriezās savos krastos." Mūža nogalē tautas svētais – tautas, jo cilvēki uzskatīja, it kā viņš viņiem pieder, – atrada patvērumu Kiprā, tik nomaļā vietā, ka viņš domāja: neviens tur viņu neatradīs. Tajā vietā bija daudz savvaļas zvēru, un tai bija slikta slava; viņš domāja, ka cilvēki baidīsies tur ieklīst. Taču atradās cilvēks, kas neņemot vērā paralīzi, prata tur nokļūt. Viņš atrada Ilarionu, tika izdziedināts un izbazūnēja par to visur. Kā teica Hieronims: "Nevar apslēpt pilsētu, kas stāv kalna virsotnē." Dieva uzticība padarīja Ilarionu par tādu "pilsētu", un ar šo uzticību viņš slavēja Kungu. Tāpēc savas pēdējās dienas svētais pavadīja daudzu ļaužu vidū, kas piepildīja kādreizējo vientulīgo ieleju. Turpat saskaņā ar viņa gribu, viņš bija apglabāts. Tomēr pēc dažiem mēnešiem viņa tuvākais skolnieks Kvietijs slepeni atvēra kapu un pārveda pīšļus uz Palestīnu. Dievišķais Ilarions no sava augšupceltā stāvokļa turpina palīdzēt mūsdienu cilvēcei. Dažu pēdējo gadu laikā viņš vairākkārt deva savu Mācību caur Lielās Baltās Brālības Sūtni Tatjanu Mikušinu. Dievišķais Valdonis Ilarions padalījās ar mums atklāsmēs, ko viņš ieguva šī sava pēdējā fiziskā iemiesojuma laikā, būdams liels dziednieks un vientuļnieks, dzīvojot Palestīnas tuksnešos un Kiprā. Kādā no saviem Vēstījumiem Viņš teica: "Es, Valdonis Ilarions, atceros tos brīžus, kad es biju iemiesojumā un man bija iespēja vienatnē kādā nostūrī veselām dienām vērot sevi it kā no malas. Es sapratu, ka es esmu dzīvs, iemiesojies cilvēks ar visām sava ķermeņa funkcijām, bet tajā pašā laikā es sāku apzināties, ka manī ir cits cilvēks, kas nav tieši saistīts ar mana cilvēciskā ķermeņa funkcijām. Tā bija dīvaina personības sašķelšanās. Es biju uz Zemes iemiesojumā, un vienlaikus es apzinājos, ka esmu nemirstīgs. Es esmu mūžīgs. Es esmu atstāts pats savā ziņā šajā iemiesojumā un mēģinu saprast šīs manas dzīves jēgu, un vienlaikus es esmu daudz lielāks nekā mans fiziskais ķermenis. Pēc būtības mans fiziskais ķermenis ir tikai skafandrs, kas ļauj manai Augstākajai daļai būt manī. Šajos brīžos, kad es skaidri apjautu, kas es īstenībā esmu, mana apziņa pacēlās neiedomājamos augstumos, no kuriem es skaidri redzēju visa dzīvā, kas pastāv uz Zemes, vienotību. Es skaidri redzēju visu dabas valstu, eņģeļu un elementāļu vienotību. Šajos priecīgajos klusās saziņas brīžos ar savu sirdi es sajutu, kā ar mani sarunājas un mēģina stāties ar mani kontaktos tūkstošiem cilvēka acīm neredzamu būtņu, kas tomēr dzīvo un ir man visapkārt. Šajos brīžos es sajutu savu vienotību ar katru kukainīti, ar putniem, ar zvēriem. Cik tas bija brīnišķīgi! Tas bija iespējams tikai tad, kad es paliku viens, vienatnē ar sevi. Manā apkārtnē nebija neviena, izņemot zvērus, putnus, eņģeļus un elementāļus. Pēc tam pie manis atnāca cilvēki. Šie cilvēki meklēja pie manis izdziedināšanu. Viņi centās atnākt pie manis, lai saņemtu daļiņu no manas klusās laimes un miera. Bet, tiklīdz viņi ar savām raizēm un problēmām ienāca manā pasaulē, tā manas pasaules iemītnieki slēpās, jo šo cilvēku vibrācijas bija svešas un naidīgas viņu vibrācijām un manām vibrācijām, pie kurām viņi bija pieraduši mūsu klusās saskarsmes laikā. Es sniedzu palīdzību daudziem cilvēkiem. Es dziedināju viņu dvēseles. Es gatavoju zāles no augiem un devu viņiem šīs zāles. Bet patiesībā ne jau augi izdziedināja viņu savainotos un nevarīgos ķermeņus. Viņi paši izdziedināja sevi, kad viņi sāka apzināties, kādu ļaunumu viņi ir nodarījuši savām dvēselēm un savam fiziskajam ķermenim tad, kad izdarīja nepareizas darbības, un tad, kad pieļāva nepareizas jūtas. " Ilarionam piemita neparastas dziedināšanas spējas. Patiešām, Dieva sūtīti ir tie īstie cilvēces dziedinātāji, kas ir spējīgi nest veselību un integritāti dvēselei ar vienu rokas pieskārienu vai tikai ar pavēli "Topi vesels!". Īstu dziedinātāju nav grūti atpazīt: viņš dzīvo savas varenās ES ESMU Klātbūtnes pavēnī, pazemīgs Dieva priekšā, un cilvēks, zinot, ka viņš ir tikai Svētā Gara instruments, atdara visu slavu Dievam par tiem darbiem, ko Viņš dara caur viņu. Tādi Dieva svētie ir necili un nemaz katrā ziņā neatklās jums, ka viņiem piemīt dziedniecības spējas. Ilariona Svētmītne ir Patiesības templis, novietots ēteriskajā valstībā virs Krētas salas, kas no tiem laikiem, kad bija kontinenta Grieķijas daļa, ir saglabājušās sākotnējā fiziskā Patiesības Tempļa drupas. Tempļa drupas Krētā Dievišķais Valdonis Ilarions ir Svētmītnes Hierarhs un Atēna Pallāda, Patiesības Dieviete ir viņas aizbildne. Viņi kopā ievirza Patiesības Brālības, eņģeļu pulkus, kas kalpo uz Piektā stara, un augšup neceltās dzīvesplūsmas, kas atnāk Svētmītnē savos smalkajos ķermeņos starp iemiesojumiem un miega laikā, darbību, lai mācītos visas Patiesības mācības: īpaši kosmisko likumu, dziedināšanas zinātnes, matemātiku, mūziku, Dievišķo ģeometriju un engramisko ritmu zinātnes, alķīmijas un nogulsnēšanas likumus. Patiesības Liesma, godbijībā lolota un sargāta Ilariona Svētmītnē – žilbinoša, spilgti zaļa gaisma, tās krāsa uzņēmusi sevī nogulsnēšanu, īstenošanu dzīvē, praktiskumu, dziedināšanu un atjaunināšanu. Dieva Spēks ar spilgtu, gaišzilu krāsu apvienojumā ar zeltainu Dieva Saprāta staru fokusējas dziedināšanas zaļā liesmā un zinātņu veselumā. Svētmītnes muzikālais vadmotīvs ir Artūra Salivena melodija "Uz priekšu, kristīgie kareivji“ (Onward, Christian Soldiers” by Arthur Sullivan). Melodija (Onward, Christian Soldiers”) pievelk Ilariona starojumu ikvienam cilvēkam pasaulē. Caur mūziku mēs tagad jūtam to pašu dedzību un aizrautību, kas spēja apustuli Pāvilu vēl pirms diviem gadu tūkstošiem iedvesmot agrīnos kristiešus iedibināt Kristus baznīcu Mazāzijā un galu galā visā pasaulē. Raksta autore Marija Flīmane Ilariona attēlu ir radījusi māksliniece Svetlana Žukovska no Minskas, Baltkrievijas uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

Katru gadu 8. decembrī ir Mātes Marijas Žēlastības stunda - īpaša dispensācija, ko dāvājusi Māte Marija. Vairāk par Žēlastības stundu... Mātes Marijas zemes dzīve Vairāk nekā divi tūkstoši gadu mūs šķir no tā laika, kad pa zemi staigāja Māte Marija. Šodien ir grūti noticēt, ka viņai bija zemes dzīve, pilna ar cilvēciskām rūpēm, priekiem un ciešanām. Mēs esam pieraduši uzskatīt viņu par Gaismas Skolotāju, Valdnieci, bet viņai piemita arī zemes cilvēka īpašības. No Mātes Marijas laikabiedru atmiņām un nostāstiem veidojas gluži labi saskatāms tēls... lasīt vairāk... Žēlastības stundai veltīts video ar Mātes Marijas 2007. g. 8. decembra diktāta "Es atnācu šodien, lai atgādinātu jums, ka es vienmēr esmu jums blakus kā mīloša un gādīga māte" ierakstu. Tekstu lasa Tatjana Mikušina. Mātes Marijas Vēstījumi, saņemti ar Tatjanas Mikušinas starpniecību Mīļotie, jūsu dvēseles uzņēmās smago iemiesojuma nastu šajā Zemei sarežģītajā laikā. Un es varu tikai atgādināt jums to un teikt mierinājuma vārdus un noslaucīt jūsu asaras. Bet jums pienākas turpināt izpildīt savu misiju. Katrs no jums ir ļoti dārgs manai sirdij un šī īpašā saikne ar mani vienmēr sniegs jums palīdzību tajā brīdī, kad jums šķitīs, ka vairs nav spēka un nav iespējams izturēt rupjību un tumsonību ap jums. Savas dzīves visgrūtākajos brīžos atrodiet sevī spēkus, lai domās nonāktu saskarsmē ar mani. Vienkārši padomājiet par mani, un es varēšu parādīt savu klātbūtni jums blakus un dalīt ar jums jūsu nastu. Un jūs izjutīsiet atvieglojumu un spēsiet iet tālāk pa dzīvi un izpildīt savu Kalpošanu līdz galam. Māte Marija 2010. gada 11. jūnijā Mātes Marijas Rozāriji ...es no rīta pamodos un jutu Mātes Marijas klātbūtni. Viņa teica, ka nepieciešams sastādīt mazos Rozārijus, lai cilvēki, kuriem nav iespējams veltīt Rozārija lasīšanai vienu stundu katru dienu, varētu lasīt Rozāriju īsajā variantā. Viņa iedeva mazā Rozārija matricu, pēc kuras tie arī ir sastādīti. Māte Marija lūdza veikt arī visu Rozāriju audioierakstu. Viņa teica, ka Rozāriju ierakstu atskaņošana ar audiotehnikas palīdzību arī attīra telpu, tāpat kā Rozāriju lasīšana. Lai manu Rozāriju lasīšana būtu jūsu dzīves vissvarīgākais uzdevums Sestais Mātes Marijas mazais Rozārijs Filma - skan mūzika, Rozāriju lasa Tatjana Mikušina Mātes Marijas Svētība Filma - gleznas un mūzika Skanot F. Šūberta Ave Maria, filmā parādītas ievērojamu meistaru - Botičelli, Ticiāna, Leonardo da Vinči, Rembranta, Rafaēla u.c. gleznas, kurās attēlota Māte Marija un ainas no Evaņģēlija. Lūgšana "Esi sveicināta Marija" (Молитва "Богородица") 33 reizes Lasa Tatjana Mikušina Pareizticīgo lūgšanas Svētajai Dievmātei (dziedājumi) uz augšu uz sākumlapu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

2010. gada decembris - 2011. gada janvāris Neiepriecinošs vēstījums Skolotājs Morija 2. janvāris 2011. gads Tradicionālais vēstījums gada sākumā Gautama Buda 1. janvāris 2011. gads Es novēlu jums sekmīgi izturēt visus pārbaudījumus Kungs Maitreija 31. decembris 2010. gads Dievišķā zinātne ir vissarežģītākā zinātne Lielais Dievišķais Virzītājs 30. decembris 2010. gads Aizejošā gada kopsavilkums Serapiss Bejs 29. decembris 2010. gads Šīsdienas saruna jums izskaidros jūsu neveiksmes Ceļā Iemīļotais Kuthumi 28. decembris 2010. gads Pagājušā gadsimta sākuma un šī gadsimta notikumu savstarpējā sakarība Krievijā Iemīļotais Lanello (Marks Profets) 27. decembris 2010. gads Jaunā apziņa dos iespēju izaugt jaunai sabiedrībai Skolotājs Nikolajs Rērihs 26. decembris 2010. gads Pavirzīšanos Ceļā jums dod nevis darbs ar Gaismas Būtnēm, bet jūsu apziņas kvalitāte Kungs Šiva 25. decembris 2010. gads Mēs ceram uz labu ražu no jūsu būtnēs uzaugušās Dievišķības Kungs Surija 24. decembris 2010. gads Ne plašumā iedami, bet dziļumā virzoties, jūs sasniedzat Skolotājs Morija 23. decembris 2010. gads Ir pienācis jūsu galīgās izvēles brīdis Sanats Kumara 22. decembris 2010. gads Ārkārtējs vēstījums Sanats Kumara 16. novembris 2010. gads Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

2006. gada septembris - 2007. gada janvāris Apziņas mainīšanās īpašība ir vissvarīgākā īpašība pašreizējā vēsturiskajā laika posmā Kungs Maitreija 13. septembris 2006. gads Es atnācu, lai apstiprinātu jūsu apziņai prieka, tiekšanās un uzvaras īpašību Kungs Maitreija 9. oktobris 2006. gads Jums būs vajadzīga visa jūsu gribas piepūle, lai neuzķertos uz pagātnes enerģiju makšķeres un tiektos uz jaunu dienu! Sanats Kumara 20. decembris 2006. gads Tagad, mainoties gada ciklam, ir īpaši derīgi pieņemt lēmumu un atbrīvoties no visa nevajadzīgā, kas ir jūsu apziņā Iemīļotais Surija 21. decembris 2006. gads Ņemiet mūsu roku un nelaidiet to vaļā līdz tam laikam, kamēr Ticība atgriezīsies jūsos un jūsu šaubas izgaisīs kā rudens migla Serapiss Bejs 22. decembris 2006. gads Mēs nākam, lai pastāstītu jums par tiem principiem, pēc kuriem tiek būvēta Kopiena Babadži 23. decembris 2006. gads Ir pienācis laiks nevis runāt par Dievu, bet darboties saskaņā ar Dievišķo Likumu jūsu dzīvēs Skolotājs Lanello* 24. decembris 2006. gads 23. datuma dispensācijai tiek pievienots vēl viens ļoti svarīgs punkts Gautama Buda 25. decembris 2006. gads Jums pastāvīgi ir jāanalizē jūsu darbību sekas un nav jāmēģina mācīt tur, kur jūsu mācība tūlīt tiek iemīta dubļos Iemīļotais Kuthumi 26. decembris 2006. gads Tagad, jaunā gada priekšvakarā, mēs steidzamies nonest līdz jūsu apziņai jaunos uzdevumus, ko nepieciešams īstenot Iemīļotais El Morija 27. decembris 2006. gads Mēs gatavojam jūsu apziņu Jaunā laikmeta atnākšanai ES ESMU TAS KAS ES ESMU 28. decembris 2006. gads Es atnācu atgādināt jums par jūsu Dievišķo izcelšanos un nepieciešamību gūt uzvaru pār jūsu nereālo daļu Kosmiskā būtne Varenais Uzvara 29. decembris 2006. gads Koncentrēsimies visi kopā uz mūsu uzdevumu izpildīšanu Kungs Lanto 30. decembris 2006. gads Jo ātrāk jūs izmainīsiet jūsu uzvedību un jūsu vakardienas paradumus, jo ātrāk visa pasaule ieies Jaunajā Laikmetā Iemīļotais Zaratustra 31. decembris 2006. gads Vēstījums gada sākumā Gautama Buda 1. janvāris 2007. gads Saruna par Dievu Kungs Šiva 2. janvāris 2007. gads Vēsts no Karmas Valdes sēdes Lielais Dievišķais Virzītājs 3. janvāris 2007. gads Saruna par dvēseles un ķermeņa dziedināšanu Iemīļotais Ilarions 4. janvāris 2007. gads Mācība par baiļu aizvietošanu ar Dievišķo Mīlestību Svētais Erceņģelis Mihaēls 5. janvāris 2007. gads Mācība par jūsu dvēseli Iemīļotais Kuthumi 6. janvāris 2007. gads Izvēles laiks Sanats Kumara 7. janvāris 2007. gads Mācība par īstu Ticību Iemīļotais Jēzus 8. janvāris 2007. gads Brīdinājums tiem, kas iet Kungs Maitreija 9. janvāris 2007. gads Mācība par uzticību Iemīļotais El Morija 10. janvāris 2007. gads Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

Konfūcijs Literatūra: 1. Васильев Л.С. История религий Востока (религиозно-культурные традиции и общество): Учебное пособие для вузов по спец. «История». – М.: Высш. шк.,1983. – С.259–282. 2. Гусейнов А.А. Великие моралисты. – М.: Республика, 1995. 3. Дедже Джемс. Конфуций. / Сто великих людей мира. Зороастр, Будда. Конфуций. Магомет. – Киев: МП «Муза», 1991. 4. Письма Елены Рерих. 1929–1938. – Новосибирск: Вико, Алгим, Т.О.О. «Аура», 1992. 5. Рерих Н.К. «Алтай-Гималаи»./ Составитель Богданова И.М. Предисловие акад. Гафурова Б.Г. Послесловие акад. Окладникова А.П. Комментарий Тюляева С.М. и Решетова Ю Г. – М.: Мысль, 1974. 6. Светлов Э. У врат молчания. Духовная жизнь Китая и Индии в середине первого тысячелетия до нашей эры. / В поисках Пути, Истины и Жизни. – Брюссель: Жизнь с Богом, 1973. – Кн.3. 7. Словарь по этике. / Под ред. А.А. Гусейнова и И.С. Кона. – М.: Политиздат,1989. – Изд.6 8. Спирина Н.Д. и др. Конфуций. / Н.Д. Спирина, Н.Е. Гребенникова, А.П. Юшков. Светочи Мира: Сборник. – Новосибирск: Сибир. Рерихов. Общество, 1994. – Ч.1. – С. 34–45. 9. Философский энциклопедический словарь. – М.: Сов. энц., 1983. [1 ] Materiāls no V. Poļanas grāmatas «Великие Моралисты. Основатели мировых религий» Ģimene. Konfūcijs – ķīniešu vārda Kun Fu-czi latīniskais skanējums, kas nozīmē skolotājs Kun, filozofs. Viņš dzimis aristokrātiskā ģimenē, lai arī trūcīgā, tomēr ar bagātu ciltskoku. Dzimtas aizsācējs bija Sun karaļvalsts valdnieks Vei-Czi. Konfūcija priekštecis ceturtajā paaudzē bija spiests bēgt uz Lu karaļvalsti, kur ģimenei viss bija jāsāk no jauna. Konfūcija tēvam Šuļan He – drosmīgam virsniekam, nelielas pilsētas komandantam bija pieticīgi ienākumi. No pirmās sievas viņam bija deviņas meitas. Vēlēdamies, lai viņam būtu cienīgs dzimtas turpinātājs, viņš 66 gadu vecumā apprecējās otru reizi ar tikumīgu meiteni. Viņiem piedzima dēls, ko vecāki sauca par Kevu, bet pasaule pazīst kā Konfūciju. Viņam nebija vēl divi gadi, kad tēvs nomira. Nabadzības dēļ puisēns bija spiests pelnīt iztiku ar dažādiem, par nicināmiem uzskatītiem darbiem. Kad Konfūcijam bija 17 gadu, nomira viņa karsti mīļotā māte. Dzīve un darbība. No 15 gadu vecuma viņš sāka ņemt privātstundas, nodarboties ar pašmācību, studēt iemīļoto seno gudro rakstīto literatūru. 19 gadu vecumā jauneklis apņēma sievu. Kad piedzima dēls, viņš iestājās valsts dienestā. Savus pārtikas piegādāšanas uzrauga pienākumus tāpat kā visus citus darbus Konfūcijs izpildīja ļoti apzinīgi, labi un nesavtīgi, iedziļinoties visos sīkumos, lai arī korupcija ierēdņu vidū tajos laikos bija parasta parādība. Savu izglītošanos Konfūcijs pabeidza līdz 30 gadu vecumam. Ķīnā tajā laikā izglītotam cilvēkam bija jāprot lasīt, rēķināt, prast izpildīt rituālus, saprast mūziku, šaut ar loku un vadīt ratus. 22 gadu vecumā viņš jau atvēra savu skolu, kurā pasniedza mācību par tikumību, vēsturi, mūziku un vadības mākslu. Mūziku viņš uzskatīja par labāko līdzekli slikta rakstura un paradumu labošanai. No saviem klausītājiem skolotājs ņēma pieticīgu maksu. Viņa popularitāte sāka augt. Būdams senatnes pētnieks un zinātkārs domātājs, Konfūcijs devās ceļojumā uz imperatora rezidenci, kur iepazinās ar valdnieka bibliotēkas dārgumiem. Šeit viņš mācījās mūziku, kas valdnieka galmā bija augsti attīstīta. Domātājam nebija sakaru ar valdnieka galmu, toties viņš iepazinās ar tā laika lielāko domātāju Lao-czi, filozofiski reliģiskās skolas pamatlicēju. Šī tikšanās dziļi iespaidoja jauno domātāju. Kad Konfūcijs atgriezās dzimtenē Lu, tur norisinājās notikumi, kas parādīja, ka gudrā dzīve atbilst viņa mācībai. Lu pārvaldnieks tika valdošo ierēdņu padzīts un bija spiests bēgt uz kaimiņu provinci Ci. Viņam sekoja Konfūcijs ar saviem skolniekiem, nevēlēdamies ar savu autoritāti atbalstīt tos, kas padzina savu pārvaldnieku. Tomēr gudrā padomi Ci provinces pārvaldniekam drīz vien kļuva apgrūtinoši, un Konfūcijs atgriezās dzimtenē. Šeit viņš turpināja nodarbības ar skolniekiem un attīstīja savu mācību. „Konfūcijam vienmēr bija raksturīga neviltota vienkāršība. Viņš aizvien bija pieklājīgs, uzmanīgs, laipns, valkāja vienkāršu melnas un dzeltenas krāsas apģērbu. Skolnieku sabiedrībā viņš bija sirsnīgs un dabisks, viņam bija sveša slavas kāre un augstprātība. Viņš nekad neizrādīja savu izglītotību un mācēja ieklausīties padomos. Skolniekiem uz viņu bija liela ietekme. Viņš ne reizi vien mainīja savus lēmumus pēc viņu padomiem... Bet, tiklīdz Konfūcijs parādījās galmā, viņš pārvērtās... Visas viņa manieres – paklanīšanās, ceremoniālās pozas bija stingru likumu noteiktas un diktētas... Un tas viss izrietēja nevis no lepnības vai iedomības, bet tika darīts tradīciju atdzimšanas vārdā” (6. – 44., 45.lpp.). Tāpat kā vēlāk Platons, arī Konfūcijs uzskatīja, ka valsts labklājība atkarīga no valdnieka gudrības un taisnīguma. Viņš sapņoja šo ideju īstenot dzīvē. Tomēr Lu valdnieks uzaicināja Konfūciju dienestā tikai, kad Konfūcijam jau bija apritējis 51 gads. Dažos veiksmīgas darbības gados Konfūcijs kļuva par valdnieka tuvāko padomdevēju un tā veicināja valsts uzplaukumu, ka par to sāka satraukties kaimiņvalstis. Kaimiņi nekavējās sanaidot valdnieku ar gudro padomnieku un šajā nolūkā, izmantojot valdnieka vājības, atsūtīja valdniekam kā dāvanu 81 skaistuli un 30 ratus ar šķirnes zirgiem četrjūgos. Valdnieks padevās kārdinājumam. Lai nevarētu atteikties no tādas dāvanas, viņš ar nodomu nostādīja padomnieku grūtā situācijā, rupji pārkāpdams vienu no rituālajām normām. Protestējot pret to, Konfūcijs kopā ar dažiem desmitiem skolnieku atstāja Lu valsti. Klejojumi. 55 gadu vecumā Konfūcijs faktiski atradās trimdā. 14 gadu laikā viņš kopā ar skolniekiem pārceļo no vienas provinces uz citu cerībā atrast pārvaldnieku, pie kura viņš varētu īstenot savu sapni par jauna tipa valsti – augsti tikumisku un humānu, kas nodrošinātu pienācīgu, taisnīgu dzīvi saviem līdzpilsoņiem. Visur viņu sagaidīja ar cieņu, piedāvāja labus ienākumus, bet darboties valsts lietās neaicināja. Beidzot, kad Konfūcijam bija 64 gadi, Ču-gun pārvaldnieks piedāvāja filozofam pirmā augstmaņa posteni. Un Konfūcijs atkal palika uzticīgs saviem uzskatiem. Viņš atteicās no glaimojošā piedāvājuma, jo pārvaldnieks nelikumīgi bija ieņēmis troni, apejot savu tēvu. Ko gudrais mācīja pārvaldniekiem un augstajiem ierēdņiem? Saskaņā ar Konfūcija uzskatiem valsts – tā ir piramīda. Tās virsotnē ir Debesu Dēls, tas ir, pārvaldnieks. Piramīdas vidū – augstmaņi, vadošais aparāts. Pamatnē ir tauta. Galvenā uzmanība veltīta piramīdas vidusdaļai. Kā izturas piramīda, tāda arī tauta. Vadīt tautu var cēlsirdīgi vīri. „Cildena vīra morāle līdzīga vējam, zemiska cilvēka morāle līdzīga zālei. Zāle noliecas uz to pusi, uz kuru pūš vējš”. Domātājs mācīja pārvaldniekus, ka valsts ir kā liela ģimene. Bet dzimta un ģimene saliedējas kopīgā darbā visu labumam. Tajā visi palīdzēja cits citam, tur valdīja dziļa jauno cieņa pret vecākajiem un vecāko rūpes par jaunajiem. Pēc būtības tāda ģimene ir veidota pēc hierarhijas principa, kas ir visuma pamatā: augstākā palīdzība zemākajam un zemākā pakļaušanās augstākajam. Pēdējie dzīves gadi. Pēc tam viņš atgriezās dzimtajā Lu valstī, kur turpināja mācīt, iemantojot vispārēju cieņu un neapšaubāmu autoritāti. Viņš turpināja nodarboties arī ar senu grāmatu sistematizāciju. Grāmata „Senu dziesmu krājums" parādījās tad, kad Konfūcijs savāca un apstrādāja senas poēmas. Apmēram divus gadus pirms nāves viņš uzrakstīja īsu Lu valsts vēsturi par 240 gadu ilgu laiku: no 721. līdz 481. gadam p. m. ē. Lielais domātājs Konfūcijs pārgāja citā pasaulē 73 gadu vecumā, īsi pirms savas aiziešanas pārdzīvojis sievas, dēla un iemīļotā skolnieka Jaņ Hueja nāvi. Trīs gadus skolnieki dzīvoja būdiņā blakus viņa kapam, pildīdami sēru ceremonijas atbilstoši skolotāja iesvētītam rituālam. Mācība. Savu mācību Konfūcijs sludināja mutiski. Par lielā filozofa pasaules uzskatu mēs uzzinām no viņa skolnieku pierakstiem, galvenokārt, no grāmatas „Luņ jui” – „Sarunas un uzskati”. Saskaņā ar Konfūcija mācību cilvēka eksistences ideāls meklējams senatnē, kas nosaka cienījamas uzvedības normas un paraugus. Tāpēc vajag pētīt senās grāmatas un lielo askētu dzīves. „Konfūcijs ticēja, ka izglītība, dzīves kanonu propaganda paši paveiks savu darbu... Bet to izdarīt /atgriezties pie zelta senatnes/ vajag apzināti. Katram cilvēkam jābūt prasīgam pret sevi, jāievēro noteikti likumi un kanoni; tikai tad visa sabiedrība izdziedināsies no savas slimības” (6. – 40.,46.lpp.). Konfūcija Mācības centrālais jēdziens ir „žeņ" – humānisms jeb cilvēkmīlestība. Šajā jēdzienā iekļauts gan cilvēka raksturojums, gan viņa tikumiskās pilnveidošanās mērķis, gan cilvēku attiecību likums sabiedrībā. Pareiza attieksme pret cilvēkiem izpaužas savstarpēji. Attiecību ētikas zelta likums: "nedari otram to, ko negribi sev". Skolotājs aicināja mīlēt cilvēkus. Ja cilvēku sirdis degs mīlestībā, tad cilvēki kļūs kā viena ģimene. „Tātad, jums jāmīl citi kā pašiem sevi... vēlēt viņiem visu to, ko vēlam sev”, - viņš teica. „Konfūcijs uzskatīja, ka cilvēkam jāiemācās bez jebkādiem sodiem ievērot humānisma un etiķetes noteikumus”. „Ja tautu vada ar likumu palīdzību, - viņš teica, - tad, kaut arī tauta centīsies tos neievērot, tai nebūs kauna sajūtas” (6. – 46.lpp.). Jēdzienu „žeņ” domātājs traktēja ļoti plaši, un tas ietvēra sevī daudzas īpašības: mīlestību pret cilvēkiem, atklātību, uzticību, nesavtību, taisnīgumu, cieņu, patiesīgumu, vīrišķību. Tas bija tikumu kopums, ideāls, kas piemita tikai senajiem cilvēkiem. „Žeņ” cilvēki faktiski bija varoņi, augstākās ētikas nesēji. Cilvēkmīlestība iemiesoja cilvēku savstarpējo attiecību vispārējos principus, bet par to konkrētu īstenošanu kļuva rituāls, ceremoniju un ierašu, tas ir, noteikumu jeb etiķetes ievērošana. „Li” rituālu Konfūcijs neattiecina uz ārējo ceremoniālu. Caur rituālu cilvēks izpauž savu cieņu un izpratni pret citu cilvēku. Rituāls ir vērtīgs kā saticības panākšanas līdzeklis ģimenē un sabiedrībā. Rituāls ļauj dibināt savstarpējas attiecības starp dažāda vecuma un sociālā stāvokļa cilvēkiem. Rituāla ētika izriet no pārliecības, ka cilvēciskā saskaņa ir svarīgāka par abstraktām patiesībām. Kaut arī rituāls un humānisms ir cieši saistīti, visa kodols ir humānisms. „Ja cilvēks nav humāns, kāds labums no ceremonijām?” (6. – 48.lpp.). Tas, ko skolotājs dēvēja par rituālu, pēc būtības bija vērsts uz mēra sajūtas izstrādāšanu, lai vadītāji nepārkāptu savas pilnvaras un neizmantotu savu stāvokli ļaunprātīgi. Par „žeņ” un „li” pamatu Konfūcijs uzskatīja „sjao” – dēla godbijību, cieņu pret vecākiem un vispār pret vecākiem cilvēkiem. Dēla cieņa pret tēvu ir primārais augstākais princips, bet denunciācija par tēvu ir netikumīga. Šo ētisko principu 66. gadā p.m.ē. Ķīnā pieņēma kā likumu. Senču kultu Konfūcijs izprata kā „vispārējās tikumiski politiskās kārtības daļu... „Ja mēs necentīsimies izpildīt pienākumu attiecībā pret senčiem, tad tautas tikumība neuzlabosies”, - viņš teica.” (6. – 42.lpp.). Šo pašu funkciju izpildīja viņa mācība par vārdu izlīdzināšanu. Konfūcija formula: „Valdniekam jābūt valdniekam, augstmanim – augstmanim, tēvam – tēvam, dēlam – dēlam”. Ja cilvēki uzdod sevi par tiem, kas viņi patiesībā nav, ja viņu darbi neatbilst vārdiem, tad cilvēku attiecībās saprašanos nomaina sajukums. Vārdu labošana – atbildīgas attieksmes pret vārdiem mērs un nepieciešamais saprašanās nosacījums. Augstu principu ievērošana bija „Czjuņ-czi” - cildenā vīra pienākums. Tas ir cilvēka pilnības tēls. Viņš tiecas izzināt „Dao”- pareizo ceļu. „Nezinot Debesu gribu, nevar kļūt par cildenu vīru”. Viņš mīl cilvēkus. „Cildenajam vīram piemīt cilvēkmīlestība pat ēšanas laikā. Viņam jāizpauž cilvēkmīlestība pat tad, kad ir ļoti aizņemts. Viņam jāizpauž cilvēkmīlestība pat, ciešot neveiksmes”. Viņš prot veidot attiecības ar cilvēkiem. „Cildenie dzīvo saskaņā (ar citiem cilvēkiem), bet neseko tiem”. Viņš aizgūst no cilvēkiem labo, tuvinās ar labākajiem, pret visiem izturas vienlīdzīgi un objektīvi. Viņš nemitīgi mācās, jo tikai „tas, kas, atkārtojot veco, uzzina jauno, var būt par ļaužu skolotāju”. Viņš ir pārliecināts, ka vienīgais veids, kā labvēlīgi iedarboties uz cilvēkiem un valsts lietām, ir pašam kļūt nevainojamam. „Ja neesi spējīgs pilnveidot sevi, tad kā spēsi pilnveidot citus cilvēkus”. „Cildens cilvēks domā par pienākumu, zemajam rūp izdevīgums”, - mācīja Konfūcijs. Konfūcijs mācīja, ka „visa sākums ir cilvēka pilnveidošanās" un „ja necieņa ir saknē, tad nekas labs no tās nevar izaugt. Viņš nepagurdams ar visu savu dzīvi centās parādīt paraugu, kādam jābūt cildenam vīram. Mācības dzīvinošais spēks. „Konfūcija bažas par viņa mācības likteni izrādījās veltīgas, tā nav mirusi mācība. Sekotāji ne tikai savāca viņa izteicienus un apstrādāja viņa mantojumu, bet arī radīja saliedētu kopienu, kas kļuva par nopietnu garīgo spēku Ķīnā”(6. – 55.lpp.). 3. gadsimtā, kad pie varas nāca imperators Ciņs, kurš apvienoja sadrumstaloto Ķīnu varenā impērijā, sākās Konfūcija sekotāju vajāšana. Tika sadedzinātas visas viņa grāmatas, simtiem konfuciānisma zinātnieku tika nogalināti vai nosūtīti Ķīnas mūra celtniecībā. Pat šajos apstākļos Mācībai uzticīgie glāba rokrakstus vai iemācījās tos no galvas. Līdz ar Haņu dinastijas nākšanu pie varas Konfūcija Mācība atkal atdzima. „Konfūcijs tika oficiāli pasludināts par lielāko nācijas gudro, Debesu sūtni. Viņa Mācība palika ķīniešu kultūras sastāvdaļa līdz pat Mao Cze-duna valdīšanas laikam”. (6. – 57.lpp.). Kopš 17. gadsimta Konfūcija Mācība kļuva pazīstama Eiropā un izsauca plašu rezonansi. Monteskjē un Voltērs sajūsminājās par viņa morāli. Bija (un ir arī tagad) ne mazums mēģinājumu attēlot Konfūcija Mācību kā tikai zemes ideālu, pierādīt, ka tikumība var tikt nostiprināta neatkarīgi no reliģijas, no gara augstākajām vajadzībām, ka harmoniska sabiedrība var tikt radīta bez Debesu palīdzības. Tā var runāt tikai tas, kas virspusēji iepazinies ar viņa Mācību. Bet pats Konfūcijs, lielais Debesu Sūtnis, ir teicis: „neviens nepazīst mani... Mani pazīst tikai Debesis”. Jeļena Rēriha rakstīja: „Man ataust atmiņā stāsts, kā kādreiz lielais Konfūcijs bija smagi slims, un draugi, atnākuši viņu apciemot, domādami, ka viņš ir tuvu nāvei, ieteica viņam sākt lasīt lūgšanas, uz ko gudrais pasmaidījis un teicis: „Mana lūgšana sākusies jau sen”. Un patiesi, vai gan visa viņa dzīve nebija tāda nemitīga kalpošana Lielajam Ideālam, šai patiesajai lūgšanai Visaugstākā priekšā?" (5. – 1.sēj. – 253.lpp.). Mūsdienās lielā gudrā Konfūcija vārds un Mācība kļuvusi par visu kulturālu cilvēku ieguvumu, lai kur arī tie nedzīvotu. Agni Jogas grāmatā „Pārpasaulīgais” (310.p.) rakstīts: „Konfūcija, Pitagora un Marka Aurēlija domas palikušas vēstures lappusēs”. Tulkoja Līga Harju KONFŪCIJS (KUN-CZI) [1] (551/550 – 479 p.m.ē.) Senās Ķīnas filozofs. Konfuciānisma pamatlicējs uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

JĀNIS KRISTĪTĀJS Jānis Kristītājs savā iepriekšējā iemiesojumā ir zināms kā pravietis Elija. Viņš ir viens no nedaudzajiem, kas veica Augšupcelšanās rituālu tieši fiziskajā ķermenī, "uzbraukdams Debesīs ar "ugunīgiem ratiem". Tomēr saskaņā ar unikālu dispensāciju jau pēc savas Augšupcelšanās Viņš no jauna atnāca iemiesojumā, lai "sagatavotu ceļu Kungam".Pravietis Elija bija Elīsas, Jēzus iepriekšējā iemiesojuma, skolotājs. Jānis Kristītājs no jauna brīvprātīgi iemiesojās ķermeņa formā un ļāva ziedot sevi par upuri no Hēroda rokas, lai palīdzētu savam skolniekam izpildīt Viņa misiju. Jēzus un Jāņa Kristītāja attiecības ir stāsts par dziļu uzticību, mīlestību un cieņu, valdzinot ar savu brīnišķīgo skaistumu, un reti ir atrodams vēl kas tamlīdzīgs.Tas ir stāsts par Guru čhēla, Skolotāja – skolnieka savstarpējās attiecības. Savu Lielo Kalpošanu – nest Patiesību izraēļu tautai, Jēzus sāka ar kristīšanos pie Jāņa. Ir teika par to, ka apmēram gadu Jēzus dzīvoja pie esejiem. Eseji bija noslēgtā kopienā netālu no Nāves jūras. Tur Jēzus uzzināja par Jāņa svētkalpošanu un nodomāja doties uz Viņa kalpošanas vietu, kas bija Nāves jūras tuvumā, Jordānas upes krastā. Eseju gudrie paziņoja Jānim, ka pie Viņa ieradīsies Liels Skolotājs, kura atnākšanai vajag gatavot tautu. Būdams Liels un pazemīgs Skolotājs, Jānis teica par Jēzu: "Viņam vajag augt, bet man iet mazumā." (Jāņa ev. 3:30), jo Skolotāja sirdī dega ļoti liela Dievišķa vēlēšanās, lai skolnieks Jēzus Viņu pārspētu sasniegumos un kalpošanā. Uz daudzu ļaužu jautājumiem, vai Viņš nav Kristus, Jānis atbildēja, ka Viņš tikai gatavo ceļu Kungam. "Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni." (Mateja ev. 3:11). Jānis gribēja, pats palikdams ēnā, redzēt Jēzus godību, kad Viņš ietērpsies Sava Guru pilnā augšupceltās apziņas mantijā. Jānis Kristītājs bija Jēzus otrās pakāpes brālēns, Jāņa Kristītāja māte Elizabete bija Mātes Marijas māsīca. Literatūra: 1. Микушина Т.Н. КНИГА МУДРОСТИ. Послания Владык. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2018. 2. Профет Марк Л., Профет Элизабет Клэр. Владыки и их Обители. Энциклопедия. – М: М-Аква, 2006. 3. Полян В.И. Великие Моралисты – Основатели мировых религий. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2009. Pēc savas Jāņa Kristītāja iemiesojuma nobeiguma Ēlija atgriezās augšupceltajā stāvoklī. Mūsu laikā Jānis Kristītājs atnesa savu Mācību caur Lielās Baltās Brālības Sūtni Tatjanu Mikušinu 2005. gada 11. aprīlī "Gatavojiet savas svētnīcas mesijas atnākšanai". Viņš teica: "ES ESMU Jānis Kristītājs. Es biju tas, kas paredzēja mesijas Kristus atnākšanu. ES ESMU atnācis. Es atnācu pastāstīt jums manas dzīves stāstu, tās manas dzīves stāstu. ES ESMU atnācis dot jums dažus norādījumus jūsu tagadējām dzīvēm." Turpmāk Jānis Kristītājs runā par sevi un viņa Mācības būtību: "...mana iemiesojuma laikā es dzīvoju tuksnesī. Es ēdu savvaļas bišu medu un siseņus. Daudzi uzskatīja mani par dīvaini. Bet, tikai atdalot sevi no cilvēkiem un viņu rosīšanās, es varēju vienatnē gūt saskarsmi ar Dievu. Un es nemainītu šo saskarsmi ne pret kādām cilvēku bagātībām un pagodinājumiem. Es reti satikos ar cilvēkiem. Galvenā mācība, ko es viņiem pasniedzu, attiecās uz viņu dvēseļu attīrīšanu, viņu sagatavošanu mesijas atnākšanai. Cilvēki uztvēra manus vārdus kā tādus, kas attiecas uz ārējā mesijas, cilvēka atnākšanu, kuram jāglābj viņus no viņu bēdām un nelaimēm. Taču es domāju ne tikai ārējā mesijas atnākšanu, bet arī iekšējā mesijas atnākšanu, kas atrodas katrā cilvēkā,. Un es gatavoju cilvēku apziņu šī mesijas atnākšanai. Es nedomāju, ka kāds no cilvēkiem saprata, par ko es runāju. Bet tomēr cilvēku apziņa nedaudz mainījās un viņi gaidīja Kristus atnākšanu. Un Viņš atnāca un ar godu izpildīja savu misiju." Jānis Kristītājs paskaidro cietsirdīgo izrēķināšanos ar Viņu: "Mana sludināšana maksāja man dzīvību. Atšķirībā no ļaužu vairuma valdošie garīdznieki ļoti ātri saprata, ka mana mācība, ja cilvēki to saprastu, uz visiem laikiem atturētu viņu draudzi no ārējās pielūgšanas un ārējiem rituāliem un virzītu viņus uz tikšanos ar reālo mesiju, ar viņu pašu reālo daļu, uz iekšējo satikšanos ar Dievu viņos pašos. ... Ieguvuši šo iekšējo saskarsmi, ieguvuši pieeju šai svētlaimei savā iekšienē, šie ļaudis jau nekad vairs nevarētu noticēt nevienai ārējai reliģijai, ārējiem skolotājiem. Ieguvuši pieeju Dievišķajam apziņas stāvoklim, cilvēki ļoti ātri apvienotos ar sev līdzīgiem. Dievišķais apziņas stāvoklis ir tikpat lipīgs kā nedievišķu apziņas stāvokļu izpausme cilvēku vairumam pašlaik. Cilvēki ir savstarpēji ļoti saistīti smalkajā plānā. Un labā doma, labā domāšana, kas dzimusi dažās galvās un sirdīs, ir spējīga izplatīties no sirds uz sirdi līdzīgi tam, kā no vienas sveces var aizdegt miljonu sveču." Te Jānis Kristītājs paskaidro, kāpēc Viņam bija grūti dot cilvēkiem zināšanas: "Protams, man nebija iespējas dot manu mācību lielam cilvēku daudzumam. Es mācīju tos nedaudzos, kam bija drosme pienākt pie manis un uzklausīt mani. Cilvēki baidījās saņemt no manis zināšanas, jo baznīcas kalpi aizliedza viņiem satikties ar mani. Man bija grūti dot cilvēkiem zināšanas." Salīdzinot Viņa laiku un Mācības izplatīšanas pašreizējās iespējas caur internetu, pateicoties iemīļotā Sen Žermēna dāvanai, Jānis Kristītājs teica: Paskatieties, cik ļoti laiks ir mainījies tagad. Es dodu šo diktātu un tajā pašā dienā jums ir iespēja iepazīties ar šo diktātu, atrodoties zemeslodes pretējā pusē. Šis patiešām ir lielu iespēju laiks. Mums pat nevajag tērēt jūsu un mūsu pūles, lai sapulcinātu noteiktā vietā uz zemeslodes cilvēkus, kas gatavi mūsu mācības uzņemšanai. Jūs saņemat mūsu mācību un mūsu vibrācijas, pateicoties svētītajai dāvanai, ko Sen Žermēns dāvāja cilvēcei. Ar to es domāju Internetu. Un šis ir viens no nedaudzajiem Interneta izmantošanas gadījumiem, kas nes jūtamu labumu un kādēļ tas patiesībā tika nolaists fiziskajā plānā." Šī vēstījuma noslēgumā Jānis Kristītājs devis cilvēcei savu norādījumu, savu Mīlestības sūtījumu un savu pareģojumu, kas noteikti piepildīsies! "Svētītās sirdis, jums ir iespēja klausīties lielo Gaismas Būtņu mācības, kas nākuši iemiesojumā apmācīt cilvēci dažu pēdējo tūkstošu gadu laikā. Jums ir iespēja saņemt bezprecedenta Dievišķās enerģijas plūsmu caur šiem diktātiem. Šī dispensācija, šī Debesu dāvana ir kļuvusi reāla, pateicoties jaunai iespējai. Novērtējiet šo iespēju. Dzeriet Dievišķās Enerģijas nektāru. Un atcerieties, ka neviens šīs enerģijas piliens nedrīkst iet zudumā. Enerģija jums tiek dota labu darbu veikšanai. Nevis, lai skaidrotu, kurš no jums ir galvenais un kurš dievbijīgāks. Jūs nevarat to zināt ar jūsu cilvēcisko apziņu. Jūsu vidū liels ir tas, kas vairāk par citiem kalpo dzīvībai, kalpo visām dzīvajām būtnēm un neko neprasa pretī. Tāpēc, ka nav šajā dzīvē nekā tāda, ko būtu vērts mainīt pret Dievišķās saskarsmes dāvanu, pret iespēju kalpot Dievam visā dzīvē. Tāpēc izlietojiet saņemto Enerģiju paredzētajam uzdevumam. Gatavojiet savas svētnīcas mesijas atnākšanai, ļaujiet jūsu mesijai, jūsu Augstākajam Es, jūsu Es Kristus atnākt pie jums, būt jūsos, runāt caur jums, darboties caur jums. Mīļotie, svētītie, ticiet man, viss notiks tieši tā, kā paredzēts. Jūsu acis taps redzīgas un jūs varēsiet redzēt mūs, un satikties ar mums, un pastaigāties ar mums, un sarunāties ar mums. Vai jūs varat iedomāties, kā mainīsies pasaule, ja katrs varēs iegūt tiešas saskarsmes iespēju ar Gaismas Būtnēm? Bet tas būs. Tas būs agri vai vēlu. Un tas būs tieši tikpat nenovēršami, kā pēc ziemas atnāk pavasaris un pēc tam vasara. ES ESMU Jānis Kristītājs, pravietis Elija, un es dodu jums šo pareģojumu. Mans pareģojums noteikti piepildīsies, un jūs tāpat to zināt jūsu sirdīs. ES ESMU Jānis Kristītājs. Es biju tas, kas paredzēja mesijas Kristus atnākšanu." Aprakstu sagatavojusi Marija Flīmane Kristīšana. Andrea del Verrochio Jānis Kristītājs. G.Dorē gravīra uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

SEN ŽERMĒNS Sen Žermēns tagad ir Dievišķais Valdonis, Jaunā laikmeta Hierarhs. Savā pēdējā iemiesojumā 18. gs. viņš bija grāfs Sen Žermēns un stipri ietekmēja pasaules vēstures norises. Literatūra: 1. Изабель Купер-Оукли. Граф Сен-Жермен. Тайны королей. – М.: Беловодье, 1995. – 224 с. 2. Элизабет Клэр Профет с Патришией Р. Спадаро и Муреем Л. Стейнменом. Пророчества Сен-Жермена для нового тысячелетия. – М.: Лонгфелло, 2002. Rakstot tika izmantoti arī šie avoti: Interneta enciklopēdija Wikipedia, Большая Советская энциклопедия (Lielā Padomju enciklopēdija), Словарь Брокгауза и Эфрона (Brokhausa un Efrona vārdnīca), kā arī citu autoru darbi. [1 ] 1999. gadā Elizabete Klēra Profeta savā grāmatā "Sen Žermēna pareģojumi jaunajai tūkstošgadei" raksta, ka viens no Sen Žermēna uzdevumiem bija "zinātnes un tehnikas attīstīšana ar mērķi, lai cilvēkiem būtu vairāk laika sevis garīgai pilnveidošanai." Autore dēvē Sen Žermēnu par "tehniskās revolūcijas svēto patronu". Sen Žermēns tagad ir Dievišķais Valdonis, Jaunā laikmeta Hierarhs. Savā pēdējā iemiesojumā 18. gs. viņš bija grāfs Sen Žermēns un stipri ietekmēja pasaules vēstures norises. Vairums Sen Žermēna biogrāfu un pētnieku ir vienisprātis, ka viņam ir vistiešākais sakars ar Transilvānijas valdnieku Rakoci dzimtu no Austroungārijas. Pēc laikabiedru aprakstiem viņš bija vidēja auguma cilvēks ar proporcionālu ķermeņa uzbūvi un pareiziem sejas vaibstiem. Viņa skatiens savaldzināja katru, kas ielūkojās viņam acīs. Lūk, kā Sen Žermēnu un viņa parādīšanos Francijas galmā apraksta grāfiene d' Ademāra: "Viņš parādījās ... Francijas karaļa galmā ilgi pirms manis. Tas bija 1743. gadā. Runāja, ka Versaļā ieradies kāds neiedomājami bagāts svešinieks, spriežot pēc dārglietām, kas viņu rotāja. No kurienes viņš ieradies? To neviens nezināja. Savaldība, cieņa, intelekts pārsteidza no pirmā mirkļa, tiekoties ar viņu. Viņam bija elastīga un eleganta figūra, smalkas rokas, sievišķīgi mazas pēdas... Viņa smaids atsedza visbrīnišķīgākos zobus, uz zoda rotājās simpātiska bedrīte, viņa mati bija melni, acis – labsirdīgas, skatiens – vērīgs. Ak! Kas tās bija par acīm! Es nekad neesmu sastapusi neko tām līdzīgu. Pēc izskata viņam varēja dot apmēram četrdesmit piecus gadus." (1). Cits laikabiedrs aprakstījis Sen Žermēnu šādiem vārdiem: "Sen Žermēns ir vidēja auguma un ar izsmalcinātām manierēm. Viņa melnīgsnējās sejas vaibsti pareizi. Viņam ir melni mati un enerģiska, apgarota seja. Viņa stāja majestātiska. Grāfs ģērbjas vienkārši, bet ar gaumi. Greznība izpaužas tikai lielajā briljantu daudzumā, kas ietilpst viņa tualetē. Tie ir uz katra pirksta, rotā tabakdozi un pulksteni. Reiz viņš parādījās galmā kurpēs, kuru sprādzes bija viscaur klātas ar dimantiem..." (1). Grāfs Sen Žermēns tika uzskatīts par visnoslēpumaināko XVIII gadsimta cilvēku. Šī noslēpumainība parādījās itin visā. Viņa dzīve, kas pilna noslēpumiem, nenosakāmais vecums, kas izraisīja daudzas baumas, tiešā pazīšanās un sakaru uzturēšana ar gandrīz visiem Eiropas un Āzijas monarhiem un daudziem politiskajiem darbiniekiem, dalība virknē tā laika lielo politisko notikumu, diplomātiskā darbība, daudzie talanti un spējas, zinātniskie pētījumi un tehniskie izgudrojumi, alķīmiskie eksperimenti, dziedniecība, gaišredzība, pareģošanas spējas... Viņa dzimšanas un nāves dati ir noslēpumā tīti. Šķita, ka grāfs nenoveco. Izabellas Kuperes-Ouklejas grāmatā "Grāfs Sen Žermēns. Karaļu noslēpumi", kas uzrakstīta 1911. gadā, tiek minētas cilvēku liecības, kas redzējuši grāfu. Tās aptver laiku no 1710. līdz 1822. gadam (ievērosim, ka 1710. gadā šis noslēpumainais cilvēks izskatījās 45 gadus vecs). Lūk, visagrākās atmiņas: "Pavecā grāfiene fon Žeržī, kas pirms piecdesmit gadiem kopā ar savu vīru bija Venēcijā..., tuvojās grāfam: – Vai Jūs nebūtu tik laipns, – jautāja grāfiene, – un neatbildētu man uz vienu jautājumu? Man gribētos zināt, vai Jūsu tēvs nebija Venēcijā 1710. gadā? – Nē, madam, – nesatricināmā mierā atbildēja grāfs, – mans tēvs nomira ilgi pirms tam. Taču es pats dzīvoju Venēcijā pagājušā gadsimta beigās un šī gadsimta sākumā, un man bija tas gods aplidot Jūs, bet Jūs bijāt tik laipna, uzslavēdama manis sacerētās barkarolas, kuras mēs dziedājām kopā ar Jums. – Piedodiet, bet tas nav iespējams. Grāfs Sen Žermēns, cik man zināms, tajā laikā bija vismaz četrdesmit piecus gadus vecs, bet Jūs apmēram tajā pašā vecumā tagad. – Madam, – ar smaidu atbildēja grāfs, – es esmu ļoti vecs. – Tādā gadījumā Jums, kā redzams, tagad ir vairāk nekā simt gadu. – Pilnīgi iespējams." (1). Iepriekš minētā grāfiene d' Ademāra savā dienasgrāmatā nosauc pēdējās tikšanās datumu ar Sen Žermēnu – "Berijas hercoga nogalināšanas priekšvakarā (1820. gadā)." Viņš izskatījās tāpat kā viņu pirmajā tikšanās reizē. Sen Žermēns runāja daudzās valodās, turklāt tik brīvi, ka viņu uzskatīja par tajā zemē dzimušu, kuras valodā viņš runāja. Šīs valodas bija: franču, angļu, vācu, itāļu, spāņu, portugāļu, krievu, sanskrits, grieķu, ķīniešu, arābu un citas. Vēsturi viņš pārzināja tik labi, ka šķita: viņš ir bijis to notikumu dalībnieks, par kuriem stāstīja. Ar meistara virtuozitāti grāfs spēlēja vijoli un klavieres bez notīm, turklāt ne tikai romances, bet arī vissarežģītākos koncertus. Grāfs brīnišķīgi gleznoja ar eļļas krāsām. Viņa paša izstrādātās krāsas viņa audeklos izstaroja sevišķu spīdumu. Šķita, ka viņa attēloto cilvēku tērpi zaigo kā dārgakmeņi. Sen Žermēns bija ļoti pieredzējis dziedniecībā un ārstniecības augu lietošanā. Kāds no viņa laikabiedriem uzskatīja, ka viņa izgudrotās zāles kopā ar ieradumu lietot vienkāršu pārtiku nostiprināja grāfa veselību un pagarināja viņa mūžu. Persijas šaha galmā, kur Sen Žermēns bija no 1737. līdz 1742. gadam, viņš nodarbojās ar zinātniskiem pētījumiem, arī "parādīja savu prasmi dārgakmeņu, īpaši dimanta, nogulsnēšanā un uzlabošanā." (2). Grāfs izdarīja daudz atklājumu visdažādākajās zinātnes un tehnikas nozarēs. [1] Grāfam bija zināšanas par visu uz pasaules Pēc Koblencas grāfa Kārļa liecības Sen Žermēns attīstīja masveida ražošanas tehnoloģijas. Piemēram, viņa linu balināšanas tehnoloģija padarīja audumu līdzīgu itāļu zīdam, bet apstrādātās ādas atgādināja labāko safjānu. Sen Žermēns izgudroja zīda un vilnas audumu krāsošanu agrāk neredzētā kvalitātē, koksnes nokrāsošanu visneparastākajās krāsās ar dziļas piesūcināšanas metodi, turklāt ar visparastākajiem sastāviem, tātad par visai mērenām cenām. Daudzi no viņa ieteiktajiem izgudrojumiem jau sen ir kļuvuši par cilvēku civilizācijas mantojumu. Tomēr daži no tiem joprojām ir ārpus mūsu iztēles iespējām. Piemēram, grāfs Makss fon Lambergs 1775. gadā rakstīja, ka viņš ir redzējis Sen Žermēna izstrādāto vērpjamo ratiņu, uz kura vienlaikus veidojas divi pavedieni, bet šis mehānisms prasa darbinieka uzmanības sadalīšanu un tai pašā laikā abu procesu uzraudzīšanu. Grāfs Lambergs ar nožēlu konstatēja, ka cilvēki ar savu tagadējo apziņu un spējām pagaidām nevar strādāt pie šādas iekārtas. Šis piemērs daiļrunīgi liecina, ka toreiz, tehniskās revolūcijas rītausmā Sen Žermēns mēģināja virzīt progresu pa paša cilvēka iekšējo spēju attīstīšanas ceļu. Ludviks XV tik augstu vērtēja Sen Žermēna mākslu alķīmijas jomā, ka piešķīra grāfam laboratoriju un rezidenci karaļa Šamboras pilī. Pēc laikabiedru liecībām grāfa alķīmijas seansi nebija nekas cits kā brīnumi. Sen Žermēna ceļojumu ģeogrāfija aptver Eiropu, Āziju, Āfriku, turklāt viņš arī dzīvi interesējās par Ameriku. "Viņš apbraukāja visu pasauli, – rakstīja madāma de Pompadūra, – un karalis vēlīgi klausījās stāstus par viņa ceļojumiem Āzijā un Āfrikā, vēstis par Krievijas, Turcijas, Austrijas galmiem." (1). Politiskā darbība Sen Žermēna biogrāfijas sarežģītākā puse saistīta ar politiku. Te viņš atrodas Persijas Nadir Šaha galmā, labvēlīgi ietekmēdams sīkumaino un aizdomīgo valdnieku, te kalpo Francijai, te palīdz Anglijai, te iesaistās sadarbībā ar Prūsiju, te ir ciešos kontaktos ar Austrijas galma pārstāvjiem, te palīdz organizēt apvērsumu Krievijā u. tml. Viņa rīcībai pamatā ir skaidra vēsturisko procesu izpratne un smalks politiskais skatījums un paredzēšana. Viņš vienmēr ir notikumu virpulī, pasaules vēstures centrā un vienmēr ir aizņemts ar zaudētā līdzsvara izlīdzināšanu. Karalis Ludviks XV uzdeva Sen Žermēnam kā misiju panākt miera nodibināšanu starp Franciju un Angliju, lai glābtu pirmo no katastrofas. Sen Žermēns piedalās arī Krievijas apvērsumā 1762. gadā, kaut arī eksistē tikai netieši pierādījumi viņa līdzdalībai šajos notikumos. Tomēr apvērsuma raksturs runā pats par sevi. A. Barsukovs darbā "Stāsti par XVIII gadsimta Krievijas vēsturi" vēsta, ka "kardināls valsts apvērsums tika paveikts bez iekšējiem nemieriem un asinsizliešanas." (1). Visi tās dienas un nakts (1762. gada 28. jūnijs) notikumi no malas izskatās kā prasmīga ķirurga darbība, kas strādā ātri un precīzi. Apvērsuma dalībnieku un organizatoru vidū izceļas brāļi Grigorijs un Aleksejs Orlovi, kas kontaktēja ar Sen Žermēnu un iecēla Krievijas tronī Katrīnu II. No grāfienes d' Ademāras atmiņām mēs uzzinām, ka Sen Žermēns mēģināja glābt Franciju no draudošās katastrofas un karaļa ģimeni no bojā ejas. Sen Žermēns brīdināja Ludviku XVI un Mariju Antuaneti par briestošo revolūciju, taču diemžēl visi šie mēģinājumi bija velti. "Pamācoša un sāpīga mācību stunda, – raksta Elizabete Klēra Profeta, – pat cilvēks, kam piemita visaugstākā gudrība, kam bija vislabākie nodomi un kas zināja, kā atrisināt pasaules problēmas, kuras būtiski ietekmē nāciju augšupeju un pagrimumu, pat viņš bija spiests pakļauties mirstīgo brīvajai gribai. Viņš varēja dot padomus, bet ne pavēlēt, un, ja viņa padomus ignorēja, viņam atlika tikai aiziet projām." (2). Sen Žermēns bija Lielais Iesvētītais, un tāpēc viņa dzīves filozofiski mistiskā puse ir jo vairāk noslēpumaina, to pētīt un izprast ir sarežģīti. Viņš uzrakstīja klasisku okultu darbu "Vissvētākā Trinozofija", izmantojot moderno valodu sajaukumu ar senatnes hieroglifiku, kā arī virkni dzejoļu ar dziļu filozofisku saturu. Sen Žermēns bija slepeno biedrību radītājs, tā laika rozenkreiceru, franču masonu un templiešu bruņinieku vadošā figūra. Kā vēsta I. Kupere Oukleja, rūpīgi masonu arhīvu pētījumi rāda, ka "Sen Žermēns bija viens no franču masonu izredzētajiem, kas bija klāt Lielajā Kongresā Parīzē 1785. gadā." (1). Viņa neredzamā ietekme ir jūtama daudzās garīgās biedrībās, kas radās visās malās, viņš pielika pūles, lai apvienotu šīs neatkarīgās biedrības vienotā kopumā. Jāpiezīmē, ka šo garīgo biedrību pamatos slēpti vai atklāti ir redzami vieni un tie paši fundamentālie principi, kurus dzīvē ienes īstie Lielās Baltās Brālības sūtņi, piemēram: cilvēka garīgās dabas evolūcija, reinkarnācija, cēloņu un seku sakarība, dzīves tīrība, Dievišķais visuresošais spēks. Savās vēstulēs J. Rēriha dēvē grāfu Sen Žermēnu par Himalaju Brālības – Zināšanu un Gaismas Citadeles locekli. Bet J. Blavatska Teozofijas vārdnīcā raksta, ka "grāfs Sen Žermēns neapšaubāmi bija lielākais austrumu Adepts, kāds jebkad parādījies Eiropā." XVIII gadsimta beigās grāfs apsolīja grāfienei d' Ademārai, ka atgriezīsies atkal pēc 100 gadiem. Lūk, XIX gadsimta beigās Sen Žermēns parādījās atkal, lai atbalstītu Valdoņus M. (El Morija) un K. H. (Kut Humi), un J. Blavatsku Teozofijas biedrības dibināšanā. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, jau būdams savienojies ar Mūžīgo Gaismu, Sen Žermēns īstenoja kontaktus ar Ednu un Gaju Ballardiem. 1958. gadā viņš sāka sadarbību ar Marku Profetu caur organizāciju "Summit Lighthouse" ar mērķi publicēt Gudrības Valdoņu mācību praktiskā garīguma jautājumos. Ar Elizabetes Klēras Profetas un Marka Profeta starpniecību Sen Žermēns deva daudz lūgsnu un meditāciju kā palīdzību mūsu laika problēmu risināšanā, no kurām plaši pazīstamas ir Violetās liesmas pavēles. Tagadējā laikā viņš kopā ar citiem Valdoņiem atkal dod vēstījumus ar Lielās Baltās Brālības sūtnes T. Mikušinas starpniecību. Pašlaik Valdonis Sen Žermēns izvirzās priekšplānā kā Ūdensvīra laikmeta patrons. Savu iepriekšējo dzīvju gaitā viņam bija jānospēlē daudz lomu. Minēsim dažus no Sen Žermēna iemiesojumiem.[2] Lielais Iesvētītais Saskaņā ar evaņģēlija stāstu Jāzeps tiešā līnijā bija cēlies no ķēniņa Dāvida cilts, bet dzīvoja trūkumā nomaļā pilsētā Nācaretē un strādāja par galdnieku. Par viņa dzīvi ir maz zināms, izņemot Jēzus dzimšanas apstākļus. Jāzeps bija saderināts ar Jaunavu Mariju. Pēc Mateja evaņģēlija (Mateja ev. 1:19 – 24) Erceņģelis Gabriēls parādījās sapnī Jāzepam, Jaunavas Marijas saderinātajam, kas bija uzzinājis, ka viņa kļuvusi grūta pirms viņu saderināšanās, un vēlējas viņu "slepeni atstāt". Gabriēls nomierināja Jāzepu, teikdams: " nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara. Viņa dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu tev būs saukt Jēzus, jo Viņš atpestīs Savu tautu no tās grēkiem." Kā vēsta evaņģēlists, pēc tam "Jāzeps ņēma savu sievu pie sevis, un viņu neatzina." Svētajos rakstos ir sīki izstāstīts, ka tad, kad tā Kunga eņģelis sapnī brīdināja Jāzepu par Hēroda nodomu nogalināt Jēzu, Jāzeps ņēma vērā brīdinājumu un kopā ar ģimeni bēga uz Ēģipti, no kurienes atgriezās pēc Hēroda nāves. Pēc dzīves apraksta Jāzeps nomira apmēram simt gadu vecumā, droši vien drīz pēc Jeruzalemes apmeklējuma kopā ar divpadsmitgadīgo Jēzu Kristu, jo pēc šī notikuma viņš vairs netiek pieminēts. Ar viņa vārdu ir zināms apokrifa evaņģēlijs: "Galdnieka Jāzepa stāsts". Katoļu tradīcijā Svēto Jāzepu godā kā vispasaules baznīcas patronu. Jūrasbraucējs, Amerikas pirmatklājējs. Pēc izcelsmes dženovietis (Itālija). Trīs ceturtdaļas mūža pavadījis kuģojot. Pēc laikabiedru aprakstiem Kolumbs bija garāka auguma par vidējo, labi noaudzis, spēcīgas miesasbūves cilvēks. Viņa jaunībā mazliet rudie mati agri nosirmoja, un tāpēc viņš izskatījās vecāks par saviem gadiem. Iegarenajā, vēja appūstajā sejā izcēlās dzīvas acis un ērgļa deguns. Viņš atšķīrās ar ticību dievišķai providencei un vēstošām zīmēm un vienlaikus ar retu praktiskumu. Viņam piemita ass prāts, pārliecināšanas spējas un vispusīgas zināšanas. Kolumbs bija divas reizes precējies, un viņam bija divi dēli. Kolumbs uzskatīja, ka tieši viņam Dievs ir paredzējis kļūt par "jaunu debesu un jaunas zemes sūtni", par ko ir vēstīts svētā Jāņa Apokalipsē un ko vēl agrāk pareģoja Jesaja. Pētīdams Bībeles pravietojumus, viņš izrakstīja visu, kas attiecās uz viņa misiju. Rezultātā radās atsevišķa grāmata, ko viņš nosauca "Las Proficias" ("Pravietojumi"). Pat "Britu enciklopēdija" apliecina, ka "Kolumbs atklāja Ameriku drīzāk ar pravietojumu palīdzību nekā ar astronomiju". Savā mūžā Kolumbs īstenoja četras jūras ekspedīcijas. Pirmā ekspedīcija (1492. – 1493. g.) 90 cilvēku sastāvā ar trim kuģiem "Santa Maria", "Pinta" un "Ninja" izbrauca no Spānijas pilsētas Palosas ostas 1492. gada 3. augustā, šķērsoja Atlantijas okeānu, atklāja Sargasu jūru un sasniedza salu Bahamu arhipelāgā, ko ceļotājs nosauca par San Salvadoru, kur Kolumbs izkāpa krastā 1492. gada 12. oktobrī (oficiālais Amerikas atklāšanas datums). Jāzeps, Jēzus mātes Marijas vīrs. Nākamajās ekspedīcijās Kolumbs atklāja daudzas salas Karību jūras rajonā, pētīja Centrālamerikas piekrasti. Viņa atklājumus pavadīja zemju kolonizācija, spāņu apmetņu dibināšana, kā arī cietsirdīga pamatiedzīvotāju, kurus dēvēja par "indiāņiem", paverdzināšana un masveida iznīcināšana, ko paveica konkistadoru vienības. Kolumbs nebija Amerikas pirmatklājējs: normaņi apmeklēja Ziemeļamerikas salas un piekrasti simtiem gadu pirms viņa. Tomēr tikai Kolumba atklājumiem bija vispasaules vēsturiska nozīme. To, ka viņš ir atradis jaunu pasaules daļu, galīgi pierādīja Magelāns. angļu filozofs, valsts darbinieks, esejists, izcils renesanses laikmeta literāts. Bēkons, kuru dēvē par dižāko rietumu civilizācijas prātu, ir pazīstams kā induktīvās un zinātniskās izzināšanas metodes pamatlicējs, kas devušas izšķirošu ieguldījumu zinātniskajā pasaules izzināšanas procesā. Kopumā ņemot, Bēkons uzskatīja, ka zinātnes lielā vērtība ir gandrīz acīmredzama, un izteica to savā slavenajā aforismā "Zināšanas ir spēks" (lat. Scientia potentia est). Tomēr tai laikā zinātne cieta no daudziem uzbrukumiem. Izanalizējis tos, Bēkons secināja, ka Dievs nav aizliedzis dabas izzināšanu. Tieši otrādi, Viņš devis cilvēkam prātu, kas alkst izzināt Visumu. Cilvēkiem tikai ir jāsaprot , ka pastāv divi izzināšanas veidi: 1) labā un ļaunā izzināšana, 2) Dieva radīto lietu izzināšana. Bēkons uzskatīja, ka labā un ļaunā izzināšana cilvēkiem ir aizliegta. Dievs viņiem to dod caur Bībeli. Bet radītās lietas tieši otrādi – cilvēkam ir jāizzina ar sava prāta palīdzību. Tātad zinātnei ir jāieņem cienīga vieta "cilvēka valstībā". Zinātnes misija ir palielināt ļaužu spēku un varenību, nodrošināt viņiem bagātu un cienījamu dzīvi. Kristofors Kolumbs (1451. – 1506.) Frensiss Bēkons (1561. – 1626.) Bēkona skatījumā izglītības mērķis ir iemācīt lietot pareizas metodes zināšanu ieguvē un pareizi orientēties apkārtējā pasaulē. Par pareizu mācību metodi viņš sauca novērošanu, pētīšanu, eksperimentu; attīstīt spējas no vispārīgām tēzēm izdarīt atsevišķus secinājumus (dedukcijas metode) un no atsevišķiem faktiem nonākt pie plašiem vispārinājumiem (indukcijas metode). Viņš bija pārliecināts: tas, kas ir skaidri saprasts un eksperimentāli pārbaudīts, tiek labāk apgūts. Gadu gaitā ap viņu saliedējās intelektuāļu grupa, kurā bija viss Elizabetes laikmeta literātu zieds. Daži no viņiem bija slepenas biedrības biedri, kas sevi dēvēja par "Bruņucepures bruņiniekiem". "Bruņinieki" izvirzīja sev mērķi pilnveidot izglītību, paplašinot angļu valodas izplatību un radot jaunu literatūru, kas rakstīta nevis latīniski, bet valodā, kas saprotama katram anglim. Bēkons bija arī Bībeles tulkošanas iniciators angļu valodā (karaļa Jēkaba Bībele), jo bija pārliecināts, ka patstāvīgai Dieva Vārda lasīšanai ir jābūt pieejamai arī vienkāršam cilvēkam. Ap 1890. gadu Šekspīra lugu, Bēkona un citu karalienes Elizabetes laika autoru darbu oriģinālajos izdevumos tika atrastas īpašas šifrogrammas. Tajās atklājās, ka Šekspīra lugas ir rakstījis Bēkons un ka viņš bija karalienes Elizabetes un Leičesteras grāfa dēls. Bēkons nomira, saaukstējies kāda fizikālā eksperimenta laikā. Jau būdams smagi slims, pēdējā vēstulē vienam no saviem draugiem, Erendelas grāfam viņš svinīgi paziņoja, ka eksperiments ir izdevies. Zinātnieks bija pārliecināts, ka zinātnei ir jādod cilvēkam iespēja valdīt pār dabu un ar to uzlabot savu dzīvi. * * * J. Blavatska darbā "Slepenā Doktrīna" raksta: "Katra gadsimta pēdējā ceturtdaļā... Skolotāji mēģina palīdzēt cilvēcei garīgajā progresā. Katra gadsimta nobeigumā jūs neizbēgami konstatēsiet varena pieaugoša garīguma viļņa klātbūtni... Viens vai vairāki no šiem Skolotājiem parādās pasaulē kā šī garīguma novadītāji, atstādami cilvēcei kā novēlējumu noteikta apjoma okultās zināšanas vai mācību." Šie vārdi pilnā mērā attiecas uz diženāko cilvēku un Skolotāju – Sen Žermēnu. uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

2024. gada 19. oktobrī GRĀMATA "ERCEŅĢELIS MIHAĒLS" Dārgie draugi! Mums paredzama ilgi gaidītā tikšanās ar jauno grāmatu no sērijas “Gudrības Valdoņi”– grāmatu “Erceņģelis Mihaēls” , kas nupat iznākusi Izdevniecībā “SiriuS”! Mihaēls - Pirmā Stara Erceņģelis. Raksts SVĒTĀ ERCEŅĢEĻA MIHAĒLA ROZĀRIJS (TEKSTS) LŪGSNA SVĒTAJAM ERCEŅĢELIM MIHAĒLAM DIEVIŠĶĀ KALPOŠANA. ERCEŅĢELIS MIHAĒLS 1. DAĻA 2. DAĻA 3. DAĻA 4. DAĻA DARBS AR KARMU 2024. gada 20. septembrī 23. SEPTEMBRĪ Katra mēneša 23. datumā tiek dota Dievišķā iespēja transmutēt personīgo karmu un planētas karmu. Katra mēneša 23. datumā tiek dota iespēja atstrādāt nākamā mēneša karmu, lasot lūgšanas, aicinājumus, Rozārijus vai mantras. 23. SEPTEMBRĪ INTERNETA TRANSLĀCIJA ROZĀRIJS "DARBS AR KARMU" Translācija notiks brīvā režīmā. Ikviens aicināts izlasīt Rozāriju sev izdevīgā laikā. ROZĀRIJA VIDEO TRANSLĀCIJA PAR MĀTES MARIJAS ŽĒLASTĪBAS STUNDU 2024. gada 24. novembrī Tuvojas 8. decembris – Mātes Marijas Žēlastības stunda. Pateicoties mūsu lūgšanu pūlēm, ko mēs šajā dienā veicam noteiktu stundu, mūsu dzīvē notiek brīnumi. Var notikt. Vai nevar. Tas ir atkarīgs no mūsu ticības. Lasīt vairāk... PAR KARMAS NONĀKŠANU GADA BEIGĀS LASĪT... MĀTES MARIJAS MAZAIS ROZĀRIJS "IELAIDIET SAVĀ DZĪVĒ DIEVU" ROZĀRIJA TEKSTS 2024. gada 22. novembrī 23. NOVEMBRĪ Katra mēneša 23. datumā tiek dota Dievišķā iespēja transmutēt personīgo karmu un planētas karmu. Katra mēneša 23. datumā tiek dota iespēja atstrādāt nākamā mēneša karmu, lasot lūgšanas, aicinājumus, Rozārijus vai mantras. 23. NOVEMBRĪ INTERNETA TRANSLĀCIJA ROZĀRIJS "DARBS AR KARMU" Translācija notiks brīvā režīmā. Ikviens aicināts izlasīt Rozāriju sev izdevīgā laikā. ROZĀRIJA VIDEO TRANSLĀCIJA MĀTES MARIJAS MAZAIS ROZĀRIJS "IELAIDIET SAVĀ DZĪVĒ DIEVU" IZDEVNIECĪBAS "SIRIUS" JAUNGADA AKCIJA 2024. gada 16. novembrī LASĪTĀJI PAR MĪĻĀKAJĀM MĀCĪBAS GRĀMATĀM ATSKAŅOŠANAS SARAKSTS. 34 VIDEO. BAUŠĻI 2024. gada 11. novembrī PAR KARMAS NONĀKŠANU GADA BEIGĀS LASĪT... MANTRA OM Šai mantrai ir attīroša iedarbība un tā palīdz apziņai pacelties augstākā līmenī. Koncentrēšanās, izrunājot šo mantru, novērš visus šķēršļus garīgajā ceļā, prāts kļūst nomierinājies un rāms. Izrunājot mantru “OM”, mēs paaugstinām savu apziņu un kļūstam par Gaismas avotu mūsu pasaulei. Kur ir Gaisma, tur nav vietas tumsai! Skani uz visaugstākās nots!!! Dziedi ar mums! SŪTIET PASAULEI SAVU MĪLESTĪBU! 2024. gada 10. novembrī DĀVINIET SAVU MĪLESTĪBU PASAULEI! ELOHIMA MIERA ROZĀRIJS 2 2024. gada 8. novembrī Miers uz Zemes ir atkarīgs no tā apziņas līmeņa, kādu spēj izpaust labākie Dieva dēli un meitas uz Zemes ROZĀRIJA TEKSTS 2024. gada 3. novembrī NIKOLAJS II ZINĀJA SAVU LIKTENI 4. filmu atskaņošanas saraksts - video ilustrācijas nodaļai no grāmatas: “Imperators Nikolajs II. Mītu atmaskošana-2" TERAKUTO PAREĢOJUMS KAIRO PAREĢOJUMS ĀBELA PAREĢOJUMS SAROVAS SERAFIMA PAREĢOJUMS 2024. gada 30. oktobrī "IMPERATORS NIKOLAJS II. MĪTU ATMASKOŠANA." OTRĀ GRĀMATA. JAUNI FAKTI Dārgie draugi! Pirms Nacionālās vienotības dienas iznācis turpinājums grāmatai “Imperators Nikolajs II. Mītu atmaskošana! 1612. gada 4. novembrī zemessardze, kuru sapulcināja prefekts Kuzma Miņins un kņazs Dmitrijs Požarskis, atbrīvoja Maskavu no ārvalstu iebrucējiem. Tas bija pagrieziena punkts Krievijas vēsturē – beidzās Neskaidrais laiks. Bija vajadzīgs cars. Jaunais cars tika ievēlēts tautas balsojumā Zemskij Soborā. 1613. gada martā notika pirmā Romanova - Mihaila Fjodoroviča kronēšana. Zemskij Sobor dalībnieki visas Krievijas tautas vārdā parakstīja svinīgu zvērestu par uzticību caram un viņa pēcnācējiem neatkarīgi no tā, cik daudz viņu ir dzimtā. Un tam, kurš lauzīs zvērestu, “no šī brīža un mūžīgi tam nebūs svētības”, t.i. uz visiem laikiem. Mēs esam tādas tautas pārstāvji, kura ir devusi uzticības zvērestu caram par sevi un saviem pēcnācējiem. Un tas, kurš to neizpildīja... “Ja vēstures mācības netiek apgūtas, tad vēsture atkārtojas ar vēl lielāku nežēlību un bezkaunību. Tas ir tas, ko mēs redzam mūsu laikā. ” T. Mikušina GRIGORIJS RASPUTINS - SVĒTAIS KRIEVIJAS AIZSTĀVIS NODAĻA NO GRĀMATAS "IMPERATORS NIKOLAJS II.MĪTU ATMASKOŠANA." IMPERATORS NIKOLAJS II. MĪTU ATMASKOŠANA Pirmā grāmata 100 gadu laikā Krievijas tauta atkārtoja padomju laikā uzspiestos mītus un klišejas par Nikolaju II: vājš valdnieks, “asiņains”, pameta Krieviju likteņa varā, atsakoties no troņa, zaudēja krievu-japāņu un Pirmo pasaules karu u.tml. Un tikai tagad patiesības graudi sākuši uzpeldēt zinātniskās publikācijās, rakstos, notikumu laikabiedru atmiņās. Šī grāmata tika izveidota, pamatojoties uz atklātajiem datiem. Jaunie fakti ir satriecoši! Grāmata ir uzrakstīta vienkāršā valodā, lai ikviens interesents varētu izzināt visu to melu briesmīgumu, kuros Krievija atradās 100 gadu laikā. Patiesās vēstures zināšanas pavērs izredzes tam Ceļam, kas paredzēts Krievijai un par kuru runāja pagātnes pravieši. PASŪTĪT GRĀMATU 2024. gada 21. oktobrī 23. OKTOBRĪ Katra mēneša 23. datumā tiek dota Dievišķā iespēja transmutēt personīgo karmu un planētas karmu. Katra mēneša 23. datumā tiek dota iespēja atstrādāt nākamā mēneša karmu, lasot lūgšanas, aicinājumus, Rozārijus vai mantras. 23. OKTOBRĪ INTERNETA TRANSLĀCIJA ROZĀRIJS "DARBS AR KARMU" Translācija notiks brīvā režīmā. Ikviens aicināts izlasīt Rozāriju sev izdevīgā laikā. ROZĀRIJA VIDEO TRANSLĀCIJA NOSACĪJUMI VEIKSMĪGAM GARĪGAM DARBAM 2024. gada 13. septembrī PAKĀPIENI UZ PATIESĪBU. IEPAZĪŠANĀS AR GRĀMATU 2024. gada 17. oktobrī GRĀMATA "ERCEŅĢELIS MIHAĒLS" Dārgie draugi! Mums gaidāma ilgi gaidītā tikšanās ar jauno grāmatu no sērijas “Gudrības Valdoņi”– grāmatu “Erceņģelis Mihaēls” , kas nupat iznākusi Izdevniecībā “SiriuS”! 2024. gada 10. oktobrī Mācības mīļākās grāmatas. Ludmila, Krievija Citu grāmatu atsauksmes atskaņošanas sarakstā Ceļš uz Gudrību. Iepazīšanās ar grāmatu Pakāpieni uz Patiesību. Iepazīšanās ar grāmatu Brīvības atslēgas. Iepazīšanās ar grāmatu 2024. gada 4. oktobrī YouTube izdzēsa manu 2017. gada 20. novembra video “Par pareģojumiem. Kur mēs ejam?” saistībā ar kopienas noteikumu pārkāpšanu. Tagad video var noskatīties Vimeo saitē:https://vimeo.com/1014949634 Video tekstu var lasīt šeit 2024. gada 26. septembrī ŠOGAD APRIT 20 GADI, KĀ UZ MANIEM PLECIEM UZLIKA LIELĀS BALTĀS BRĀLĪBAS SŪTŅA MANTIJU. (Iemīļotā Surijas Vēstījums 2005. gada 14. martā) IEROSINU ATCERĒTIES MANAS SŪTNIECĪBAS CEĻA GALVENOS ATSKAITES PUNKTUS . ČETRI BRĪNUMI NO MANAS DZĪVES. T.MIKUŠINA MISIJA KRIEVIJĀ Dokumentālā filma Filma veltīta Lielās Baltās Brālības Sūtnes Tatjanas Mikušinas Misijai Krievijā. 1. DAĻA Sākums Pirmā sērija apraksta Dievišķās iespējas sākuma periodu - Gudrības Valdoņu Vēstījumu nodošanu Krievijā un notikumus, kuri bija pirms tam: sagatavošanās Sūtībai, Mantijas dāvāšana Sūtnei, grāmatas "Labais un ļaunais" rakstīšana. Pārdomas, J. Blavatskas "Slepeno Doktrīnu" lasot". 2. DAĻA Pirmie soļi Filmā tiek stāstīts par Sūtnes darbību pēc pirmā Valdoņu Vēstījumu cikla pieņemšanas – laika periods no 2005. gada jūlija līdz 2005. gada decembrim. Šai nelielā laika posmā Tatjana Nikolajevna tika novadījusi 4 tikšanās: Altajā, Okuņevā Omskas apgabalā, Sanktpēterburgā, un seminārs „Labais un Ļaunais” Novosibirskā (2005. gada oktobrī). Ziemā Altajā tika pieņemts otrais Valdoņu Vēstījumu cikls no 2005. gada 12. decembra līdz 2006. gada 7. janvārim. 3. DAĻA Pirmie soļi. Turpinājums Turpinājums. Filma turpina stāstu par Sūtnes darbību 2006. gada pirmajā pusē. Šai laikā tika pieņemti divi Valdoņu Vēstījumu cikli 2006. gada aprīlī un jūlijā, novadīts seminārs „Pacelšanās” Kunga Šivas vadībā Maskavā, novadītas arī tikšanās Omskā, Novosibirskā, Maskavā un Sofijā (Bulgārija) 4. DAĻA Iekšējais Ceļš Filma ir veltīta Sūtnes darbībai 2006. gada otrā pusē. Šai laikā tika novadīti 3 semināri „Iekšējais Ceļš” Altajā, seminārs „Iekšējais Ceļš” Sankēterburgā, notika tikšanās Omskā, Novosibirskā, Sankēterburgā. No 2006. gada decembra līdz 2007. gada janvārim tika pieņemts Valdoņu Vēstījumu ziemas cikls vasarnīcu ciematā Vladimiras apgabalā. 5. DAĻA Āšrams Par Lielās Baltās Brālības Sūtnes Tatjanas Nikolajevnas Mikušinas darbību 2007. gadā. 6. DAĻA Mācību Centrs Filmas „Misija Krievijā” cikla sestā sērija veltīta Lielās Baltās Brālības Sūtnes T. Mikušinas Mācību centra celtniecībai Āšrama teritorijā. 7. DAĻA Izšķirošais gads Valdoņi ir devuši Mācību Krievijā 14 gadu garumā (2005. – 2018.) online režīmā: Mācības nodošana, rekomendācijas, kļūdu analīze. Filmas „Misija Krievijā” cikla septītā sērija Lielās Baltās Brālības Sūtnes Tatjanas Nikolajevnas Mikušinas darbība veltīta 2009. gadam un notikumiem, kas norisinājās Sūtnes Āšrama teritorijā. 8. DAĻA Tumsai cauri Valdoņi ir devuši Mācību Krievijā 14 gadu garumā (2005. – 2018.) online režīmā: Mācības nodošana, rekomendācijas, kļūdu analīze. Filmas „Misija Krievijā” cikla septītā sērija Lielās Baltās Brālības Sūtnes Tatjanas Nikolajevnas Mikušinas darbība veltīta 2009. gadam un notikumiem, kas norisinājās Sūtnes Āšrama teritorijā. 9. DAĻA Tumsai cauri. Turpinājums Valdoņi ir devuši Mācību Krievijā 14 gadu garumā (2005. – 2018.) online režīmā: Mācības nodošana, rekomendācijas, kļūdu analīze. Filmas „Misija Krievijā” cikla septītā sērija Lielās Baltās Brālības Sūtnes Tatjanas Nikolajevnas Mikušinas darbība veltīta 2009. gadam un notikumiem, kas norisinājās Sūtnes Āšrama teritorijā. Pirms 12 gadiem, 2012. gada 19. aprīlī, mans Āšrams tika aizdedzināts no 4. pusēm. Ugunsgrēkā brīnumainā kārtā izdzīvoja 5 cilvēki. Liesma sasniedza 10-15 metru augstumu. Lasīt vairāk... Valdoņi man stingri ieteica pamest Krieviju. Pirms 18 gadiem Valdoņi brīdināja "Kā izvairīties no kataklizmām" 2013. gadā tiku iekļauta FSB ekstrēmistu un teroristu sarakstā... 2012. - 2013. gads 2012. - 2013. gadā notika semināri “Senās Mācības Būtība” Rīgā, Kijivā un Maskavā. Rīga Kijiiva Maskava Fragments no semināra Piemaskavā 2014. gadā tika izveidota Dzīves Ētikas Universitāte Lasīt visas Dzīves Ētikas Universitātes lekcijas 2012. - 2013. gads Starptautiskā sabiedriskā kustība "Par Tikumību!" Par Dievu un Tikumību Tatjanas Mikušinas uzstāšanās Starptautiskās sabiedriskās kustības “PAR TIKUMĪBU!” otrajā kongresā Rīgā, 2015. gada jūnijā TEKSTS ar atbildēm uz jautājumiem VIDEO SSK “PAR TIKUMĪBU!” Kāpēc slēdza? SSK “PAR TIKUMĪBU!” Bezspēcība vai atteikšanās no vardarbības? SSK “PAR TIKUMĪBU!” Kopsavilkums. SSK “PAR TIKUMĪBU!” Kopsavilkums. Atvadīšanās no SSK "PAR TIKUMĪBU!" Lai dzīvo TIKUMĪBA! 2016. gada novembris Pēc nojautas no Augšas es pierakstīju “Krievijas nacionālās idejas” tekstu. Sīkāka informācija un skaidrojumi vietnē Par karu. Krievijas nacionālās idejas precizējumi. T. Mikušina GRĀMATA. Krievijai ar Mīlestību Šī grāmata vēsta par Krievijas garīgo misiju, satur pareģojumus par Krievijas nākotni un sniedz konkrētus ieteikumus, ko darīt, lai īstenotu paredzamo nākotni. Grāmata domāta visplašākajam lasītāju lokam. Lasīt vairāk... Misijas turpinājums (Neskatoties uz piespiedu dzīvošanu ārzemēs, Misija turpinās.) 2016. - 2017. - 2018. gadi Desmitiem tikšanos, prezentāciju, video, grāmatu, Lūgšanu Nomoda Stundas bija veltīti cara ģimenes slepkavības tēmai. Tikai grēku Nožēlošana šajā noziegumā vairumam Krievijas cilvēku varētu mainīt visu vēstures gaitu. Materiāli par šo tēmu apkopoti interneta vietnē “par Caru!” Projekta “atjaunosim vēsturisko taisnīgumu!” REZULTĀTI cara ģimenes slepkavības 100. gadadienā. Ap cara tēmu rit īsta cīņa – Labā un Ļaunā kauja 36. video atskaņošanas saraksts 2018. gada 16. martā nodega mana māja Krievijā... Kā nodega mana māja... Ugunsgrēka garīgie cēloņi. Un sekas Krievijai Grāmatas un Valdoņu Sejas, kas izdzīvoja ugunsgrēkā... Ugunsgrēks... 2018. gads Misija Krievijā ir izbeigta Mūsu Misija Krievijā ir izbeigta, S anats Kumara 2018. gada 20. jūnijā Valdoņu Vēstījumi tulkoti 20 pasaules valodā s, grāmatas ar Vēstījumiem izdotas 10 valstīs. No 2012. līdz 2020. gadam tika aizvadītas 34 vienas dienas līdz 33 dienu ilgas Lūgšanu Nomoda Stundas. Galvenokārt Lūgšanu Nomoda Stundas bija vērstas uz cilvēku apziņas celšanu un mieru visā pasaulē. No 2007. gada līdz 2024. gadam YouTube kanālā TatyanaMickushina publicēti 895 video! No 2002. līdz 2024. gadam tika izdoti 1866 Sirius sūtījuma numuri. No 2007. līdz 2024. gadam Izdevniecības Nams “Sirius” ir izdevis vairāk nekā 80 grāmatas! "Iemīļotais Alfa, kas deva Dievišķo iespēju šai Sūtnei – Tatjanai – pirms 18 gadiem, uz 2002. – 2003. gadu robežas, lūdza Mani paziņot jums to, ka Viņš atņem Dievišķo iespēju." Kungs Šiva 2021. gada 19. decembrī 2021. gada decembra beigās notika mēģinājums atņemt man dzīvību. 5 no rīta it kā kāds mani būtu pamodinājis. Guļamistabā sajutu nepatīkamu smaku (līdzīgu rūgto mandeļu smaržai) un izskrēju uz ielas. Gāze ātri izgaisa. Tomēr nonācu slimnīcā ar diagnozi: akūta sirds mazspēja. Saindēšanās sekas joprojām ir palikušas. Tā dēļ es nevaru turpināt pilnvērtīgi strādāt... Domāju, ka Valdoņi mani kārtējo reizi izglāba, pamodos kā no grūdiena. Ja es nebūtu pamodusies, es vairs nebūtu dzīva. (Paskaidrojumi...) Dārgie draugi! Pateicos visiem, kas devuši savu ieguldījumu Valdoņu Misijas atbalstīšanā: ar savu Radošumu, darbu, finansiālo atbalstu, savu zināšanu un prasmju dalīšanos! Esmu pārliecināta, ka mūsu pūles nezudīs. Graudi ir iesēti. Jābūt ir dīgstiem!!! Tatjana Mikušina Gaisma un Mīlestība! BRĪVĪBAS ATSLĒGAS. IEPAZĪŠANĀS AR GRĀMATU 2024. gada 9. septembrī 2024. gada 7. septembrī GRĀMATAI "GAUTAMA BUDDA" AMERIKĀ IR PIEŠĶIRTS 5 ZVAIGŽŅU REITINGS Grāmatai "Gautama Budda" piešķirts 5 zvaigžņu reitings. Šis ir visaugstākais novērtējums lielā, prestižā starptautiskā grāmatu konkursā "Lasītāju mīļākā grāmata 2024" (Readers Favorite 2024)", kas notiek ASV. Grāmata tika nominēta nodaļā „Garīgi mistiskais” un „Jaunā Ēra”, un ieguva 5 zvaigžņu reitingu katrā no aplūkojamām kategorijām: ārējais izskats, sižets, izstrādājums, formatēšana, tirgspēja. 5 zvaigžņu reitings – visaugstākais novērtējums grāmatai. Lasīt vairāk... 2024. gada 4. septembrī MĀCĪBA PAR KRUSTĀ SIŠANAS IESVĒTĪJUMU. ZARATUSTRA Ar subt.latv.val. 2024. gada 1. septembrī 1. SEPTEMBRIS - ZINĪBU DIENA MĪLESTĪBA UN GĀDĪBA BĒRNIEM. VALDONIS RĒRIHS Vēstījuma teksts MĪLESTĪBA UN GĀDĪBA BĒRNIEM. VALDONIS RĒRIHS Vēstījuma teksts Iepriekšējie ieraksti uz sākumlapu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji