2007. gada novembris - 2008. gada janvāris Paziņojums par panākumiem! Sanats Kumara 20. novembris 2007. gads Es atnācu šodien, lai atgādinātu jums to, ka es vienmēr esmu jums blakus kā mīloša un gādīga māte Māte Marija 8. decembris 2007. gads Jums ir jāvelta Kalpošanai visa sava dzīve Sanats Kumara 20. decembris 2007. gads Ar katru manu jaunu atnākšanu es jūtos arvien drošāk un pārliecinošāk uz Zemes Māte Marija 21. decembris 2007. gads Mācība par atbildību planētas Zeme evolūciju priekšā Kungs Surija 22. decembris 2007. gads Vēstījums maniem skolniekiem Iemīļotais El Morija 23. decembris 2007. gads Mācība par apziņas pārveidošanas alķīmiju Iemīļotais Sen Žermēns 24. decembris 2007. gads Mācība par Vienotību ES ESMU TAS KAS ES ESMU 25. decembris 2007. gads Mana pamācība skolniekiem Iemīļotais Serapiss Bejs 26. decembris 2007. gads Rekomendācijas gada nogalē Iemīļotā Māte Marija 27. decembris 2007. gads Svarīgs vēstījums Vienotā Klātbūtne 28. decembris 2007. gads Manas rekomendācijas un novēlējumi jums Lielais Dievišķais Virzītājs 29. decembris 2007. gads Jūs visi būsiet Gaismas piepildīti un ar mūsu pasaules enerģijām apskaloti Kungs Maitreija 30. decembris 2007. gads Jauna Dievišķā žēlastība Kungs Surija 30. decembris 2007. gads Norādījumi katrai dienai Iemīļotais Jēzus 31. decembris 2007. gads Mācība par apziņas mainīšanu Gautama Buda 1. janvāris 2008. gads Mācība par pareizu attieksmi pret Skolotāju doto Mācību Skolotājs Ilarions 2. janvāris 2008. gads Mācība par atbrīvošanos no kaitīgiem ieradumiem un noturīgiem negatīviem apziņas stāvokļiem Svētais Erceņģelis Mihaēls 3. janvāris 2008. gads Mācība par Dievišķo īpašību izpausmi dzīvē Iemīļotais Lanello 4. janvāris 2008. gads Es atnācu, lai iznīcinātu jūsu apziņā visas dogmas Kungs Šiva 5. janvāris 2008. gads Mācība par vibrāciju paaugstināšanu Iemīļotais Zaratustra 6. janvāris 2008. gads Mācība par atbrīvošanos no karmas Iemīļotais Kuthumi 7. janvāris 2008. gads Baušļi ES ESMU TAS KAS ES ESMU 8. janvāris 2008. gads Mācība par atšķiršanu Gautama Buda 9. janvāris 2008. gads Es atnācu paziņot jums par mūsu darba kārtējā posma nobeigumu un jauna posma sākumu Iemīļotais El Morija 10. janvāris 2008. gads Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

KUTHUMI Dievišķais Gaismas Skolotājs Kuthumi savā pēdējā mums zināmajā inkarnācijā bija Kašmiras brahmanis (bramins), pazīstams ar vārdu Kut Humi Lal Singhs. Tas bija XIX gadsimtā Tibetā, Šigaczē. Viņš bija pazīstams arī kā K.H. Viņš dzimis Pendžabā, viņa ģimene ilgus gadus nodzīvoja Kašmirā. Tiek uzskatīts, ka viņš daudz ceļojis, 1850. gadā apmeklējis Oksfordas universitāti un XIX gadsimta septiņdesmitajos gados mācījies Leipcigas universitātē Vācijā. Savas uzturēšanās laikā Leipcigā Kuthumi iepazinās ar filozofu un mūsdienu psiholoģisko pētījumu metodes pamatlicēju Gustavu Teodoru Fehneru. [1] Teksta pamatā (izņemot teikumus, kur norādīts uz citiem avotiem) ņemti dati no sūtņu Marka un Elizabetes Profetu grāmatas "Cilvēka aura" ("Человеческая аура") pēc Skolotāja Kuthumi un Skolotāja Džval-Kula diktātiem. [2] "Учителя и Путь", Чарлз Ледбитер. [3] "Свет на пути", Рига (Латвия), Книгоиздательство Н.Гудкова (Записано М.К. Перевод с английского и предисловие Е.Писаревой), ч. II, 8. [4] (Диоген Лаэртский. О жизни, учениях и изречениях знаменитых философов / Пер. и прим. М. Л. Гаспарова, Общ. ред. и вступ. ст. А. Ф. Лосева (Серия "Философское наследие") М., Мысль, 1979. 624 стр. (sk. arī http://krotov.info/lib_sec/05_d/dio/gen_09.htm , Глава 8) [5] "Жизнь Пифагора" (http://krotov.info/lib_sec/05_d/dio/gen_09.htm ) [6] "Цветочки святого Франциска Ассизского", М., "ЭКСМО-Пресс", 2000 г. Tulkoja Līga Harju 1875. gadā Kuthumi kopā ar El Moriju nodibināja Teozofijas biedrību, kuras vadītāja bija Jeļena Blavatska. Mācības, ko El Morija, Kuthumi un citi adepti deva caur Jeļenu Blavatsku, atklāja senās patiesības, kas ir kā austrumu, tā arī rietumu reliģiju pamatā. Skolotāji centās iepazīstināt cilvēci ar garīgo brālību, kas neredzami strādā, veicinot cilvēces garīgo izaugsmi. Pazīstamais teozofs, Teozofijas biedrības biedrs Čarlzs Ledbiters savā grāmatā „Skolotāji un Ceļš” [2] pastāsta par dažām sava Skolotāja vientulīgās dzīves detaļām Tibetā: „... Reizēm viņš sēž savā lielajā krēslā un, kad viņa cilvēki viņu tur redz, tad saprot, ka nedrīkst viņu traucēt; viņi gan nezina precīzi, ko viņš dara, bet viņi pieņem, ka viņš ir samadhi stāvoklī. Šis fakts, ka Austrumu iedzīvotāji izprot šo meditācijas veidu un izturas ar cieņu pret to, iespējams, ir viens no cēloņiem, kāpēc adepti dod priekšroku dzīvei Austrumos, nevis Rietumos. Līdz ar to mums rodas priekšstats, it kā lielāko dienas daļu Skolotājs mierīgi sēž un, kā mēs teiktu, meditē, tomēr tajā laikā, kad izskatās, ka viņš mierīgi atpūšas, īstenībā viņš ir aizņemts saspringtā darbā augstākajos plānos, manipulējot ar dažādiem dabas spēkiem un visdažādākajos veidos ietekmējot vienlaikus tūkstošiem dvēseļu, jo adepti ir visaizņemtākie cilvēki pasaulē. Bez tam Skolotājs daudzus darbus veic arī fiziskajā plānā – viņam ir muzikāli sacerējumi, viņš raksta piezīmes un dokumentus dažādiem mērķiem. Tāpat viņš īpaši interesējas arī par fizikālo zinātņu attīstību, kaut gan tā galvenokārt ir viena cita Lielā Gudrības Skolotāja specialitāte. Laiku pa laikam Skolotājs Kuthumi dodas ceļā ar lielu bēru zirgu, un reizēm, ja viņiem ir kopīgs darbs, viņu pavada Skolotājs Morija, kurš vienmēr jāj uz lieliska balta zirga. Mūsu Skolotājs regulāri apmeklē dažus klosterus, reizēm veicot ilgstošu ceļojumu uz vientuļu klosteri kalnos. Šie lietišķie ceļojumi it kā ir viņa galvenie fiziskie vingrinājumi, bet reizēm viņš pastaigājas kopā ar Skolotāju Džval Kulu, kurš dzīvo nelielā mājiņā, ko viņš uzcēlis pats savām rokām pavisam netālu no lielas klints, no kurienes paveras skats uz ezeru. Reizēm mūsu Skolotājs spēlē uz ērģelēm, kas atrodas viņa mājas lielajā istabā. Šīs ērģeles ir izgatavotas Tibetā viņa vadībā, un ir ērģeļu un klavieru apvienojums, ar klaviatūrām, kādas lieto pie mums Rietumos. Uz tām Skolotājs var atskaņot visu rietumu mūziku. Tomēr šīs ērģeles nav līdzīgas nevienam no man zināmajiem instrumentiem, jo tās ir divpusējas, un uz tām var spēlēt gan no viesistabas, gan no kabineta. Galvenais spēles galds (ar trim manuāļiem – klaviatūrām) atrodas viesistabā, bet klavieru klaviatūra – bibliotēkā. Šo klaviatūru var lietot kopā ar ērģeļu klaviatūrām vai atsevišķi. Uz ērģeļu manuāļiem kopā ar pedāļu klaviatūru var spēlēt no viesistabas, bet, pagriežot rokturi, kas līdzīgs reģistru ieslēgiem, ar ērģelēm tiek savienots klavieru mehānisms, un uz abiem instrumentiem var spēlēt vienlaikus. No šī viedokļa klavieres var tikt izmantotas kā ērģeļu papildu reģistrs. Uz klavieru klaviatūras, kas atrodas kabinetā, var spēlēt kā uz parastajām klavierēm, pilnīgi atdalot tās no ērģelēm, bet ar sarežģīta mehānisma palīdzību šo klaviatūru var savienot ar ērģelēm, tātad uz tās var spēlēt arī kā uz klavierēm ērģeļu vai katrā ziņā dažu ērģeļu reģistru pavadījumā. Un, kā es jau rakstīju, ir iespējams pilnīgi atdalīt šos divus instrumentus, un, diviem mūziķiem spēlējot katram uz savas klaviatūras, atskaņot klavieru un ērģeļu duetu. Šī savdabīgā instrumenta mehānisms un stabules aizņem gandrīz visu Skolotāja nama augšējo stāvu. Ar magnētisma palīdzību viņš ir piesaistījis tam gandharvas jeb mūzikas dēvas, un tās viņam palīdz, kad viņš spēlē, un tā viņš panāk tādas skaņu kombinācijas, kādas nekad nav dzirdētas fiziskajā pasaulē, turklāt tiek panākts mūzikas efekts, ko rada ērģeles it kā stīgu un pūšamo instrumentu pavadījumā. Pasaulē vienmēr tiek dziedāta dēvu dziesma, tā vienmēr skan cilvēku ausīs, taču viņi neieklausās tās skaistumā. Jūras dobjā dunoņa, vēja šalkas kokos, kalnu upes dārdoņa, strautiņa, ūdenskrituma un upes mūzika, sajaucoties ar citām skaņām, rada varenu dabas dzīvības dziesmu, taču tā ir tikai daudz varenāka skanējuma, dēvu Esamības atbalss fiziskajā pasaulē. Kā teikts „Gaisma Ceļā”[3]: „Tavu dzirdi sasniegs tikai varenās dziesmas atbalsis, kamēr tu arvien vēl esi tikai cilvēks. Bet, ja tu tajā ieklausīsies, cieši iegaumējot, tā, lai neviena no tās melodijām tev nepazustu, un centīsies no tās izprast sev apkārtesošā noslēpuma dziļo jēgu, tad ar laiku tev vairs nebūs vajadzīgs skolotājs. Jo, tāpat kā individuālajam ir balss, tāpat balss ir arī tam, kurā individuālais eksistē. Pati dzīve runā un nekad neapklust. Un šī balss ir nevis kliedziens, kā jūs, kurlie, varētu iedomāties, bet tā ir dziesma. Uzzini no tās, ka tu esi harmonijas daļa, iemācies no tās ievērot harmonijas likumus.” "Katru rītu daži cilvēki, ne skolnieki, bet drīzāk sekotāji atnāk pie Skolotāja mājas un sēž verandā un blakus tai. Reizēm viņš tādas kā nelielas lekcijas veidā ar tiem sarunājas, bet biežāk viņš ir aizņemts savā darbā un nepievērš viņiem uzmanību, tikai laipni uzsmaida, un viņi acīmredzot ir pilnīgi apmierināti ar to. Skaidri redzams, ka viņi atnāk ar mērķi pasēdēt viņa aurā un parādīt viņam savu cieņu. Reizēm, sēžot verandā, viņš ietur maltīti viņu klātbūtnē – šo tibetiešu un citu ļaužu lokā, kuri sēž uz zemes ar sakrustotām kājām, taču parasti viņš ēd vienatnē pie galda savā istabā. Iespējams, ka viņš ievēro budistu mūku likumu un neēd pēcpusdienā, es neatceros, ka būtu redzējis viņu ēdam vakarā; iespējams pat, ka viņam nav nepieciešamības uzņemt barību katru dienu.” [2] El Morijas un Kuthumi vēstules skolniekiem, kuri saistīti ar Teozofijas biedrību, ir publicētas „Mahatmu vēstulēs” un citās grāmatās. Dažas no šīm vēstulēm glabājas Britu muzejā, rokrakstu nodaļā. Skolotājs Kuthumi uztur fokusu Šigaczē Tibetā, kur, spēlējot uz diženajām ērģelēm, ar savas sirds svētajām ugunīm uzbur kosmisko harmoniju. Ar šo debesu mūziku viņš sūta dziedināšanu un mieru pa visu planētu dvēselēm, kuras ir pārejas stāvoklī (ieskaitot nāves brīdi), un ved tās uz Lielās Baltās Brālības ēteriskajām svētmītnēm, lai tās saņemtu norādījumus un sagatavotos nākamajām zemes dzīvēm. Viņš iedvesmo arhitektus, dzejniekus un zinātniekus, modinot viņos mistiskās atmiņas par viņu pašu dvēseles harmoniju debesu ģeometrijā un zvaigžņu ritmā. Kut Humi Lal Singhs Dažu Kuthumi inkarnāciju apraksti Pitagors , dzīvojis apmēram 582.g. līdz 507.g. p.m.ē., grieķu filozofs un matemātiķis, „skaisto matu īpašnieks no Samosas salas”, godāts kā Apollona dēls. Līdztekus visam pārējam viņam piemitušas īpašas spējas atcerēties visas savas iepriekšējās dzīves. Lūk, ko par to raksta antīkie autori: „...Par sevi viņš stāstīja (pēc Pontijas Heraklīta vārdiem), ka kādreiz viņš esot bijis Efalids un godāts kā Hermesa dēls; Hermess viņam piedāvājis izvēlēties jebkuru balvu, izņemot nemirstību, un viņš palūdzis atstāt viņam gan dzīvam, gan mirušam atmiņas par to, kas ar viņu noticis. Tāpēc dzīves laikā viņš visu atcerējās un arī nāvē saglabāja to pašu atmiņu. Laika gaitā viņš iemiesojās Eiforbā, Menelajs viņu ievainoja; un Eiforbs pastāstīja, ka viņš bijis kādreiz Efalids, kas saņēmis no Hermesa dāvanu, kā ceļojusi viņa dvēsele, kādos dzīvniekos un augos tā iemājojusi, ko tā pārdzīvojusi Aīda valstībā un ko tur pārcieš citas dvēseles. Pēc Eiforba nāves viņa dvēsele pārgāja Hermotimā, kurš, gribēdams to pierādīt, parādījās Branhidās un Apollona templī norādīja uz vairogu, kuru Menelajs veltījis Dievam, – attālinoties no Trojas, Menelajs veltījis šo vairogu Apollonam, bet tagad tas viss sapuvis, palikusi tikai ziloņkaula apdare. Pēc Hermotima nāves viņš kļuva par Pirru, Delosas zvejnieku un, tāpat kā iepriekš, visu atcerējās, kā viņš sākumā bijis Efalids, pēc tam Eiforbs, pēc tam Hermotims, pēc tam Pirrs. Pēc Pirra nāves viņš bija Pitagors un arī saglabāja atmiņas par visu iepriekšminēto.”[4] Par citām neparastajām Pitagora īpašībām stāsta Porfīrijs savā grāmatā „Pitagora dzīve”: „...Vienā un tajā pašā dienā viņš bija gan Metapontē Itālijā, gan Tauromenijā Sicīlijā, un abās vietās sarunājās ar skolniekiem; to apliecina gandrīz visi, taču starp šīm pilsētām ir liels attālums gan pa sauszemi, gan pa jūru, ko nevar pieveikt pat vairākās dienās. Vispārzināms ir arī tas, kā viņš hiperborejietim Abaridam, Hiperborejas Apollona priesterim parādījis savu gurnu no zelta par apstiprinājumu viņa vārdiem, ka Pitagors arī ir Hiperborejas Apollons; kad reiz viņa draugi, skatoties uz tuvojošos kuģi, izteica minējumus par tā precēm un cenām, Pitagors sacīja: „Pie jums būs nelaiķis!” – un tiešām, izrādījās, ka uz pienākušā kuģa ir nelaiķis. Ir bezgala daudz arī citu nostāstu, vēl jo dievišķāku un brīnumaināku, par šo vīru izsakās saskanīgi un pārliecinoši; īsi sakot, ne par vienu nerunā tik daudz un tik neparasti. Stāsta arī, kā viņš nekļūdīgi paredzējis zemestrīces, ātri apturējis vispārējas saslimšanas, novērsis viesuļvētras un krusas postījumus, savaldījis upes un jūras viļņus, lai tie ļautu viegli pāriet viņam un pavadoņiem; no viņa to pārņēma Empedokls, Epimenīds un Abarīds, kuri arī darīja to pašu ne vienreiz vien, kā to liecina viņu dzejoļi, – ne velti Empedoklu sauca par Vēju Savaldītāju , Epimenīdu – par Attīrītāju, Abarīdu – par Gaisāskrējēju, it kā viņš no Apollona esot kā dāvanu saņēmis bultu, uz kuras pārlidojis gan upes, gan jūras, gan vietas, kur nav ceļu, gluži kā skriedams pa gaisu. Daži domā, ka to pašu darījis arī Pitagors, kad vienā un tajā pašā dienā viņš runājis ar skolniekiem Metapontē un Tauromēnijā. Ar dziesmām, melodijām un liras spēli viņš remdēja garīgās un miesīgās kaites; to viņš iemācīja arī saviem draugiem, pats viņš prata sadzirdēt pat visuma harmoniju, uztverot visu sfēru un spīdekļu, kas pārvietojas pa šīm sfērām, saskaņu, ko mēs nedzirdam mūsu dabas nepilnīguma dēļ.”[5] Vēl jauneklis būdams, Pitagors biedrojās ar zinātniekiem un priesteriem, dedzīgi meklējot zinātniskus pierādījumus iekšējam likumam, kas viņam atklājās pārdomās par Dēmetru – Māti Zemi. Patiesības lielās sintēzes meklējumi noveda viņu sākumā pie tā laika pazīstamajiem grieķu filozofiem (Ferekida, Hermodasa, Anaksimandra, Talesa u.c.), pēc tam uz Ēģiptes tempļiem, kur viņš ieguva Memfisas priesteru uzticību un ar laiku tika pielaists pie Izīdas mistērijām Tēbās. Pēc aziātu pulkveža Kambisa nežēlīgā iebrukuma Ēģiptē apmēram 529.gadā Pitagors tika izdzīts uz Babilonu. Šeit rabīni atklāja viņam slepenās zināšanas, ko devis Mozus. Priesteri – zoroastrieši mācīja viņam mūziku, astronomiju un svēto lūgšanu zināšanas.Pēc divpadsmit gadiem Pitagors devās prom no Babilonas un nodibināja iesvētīto brālību Krotonā – blīvi apdzīvotā doriešu ostas pilsētā, mūsdienu Itālijas dienvidos. Viņa „izredzēto pilsēta” bija Lielās Baltās Brālības slepeno zināšanu skola. Krotonā rūpīgi izvēlēti vīrieši un sievietes apguva filozofiju, kura balstās uz visuma likuma matemātisko izteiksmi, kas atspoguļojas mūzikā, ritmā un dzīves ceļa harmonijā, ko raksturo augsta disciplīna. Pēc piecu gadu klusēšanas pārbaudījuma Pitagora „matemātiķi” gāja cauri iesvētījumu sērijai, attīstot sirds intuitīvās spējas, kurām pateicoties, Dieva dēls vai meita varēja kļūt, kā teikts Pitagora „Zelta dzejā”, par nemirstīgu, brīnumainu Dievu. Pitagors savas pamācības deva, būdams skolniekiem neredzams, runādams simbolu valodā, kas pilnībā saprotama tikai visattīstītākajiem iesvētītajiem. Viņa pamācību nozīmīgākā tēma bija visam pamatā liekamā izpratne, ka skaitlis ir gan radījuma forma, gan būtība. Viņš formulēja Eiklīda ģeometrijas galvenos elementus un attīstīja priekšstatus par astronomiju, kas vēlāk noveda pie Kopernika teorijas. Kā vēsta hronikas, divi tūkstoši Krotonas iedzīvotāju pameta savu ierasto dzīves veidu un sapulcējās pitagoriešu kopienā Triju simtu Padomes – administratīvā, zinātniskā, reliģiskā ordeņa vadībā, kam vēlāk bija liela politiska ietekme Diženajā Grieķijā. Viņa doktrīnas atstāja ietekmi uz ļoti daudziem filozofiem. Pitagoram – „nenogurdināmajam adeptam” – bija deviņdesmit gadi, kad Kilons, kurš netika uzņemts slepeno zinību skolā, izraisīja cietsirdīgu filozofa vajāšanu. Stājoties Krotonas tiesas priekšā, Kilons skaļi lasīja Pitagora slepeno grāmatu „Hieros Logos”(„Svētais Vārds"), izsmejot un izkropļojot mācību. Kad Pitagors un četrdesmit vadošie ordeņa locekļi sapulcējās uz padomi, Kilons aizdedzināja ēku un visi, kas tur atradās, izņemot divus cilvēkus, gāja bojā. Rezultātā kopiena saira un liela daļa mācības tika zaudēta. Neskatoties uz to, Skolotājs atstāja ietekmi uz daudziem lieliem filozofiem, ieskaitot Platonu, Aristoteli, Augustīnu, Akvīnas Tomu un Frensisu Bēkonu. Baltazars, pirmais gadsimts, viens no trim magiem (astronomiem, adeptiem), kas sekoja Dēla - Bērna, kurš dzimis no Jaunavas Marijas, zvaigznei (ES ESMU Klātbūtnei) un veica ceļojumu no Austrumiem, lai viņu godinātu. Pastāv pieņēmumi, ka viņš bijis Etiopijas ķēniņš un atnesis Kristum kā dāvanu savas zemes bagātību - vīraku. Svētais Asīzes Francisks , apm. 1181.g. – 1226.g., Itālija. Franciskāņu ordeņa dibinātājs, dievišķais nabags, kurš atteicies no ģimenes un bagātībām un saderinājies ar „Nabadzības kundzi”. Pirmais svētais, kurš ieguvis stigmas. Asīzes Francisks – viens no visslavenākajiem kristiešu svētajiem; iespējams, vispievilcīgākais un, bez šaubām, vispopulārākais to vidū, kas nav katoļi, un kā par brīnumu, pat ateistu vidū. Svētā Franciska tēls 800 gadu garumā bijis pievilcīgs visdažādāko uzskatu cilvēkiem: baznīcas hierarhiem un domātājiem, karaļiem un revolucionāriem; viņā saskatīja subjektīvisma un individuālisma pamatlicēju, Renesanses priekšvēstnesi, reformatoru, sociālistu, pirmo hipiju, cīnītāju par apkārtējās vides aizsardzību un romantisku varoni. Taču paša Asīzes Franciska dzīvē būtībā nebija nekā cita, kā tikai precīza kristīgo ideālu īstenošana un Kristus atdarināšana. Uzskata, ka tieši svētais Francisks esot ienesis prieka garu drūmajā, askētiskajā agrīno viduslaiku kristietībā. Tas nav īsti pareizi: pateicības prieks Radītājam, Augšāmcelšanās prieks kristietībā ir bijuši jau no sākuma. Gan austrumu kristietībā – Aleksandrijas Klimentam, Jānim Zeltamutem, gan rietumu kristietībā, piemēram, – svētajam Benediktam. Asīzes Francisks neizgudroja neko, kas kristietībai būtu jaunatklājums, bet tik un tā bez viņa kristietība nekad nebūtu kļuvusi tik pievilcīga ticīgo miljoniem, kāda tā ir mūsdienās. Francisks (Frančesko) Bernardone dzimis 1181. (vai 1182.) gadā Asīzē, audumu tirgotāja ģimenē, un savu jaunību pavadīja bezrūpīgi un jautri. 24 gadu vecumā svētā Damiāna baznīcā viņš izdzirdēja Kristus balsi, kas aicināja viņu uz kalpošanu, – vismaz tā stāsta viņa biogrāfi. Jauneklis aizgāja no ģimenes un sāka dzīvot trūkumā, kopt spitālīgos un atjaunot sagrautās baznīcas. 1209. gada 24. februārī svētā Mateja dienā mesas laikā viņš saņēma atklāsmi, ka viņa aicinājums ir vārda tiešā nozīmē īstenot Evaņģēliju dzīvē, un vientuļnieks kļuva par ceļojošo sludinātāju. Viņam radās sekotāji. Viņš deva tiem evaņģēliskās dzīves likumu, kuru 1210.gadā atzinīgi novērtēja Pāvests Inokentijs III. Tā viduslaiku Eiropā izveidojās vēl viens mūku ordenis. Svētais Francisks sludināja, darīja brīnumus tāpat kā daudzi citi kristiešu svētie, un nomira, ciezdams no jau sākušās viņa novēlējumu aizmiršanas. N.K. Rērihs – Svētais Asīzes Francisks Tad kur gan slēpjas viņa neparastums un kas atnesa brīvprātīgajam nabagam no Asīzes tādu slavu? Var atcerēties, ka svētais Francisks lika pamatus aktīvai mūku dzīvei – misionārismam; ka franciskāņu garīgums piepildīja ar saturu agrīnās itāļu Renesanses mākslu, vispirms, jau Džotto mākslu; ka viņa „Himna Saulei” kļuva par pirmo dzejoli itāļu valodā, kurš deva impulsu poēzijas attīstībai nacionālajās valodās un iedvesmoja lielo Danti. Bet, iespējams, ka galvenais, kas padarīja svētā Franciska personību tik pievilcīgu, ir tā apbrīnojamā mīlestības, vienkāršības un labā atmosfēra, kādu viņš prata radīt ap sevi savas dzīves laikā un ko viņa laikabiedri tik skaidri ir tālāk nodevuši saglabātajos dzīves aprakstos. It īpaši, vispazīstamākajā no tiem – „Svētā Asīzes Franciska ziediņi”.[6] Kungs atklāja svētajam Franciskam dievišķo klātbūtni „brālī – saulē” un „māsā – mēnesī”’ un par uzticību apbalvoja viņu ar krustā sistā Kristus stigmām. Svētā Franciska lūgšana pazīstama visā pasaulē, to lasa dažādu reliģiju pārstāvji: Kungs, dari mani par tava miera nesēju, lai es nestu mīlestību tur, kur ir naids; piedošanu tur, kur pāri dara, harmoniju tur, kur nesaticība, patiesību tur, kur ir maldi; ticību tur, kur ir šaubas, lai es nestu cerību tiem, kas izmisumā; lai es nestu gaismu tur, kur tumsa. Kungs, palīdzi man, lai es ilgotos dāvāt citiem, bet nevis ņemt no tiem; lai es vēlētos ne saprasts būt, bet citus saprast; ne mīlēts būt, bet citus mīlēt; aizmirst sevi un iemantot Tevi; piedot citiem un saņemt piedošanu; nomirstot sev, piedzimt mūžīgajai dzīvei; spēt sevi nostādīt zemākā vietā un dzīvot tā, it kā katra diena man būtu pirmā un pēdējā. Šahs Džahans , 1592.g. - 1666.g., Indijas imperators no Mogolu dinastijas. Pēc tēva Džahangira nāves viņš mantoja troni un daļēji atjaunoja sava vectēva Akbara Lielā cildeno ētiku. Viņa valdīšanas laikā Mogolu varenība sasniedza apogeju, un Indijā sākās strauja mākslas un arhitektūras attīstība, kam piemērs ir Tadž-Mahal, kas uzcelts viņa galvaspilsētā Agrā. Naudu no imperatora kases Šahs Džahans tērēja mūzikai, glezniecībai un lielisku monumentu, mošeju, sabiedrisko ēku celtniecībai visā Indijā, no kurām dažas var aplūkot arī tagad. Slavenais Tadž Mahal – „brīnumu brīnums, pēdējais pasaules brīnums” – tika uzcelts kā atdusas vieta viņa mīļotajai sievai Mumtaz Mahal. Viņa valdīja kopā ar viņu gandrīz kā līdztiesīga un nomira 1631. gadā, dodama dzīvību četrpadsmitajam bērnam. Šahs Džahans nežēloja neko, uzceldams „monumentu, tikpat skaistu kā viņa”. Monuments ir Mīlestības simbols un iemūžina imperatora mūžīgo mīlestību pret Mumtaz Mahal. J.P. Blavatska kopā ar adeptiem (no kreisās uz labo: Kuthumi, El Morija un Sen-Žermens) uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

Gudrības grāmata Fundamentāla grāmata ar Gudrības Valdoņu vēstījumiem oriģinālvalodā no 2005. gada līdz 2016. gadam Visi vēstījumi vienā grāmatā! Grāmatā ir ievietoti Vēstījumi, ko Dievišķie Valdoņi ir devuši ar savas Sūtnes Tatjanas Mikušinas starpniecību laikā no 2005. – 2016. gadam. Šajā laikā Zemes cilvēkiem tika dota Mācība par patieso evolūcijas mērķi – par katras dvēseles tiekšanos uz Radītāju, par apvienošanos ar Dievu, par Visumā pastāvošā Augstākā tikumiskā likuma ievērošanu. Šī harmoniskā, viengabalainā Mācība sevī ietver daudzas citas Mācības: par Labā atšķiršanu no Ļaunā, par Iesvētījumu Ceļu, par apziņas mainīšanu, par Mīlestību, par Karmu, par Brīvību, par atteikšanos no vardarbības, par Kopienu, par laimi un daudzām citām. Grāmatas radīšanas vēsture Pagājušā gada beigās es saņēmu vēstuli no Hačika Manaseļjana no Armēnijas, viņš ir Valdoņu vēstījumu tulkotājs armēņu valodā http://www.sirius-dictation.am Viņam piezvanījusi Armēnijas Nacionālā arhīva darbiniece Nura Hačatrjana un pastāstījusi ievērojamu notikumu. Viņa apgalvo, ka sapnī saņēmusi zīmi vai pavēli no Aramazda, ko mēs pazīstam kā Sanatu Kumaru, zīmi lielas grāmatas izskatā, kas bijusi rubīna krāsā un lēni nolaidusies no Ararata kalna virsotnes. Hačiks Manaseļjans raksta: "Protams, es nenoliedzu tāda redzējuma iespējamību, jo daudzas tūkstošgades Aramazda Armēnijā tiek godāts kā Augstākā Dievība. Nura uzstājīgi pieprasa, lai visus caur Jums dotos Valdoņu diktātu tulkojumus mēs ievietojam vienā grāmatā kā Bībelē!." Runa bija par grāmatu armēņu valodā. Lūk, ar tādiem negaidītiem paņēmieniem darbojas Dievs, lai dažkārt nogādātu svarīgu informāciju līdz ārējai apziņai. Pēc mēneša par manu Skolotāju kļuva tieši Sanats Kumara, un man bija iespēja pajautāt Viņam: vai tāda grāmata vajadzīga krievu valodā? Pēc Valdoņa svētības saņemšanas mēs ar Tatjanu Martiņenko sākām apdomāt, kā radīt tādu grāmatu. Izrādījās, ka darbs ir ļoti sarežģīts. Ļoti ilgi izvēlējāmies formātu un saskaņojām ar tipogrāfijām tādas grāmatas iespiešanu. Atvērtā veidā grāmatas formāts ir maksimāli tuvināts zelta griezumam. Grāmatas maketēšanas darbs ilga divus ar pusi mēnešus katru dienu bez brīvdienām. Daudz laika tika patērēts vāku materiāla izvēlei, lai tas atgādinātu rubīna krāsu. Tika izstrādāts unikāls ornaments vākam. Ļoti daudz laika aizņēma tehnisko jautājumu saskaņošana ar tipogrāfiju. Kopumā no grāmatas ieceres līdz tās iznākšanai pagāja pusgads. Tā patiešām ir "Gudrības Grāmata", kas nolaidusies no Debesīm! Kopš pirmā Vēstījuma atnākšanas mūsu pasaulē ir pagājuši 12 gadi. Tātad šīs grāmatas radīšanai kopumā ir veltīti vairāk nekā 12 gadi. Cilvēciskajā apziņā ar grūtībām var tikt uzņemts kā pašu vēstījumu nonākšanas Dievišķais Brīnums, tā arī grāmata ar Valdoņu vēstījumiem! Tomēr tie nedaudzie (grāmatas tirāža ir tikai 500 eks.), kas sapratīs šīs grāmatas vērtību un izlasīs to, saņems visas nepieciešamās atslēgas Nemirstības – Mūžīgās Dzīvības sasniegšanai. Tatjana Mikušina Gaisma un Mīlestība! TATJANAS MIKUŠINAS GRĀMATAS LATVIEŠU VALODĀ КНИГА МУДРОСТИ. Послания Владык. / Т.Н. Микушина. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2017. – 1176 с. – ISBN 978-5-9908749-5-4. Katram, kas ir sastapies ar šo grāmatu, tā nav nejaušība. Tajā ir Mācība, kas sena kā pasaule. Daudzas paaudzes studēs šo grāmatu, jo tajā ir pati Dzīvības būtība. Šīs Mācības pamatā ir Augstākās Zināšanas. Visos laikos uz Zemes ir nākuši Pravieši, Mesijas, kas devuši cilvēcei atjauninātas Zināšanas par Dievišķo, par Tikumisko likumu. Mūsu laikā šīs Zināšanas tiek dotas ar Valdoņu Sūtnes, filozofes, sabiedriskās darbinieces Tatjanas Mikušinas starpniecību. Divpadsmit gadu laikā Tatjana Mikušina ir pierakstījusi vairāk nekā 470 vēstījumus filozofisku sarunu formā, kas ievietotas šajā grāmatā. Grāmatas formāts 200х260 мм, 1176 lpp., cietie vāki, ilustr. uz augšu uz sākumlapu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

2013. gada decembris Jūsu pasaulei neizbēgami ir jāmainās, lai turpmāk attīstītos pēc Dievišķa parauga Sanats Kumara 2013. gada 20. decembrī Gara spēks vada pasauli Mozus 2013. gada 21. decembrī Mainot sevi, jūs mainīsiet savu apkārtējo pasauli Kungs Surija 2013. gada 22. decembrī Es parādu jums Ceļu, kā izkļūt no ilūzijas labirinta Kungs Maitreija 2013. gada 23. decembrī Jums vajag pielikt maksimālās pūles, lai jūsu dzīvē atgrieztos Dievs Māte Marija 2013. gada 24. decembrī Jums priekšā stāv atgriešanās pie Dieva Kuaņ Iņ 2013. gada 25. decembrī Ja jūs nedomājat par Dievu, tad jūs atdalāt sevi no Dieva Kuthumi 2013. gada 26. decembrī Jums ir jāpanāk, lai jūsu dzīvē atgriežas Dievs! Valdonis Morija 2013. gada 27. decembrī 2013. g. decembra diktātu audioieraksti (lasa Sūtne Tatjana Mikušina) Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

Mihaēls ir Pirmā stara – Aizsardzības, Ticības un Dieva Gribas Erceņģelis. Viņš ir Erceņģeļu un eņģeļu būtņu Valdnieks, Ticības aizstāvis, atbrīvošanas Eņģelis. Erceņģelis Mihaēls ir Kunga karaspēka virspavēlnieks un cīnās ar jebkādām negatīvām enerģiju izpausmēm. Viņš kalpo šī visuma Kunga interešu sardzē un dara savu darbu tā, kā Viņam pavēl Viņa gods. Viņa vārds nozīmē "Neviens tā, kā Dievs". Erceņģelis Mihaēls ir tik caurredzams, ka laiž caur sevi Dievišķo Gaismu, caur kuru mēs iepazīstam Dievu. Dievišķā Mihaēla papildinājums – Arheja Ticība. Erceņģelis Mihaēls tiek uzskatīts par lielāko un visgodājamāko Eņģeli jūdu, kristiešu un islāma tradīcijās un Rakstos. Viņš atnāk uz Zemi tad, kad vajadzīga Kunga spēka iejaukšanās. Vairākus gadu tūkstošus Viņš ir krievu zemju sargātājs. Pareizticīgie cilvēki atzīst Viņu kā savu aizstāvi pret tumšajiem spēkiem. Erceņģelis Mihaēls daudzas reizes ir glābis mūsu tēvzemi no ienaidnieka apdraudējuma. Piemēram, gadījumā, kas pieminēts "Volokolamskas tēvu grāmatā" ("Волоколамский патерик"), kad 1239. gadā tatāru hans Batijs gribēja ieņemt Lielo Novgorodu. Erceņģelis aizliedza hanam uzbrukt pilsētai. Kopš tā laika uz krievu kareivju armijas karogiem var redzēt Dieva karaspēka virspavēlnieka attēlus. Kad Kijevas pilsētā Batijs dabūja redzēt fresku, kurā attēlots Mihaēls, tad hans piezīmēja, ka tieši Viņš aizliedza man ķerties klāt Novgorodai. Svēto Rakstu garā vairāki baznīcas tēvi saskata, ka Erceņģelis Mihaēls ir bijis citu svarīgu notikumu dalībnieks Dieva tautas dzīvē, kur Viņu nesauc vārdā. Tā, piemēram, Viņu identificē ar noslēpumainu uguns stabu, kas gājis pa priekšu izraēļu bēgšanas laikā no Ēģiptes, un pazudinājis jūrā faraona karapulkus. Viņam arī pieraksta milzīgu asīriešu karaspēka zaudējumu, kuri aplenkuši Jeruzalemi (skat.: 2. Mozus gr. 33: 9, 14: 26 – 28; 2. Ķēniņu gr. 19: 35). Erceņģelis Mihaēls palīdz Jozuam (viens no Mozus galvenajiem palīgiem un viņa darba turpinātājs), iekarojot izraēļiem apsolīto Zemi (Jozuas gr. 5:13 – 15). Erceņģelis Mihaēls un Viņa leģioni, ieģērbušies stiprās Gaišzilās aizsargbruņās, ar Gaišzilās Liesmas vairogiem un zobeniem ik dienas nokāpj astrālajā plānā. Tur Viņi atbrīvo tos, kas nogājuši no dzīves ekrāna un nav spējīgi pacelties augstākās kalpošanas oktāvās un Valdoņu Svētmītnēs. Mihaēls un Viņa eņģeļi atpestītāji strādā šajos līmeņos divdesmit četras stundas diennaktī, atbrīvojot dvēseles no cilvēku pašu radītā smaguma, kas uzkrājies gadu simtos. Viņi kalpo astrālajā plānā daudzus gadsimtus, un Mihaēls teic, ka Viņš ir apņēmības pilns turpināt šo darbu tik ilgi, kamēr visi Gaismas bērni uz šīs planētas pacelsies augšupcelšanās rituālā pie Dieva Sākotnes. Gaismas nesēju atbrīvošanā no astrālajiem tīkliem Erceņģelim Mihaēlam palīdz Gaišzilās Liesmas Zobens, kas izgatavots no tīras gaismas substances. Šis Zobens ir Dieva Zobens. Tas radīts uz Lielās Centrālās Saules un ir paša Dieva Sirds Dāvana, ko Mihaēlam nodevis varenais Elohims Herkuless. Kad šis Gaišzilās Liesmas Zobens iecērt negatīvā izpausmē, tad nekas tam nespēj stāvēt pretī. Erceņģelis Mihaēls mums ir īpašs Eņģelis. Tūkstošiem gadu ilgi Viņš ar saviem Gaismas leģioniem ir veltījis sevi drošības, saglabāšanas, aizsardzības un pilnveidošanas nodrošinājumam. Viņš rūpējas par mums, sniedz aizgādību, pamāca un apmāca Svētās Dieva Gribas ceļā, palīdzot saprast, ka katram no mums pieder Dievišķais plāns dzīvē. Dievs mūs mīl tik maigi, ka mums to dara zināmu personīgi – atsūtot savus Eņģeļus. Savā pirmajā vēstījumā 2005. gada 15. aprīlī "Jūsu Mīlestība un jūsu Ticība ir viss, kas jums vajadzīgs, lai izpildītu jūsu Dievišķo plānu" Iemīļotais Erceņģelis Mihaēls deva savu Mācību, savu vadību, kā mums virzīties uz priekšu ceļā pie Dieva un izpildīt mūsu Dievišķo plānu. Viņš paskaidroja, kas ir pirmais solis mūsu virzībā Ceļā pie Dieva. "ES ESMU Mihaēls, Pirmā stara, Ticības stara Erceņģelis. Man jums jāapliecina, ka pirmais solis, lai jūs pavirzītos Ceļā, ir jūsu Ticība. Bez Ticības jums netiks sniegta palīdzība no augšienes, bez Ticības jūs nevarēsiet spert nevienu soli Ceļā pie Dieva. Jebkura lieta, ko jūs darāt fiziskajā plānā, bez Ticības Dievam būs neveiksmīga un būs kā nams, kas celts uz smiltīm. Tikai jūsu Ticība ir tā ceļa zvaigzne, kas parādīs jums ceļu cauri dzīves vētrām un aukām, ar kurām jūs sastopaties savā dzīvē fiziskajā plānā." Tālāk Erceņģelis Mihaēls teic, kuram jābūt nākamajam solim, ja jūsu Ticība ir stipra, un Viņš atnācis, lai apstiprinātu mūsu Ticību. "... no jūsu Ticības pakāpes ir atkarīgs, cik veiksmīgs būs jūsu nākamais solis. Ja jūs ticat un jūsu Ticība ir stipra, tad jūs varat lūgt Dieva vadību savā dzīvē, un jūs saņemsiet tādu vadību un tādā apjomā, cik ļauj jūsu Ticība. ES ESMU Mihaēls, Erceņģelis! ES ESMU atnācis, lai nostiprinātu jūsu Ticību un jūsu uzticību Kungam." Viņš arī norādīja, ka vajag darīt tā, lai saņemtu zīmes un izdarītās izvēles pareizības apstiprinājumu. "Jūs lūdzat zīmes un vadību, kad ejat savu Ceļu. Būs jums zīmes, un būs jums vadība, bet ne agrāk, kā jūs pierādīsiet savu Ticību un savu uzticību Kungam un Gaismas Būtnēm. Sākumā jūs atdodat savu cilvēcisko ego, sākumā jūs parādāt savu pakļaušanos Dieva Gribai, un tikai pēc tam jūs saņemat zīmes un jūsu izdarītās izvēles pareizības apstiprinājumu. Tāds ir Likums, un ne es, ne jūs nevaram to mainīt. Tāpēc jums visiem, kas esat iemiesojumā, nepieciešama Ticība. Un pēc Ticības jūs saņemsiet cerību un vadību." Tālāk Svētais Erceņģelis Mihaēls paskaidro, kas ir mūsu Ticības izpausme: " ... jūsu Ticības izpausme fiziskajā plānā būs jūsu Mīlestība. Jo bez Mīlestības, kas pārņem visu jūsu būtni, kas iedvesmo jūs uz darbībām fiziskajā plānā, nav iespējams spert nevienu soli pareizajā virzienā. Vispirms jūs ticat, un pēc tam sākat izjust visaptverošas mīlestības jūtas, un šī Mīlestība pārņem vadību jūsu dzīvē un ved jūs cauri visiem testiem un pārbaudījumiem. Jūsu Mīlestība un jūsu Ticība ir viss, kas jums vajadzīgs, lai izpildītu jūsu Dievišķo plānu." Erceņģelis Mihaēls brīdina par kļūdām ceļā: "Ja jums jūsu Dievišķā plāna īstenošanai nepieciešams vēl kaut kas, tad uzmanīgi izanalizējiet savas vēlmes un tieksmes. Droši vien tas būs tieši tas, no kā jums vispirms vajag atbrīvoties. Ja jums nepieciešama nauda vai vara, vai vēl kaut kas, kas pieder pie iluzorās pasaules un par ko jūs domājat, ka bez tā jūs nevarēsiet kalpot Dievam, tad jūs esat uz maldu ceļa. Jums vienmēr būs viss nepieciešamais jūsu Dievišķā plāna īstenošanai un kalpošanai Dievam un cilvēkiem, ja Ticība un Mīlestība kļūs par pastāvīgiem pavadoņiem jūsu dzīvē. Bet Gudrība, Dievišķā Gudrība ir tieši tā īpašība, ko jūs iegūstat, kad nesavtīgi mīlat un ticat. Dievs apbalvo jūs ar savu Gudrību un ne tikai ar Gudrību, bet arī ar citām Svētā Gara dāvanām, kas atnāk pie jums pēc jūsu lūguma un pat tad, kad jūs nelūdzat tās. Jūsu sirds īpašības, ko jūs iegūstat, nesavtīgi kalpojot Dievam, pašas pievelk jūsu pasaulē visu nepieciešamo, lai jūsu kalpošana būtu efektīvāka. Ja jūs esat uz pareizā Ceļa, tad jūs iegūstat visas Dievišķās īpašības un pilnīgumu līdz ar to, kā jūs pavirzāties Ceļā." Šī sava vēstījumā Erceņģelis Mihaēls apliecina mums: "Visi gaismas nesēji, pat būdami mazākumā, ir droši pasargāti! Spēku pārsvars ir tiem, kas ir Dieva pusē. Tā ir bijis vienmēr. Ne ar daudzumu, bet ar ticību un uzticību tika radītas tās pārmaiņas uz Zemes, kam bija jānotiek vajadzīgajā laikā atbilstoši Dieva plānam. Tāpēc lai jūs nemulsina to spēku pagaidu pārsvars fiziskajā plānā, ko jūs saucat par tumsas spēkiem. Viņu laiks patiesībā ir pagājis. Lai kā viņi netrakotu pašās beigās, viņu spēki izsīkst. Es un mani leģioni esam pilnīgā jūsu rīcībā. Mēs esam gatavi pēc jūsu aicinājuma sniegt visu palīdzību, kas jums var tikt sniegta pēc jūsu Ticības." Savā 2007. gada 5. janvāra vēstījumā "Mācība par baiļu aizstāšanu ar Dievišķo Mīlestību" Svētais Erceņģelis Mihaēls deva svarīgāko Mācību par baiļu aizstāšanu ar Dievišķo Mīlestību. Viņš ir atnācis, lai darītu galu mūsu bailēm! "Ļoti daudzi cilvēki izjūt bailes. Bailes faktiski ir jūsu laika posts. Bailes ir tur, kur trūkst Dievišķās Mīlestības, bet Mīlestības jūsu pasaulē trūkst visur. Jūs nevarat cīnīties ar jūsu bailēm. Tā enerģija, ko jūs novirzīsiet cīņai, tikai pastiprinās jūsu bailes. Bet jūs varat izšķīdināt jūsu bailes ar universālu visuma šķīdinātāju, un tā ir jūsu sirds Mīlestība. Tāpēc viss, ko tuvākajā laikā jums nepieciešams izdarīt, ir atvērt jūsu sirdis Mīlestībai, Dievišķai Mīlestībai. Un tad, kad jūsu pasaule piepildīsies ar Dievišķu Mīlestību, jūsu bailes izšķīdīs tieši tāpat kā izšķīst mijkrēslis, dienai uzaustot." Šeit Erceņģelis Mihaēls teic, ka nāves bailes ir prevalējošās bailes mūsu pasaulē. Viņš paskaidro: "Bailes no nāves ir prevalējošās bailes jūsu pasaulē. Jūs baidāties tieši no tā, kas dabā neeksistē. Jūs baidāties no tā, ko esat radījuši ar savu nepilnīgo apziņu. Jūs baidāties no nāves, bet nāves nav. Nāve eksistē tikai jūsu apziņā. Dievišķajā pasaulē ir tikai mūžīga dzīvība un mūžīga svētlaime. Nāve pēc būtības ir tikai jūsu dvēseles pārejas process no vienas eksistences formas citā." Erceņģelis Mihaēls apliecina mums: "... nāves nav, un es atnācu jums pateikt, ka visas jūsu bailes ir radījusi jūsu apziņa. Tad, kad jūs ielaidīsiet savā apziņā Mīlestību, tā izšķīdinās visas jūsu bailes, arī bailes no nāves." Vēstījumā "Par aizsardzību pret smalkā plāna zemākajiem slāņiem" (2007. gada 28. jūnijā) Svētais Erceņģelis Mihaēls runā par tuvošanos un, tātad, par astrālo slāņu ietekmi uz Zemes iedzīvotājiem: "ES ESMU atnācis ar maniem Aizsardzības zilās liesmas leģioniem. ES ESMU atnācis, lai pateiktu jums: lai arī situācija, kāda ir izveidojusies uz Zemes, ir sarežģīta un neprognozējama, mēs veicam savu kalpošanu un saglabājam atbildību par aizsardzību katram, kas lūdz mums palīdzību un aizsardzību. <...> Augstākie plāni ir attīrījušies no tajos nepiederīgi iekļuvušajiem, un visi tie, kas ir nedraudzīgi noskaņoti pret Zemes evolūcijām un nevēlas sadarboties ar mums, Dievišķajām Būtnēm, ir piespiesti pie slāņiem, kas tuvi zemes, fiziskajam plānam. Tāpēc šajā laikā pastiprinās ne to labāko smalkās pasaules slāņu ietekme uz Zemes iedzīvotājiem." Tālāk Erceņģelis Mihaēls paskaidro: "Šis evolūcijas posms ir likumsakarīgs, un jums būs jāiemācās dzīvot apstākļos, kad jums ir pietuvināts astrālais plāns un mentālā plāna zemākie slāņi. <...> Līdz tam laikam, kamēr jūs saglabājat savu apziņu koncentrētu uz Dievišķo pasauli un jums ir neievainojamības sajūta, jums nav, no kā baidīties. Lielākā daļa astrālā plāna iemītnieku dreb jūsu čakru ugunīguma priekšā. Jūs viņiem esat briesmu avots, un tiešām tie no jums, kas nes uguni jūsu fiziskajā pasaulē, attīra astrālo plānu ar Kundalini uguni, ar Kundalini zobenu. Netīšs Kundalini enerģijas pacēlums neitralizē veselus astrālā plāna iemītnieku pūļus." Viņš brīdina mūs: "Jūs esat neievainojami astrālajam plānam. Tomēr tajos gadījumos, kad jūs pieļaujat nepilnīgus apziņas stāvokļus, tādus kā grūtsirdība, skumjas, bailes, naids, jūsu vibrācijas pazeminās, un jūs kļūstat astrālajam plānam ievainojami. Tāpēc mēs nākam atkal un atkal un lūdzam jūs veltīt uzmanību savas apziņas higiēnai, attīrīt to no visa, kam ir zemas, ar Dievišķo pasauli nesavienojamas vibrācijas. Katrs no jums pats ir atbildīgs par savu apziņas stāvokli." Iemīļotais Erceņģelis Mihaēls atgādina, kad mums nepieciešams vērsties pēc palīdzības, izteikt aicinājumu lūgumu: "Es un mani eņģeļi vienmēr esam jūsu rīcībā un sevišķi grūtos jūsu dzīves brīžos, kad jūs zaudējat kontroli pār sevi un kļūstat viegli ievainojami tumsas spēkiem, jūs vienmēr varat lūgt mums palīdzību. Veseli manu aizsardzības eņģeļu leģioni ir gatavi sniegt jums palīdzību un aizsardzību 24 stundas diennaktī. Nekautrējieties vērsties pie mums pēc palīdzības, mūsu pienākums ir palīdzēt cilvēkiem. Mēs nevaram izpildīt savus pienākumus, kamēr jūs neaicināt mūs, taču jūsu sauciens liek mums atbildēt un nākt jums palīgā grūtā situācijā." Erceņģeļa Mihaēla vēstījums "Es saucu jūs uz nākotni!" (2009. gada 22. jūnijā) – tas ir brīdinājums, tas ir ugunīgs aicinājums, tā ir vadīšana darbībai, lai mēs varētu ieiet nākamajā apziņas līmenī un kopā ar Dievišķajām Būtnēm uzņemties atbildību par visu, kas notiek uz mūsu mīļotās planētas: "Tagad un tuvākajās dienās ir pienācis laiks, kad mums ir jākoncentrē savas pūles, lai palīdzētu planētai. Šis ir mans ziņojums un brīdinājums jums. <...> ... jūs esat sasnieguši to vecumu, kad par visu, kas notiek uz planētas, jums ir jābūt līdzatbildīgiem kopā ar Dievišķajām Būtnēm. Jūs nesteidzaties uzņemties šo atbildību, bet jums būs jāuzņemas atbildība par planētu. Tas ir nākamais apziņas līmenis, kurā jums ir jāpaceļas. <...> "... ir pienācis laiks, kad jums ir jāklausa tai vadībai, ko jūs saņemat no savām sirdīm. Ir smalkākas enerģijas un procesi, kas notiek jūsu apkārtnē smalkākos plānos. Šie procesi rod atspoguļojumu jūsos noteiktu apziņas stāvokļu veidā. Ne vienmēr jūs varat apzināties, kas notiek smalkajā plānā, ne viss nonāk līdz jūsu ārējai apziņai, bet ir zināma intuīcija, priekšnojauta, nojausma. Ja jūs būsiet godīgi paši pret sevi, ja jūs ieiesiet savā sirdī un sajutīsiet smalkāka plāna vibrācijas, tad pilnīgi droši jūs sadzirdēsiet satraucošu trauksmes zvanu, kas dun uz planētas Zeme. Šis zvans ir trauksmes signāls. Tas ir rādītājs, ka uz planētas nav labi. <...> Šajā brīdī izšķiras daudz kas. Lielākā daļa cilvēcisko indivīdu nav gatavi apziņas mainīšanai. Ir vajadzīgi brīvprātīgie, lai nodemonstrētu jauno apziņas līmeni, apziņas, kas nav piesaistīta fiziskajai un astrālajai pasaulei, bet kas ir gatava sadarbībai ar Augstākajām Pasaulēm. Kad atradīsies pietiekams skaits indivīdu, kas ir spējīgi nodemonstrēt jauno apziņu, tad ar viņu pūlēm sāks mainīties arī citu cilvēku apziņa. Jūs visi esat saistīti smalkākajos esamības plānos. Ir vajadzīga augstāka apziņas frekvence, lai šī frekvence skanētu kā kamertonis izplatījumā un lai to cilvēku dvēseles, kas ir iegrimuši ilūzijā, atspirgtu un vērstu savus skatus uz Debesīm. Es apskaužu jūs, tos, kas ir iemiesojumā šajā ļoti sarežģītajā laikā. Tāpēc, ka no jūsu spējas turēt savu apziņu tīru, vērstu uz Augstākajām Pasaulēm un saskanīgu ar tām, ir atkarīga planētas nākotne, ir atkarīgas miljoniem dvēseļu, kas ir iestigušas ilūzijā un neredz gaismas staru. Rādiet paraugu! Esiet drosmīgi, esiet izturīgi, esiet atjautīgi. Izdomājiet tādus paņēmienus, kas aizraus miljoniem cilvēku uz jauno apziņas līmeni. Skaniet uz visaugstākās nots. Esiet paraugs! Es saucu jūs uz nākotni! ES ESMU Erceņģelis Mihaēls." Ticības un Aizsardzības templis - Erceņģeļa Mihaēla un Ticības svētmītne Luīzas ezers Kanādā Ticības un Aizsardzības templis ir novietots ēteriskajā sfērā virs Banfas pilsētas un Luīzas ezera Klinšu kalnos (Rocky Mountains) Albertas provincē Kanādā. Erceņģelis Mihaēls un Ticība ir šīs Svētmītnes – Zilā zibens eņģeļu leģionu Mājas hierarhi, kuri atnākuši no visām Visuma pusēm, lai kalpotu planētai Zeme šajā grūtajā laikā. Eņģeļu vienības, kas kalpo pārējo sešu Staru Erceņģeļu vadībā, te pulcējas arī Lielo Eņģeļu pulku Padomju laikā, kuas notiek Mihaēla, Erceņģeļu Valdnieka aizbildnībā. Apaļais templis ir inkrustēts ar zeltu, dimantiem un safīriem. Četras ieejas iezīmē divpadsmito, trešo, sesto un devīto kosmiskās pulksteņa ciparnīcas līnijas, veidojot tempļa pamatā kvadrātveida platformu. Uz katras ieejas divpadsmitmetrīgiem zelta vārtiem ved četrdesmit deviņi pakāpieni. Zili safīri rotā zelta durvis un zelta kupolu, veidojot starveida zīmējumu. Templī visapkārt ir brīnišķīgi dārzi ar strūklakām un baltiem marmora soliem. Altāris ir izstrādāts piramīdas formā no baltiem un gaišziliem dimantiem; degošai liesmai ir daudz nokrāsu – no tumši zilās līdz pasteļzilai, gandrīz baltai. Sēdekļi ap altāri veido koncentriskus apļus, kur saiet tūkstošiem eņģeļu. Divi lieli balkoni veido apļus tempļa iekšpusē. Liesma centrā paceļas uz zelta kupolu, kas nosēts ar ziliem safīriem no ārpuses un gaišziliem dimantiem no iekšpuses. Pēc pirmās pamatrases atnākšanu uz planētu, kad Erceņģeļi kalpoja par Staru Valdoņiem (kamēr šos posteņus neaizņēma cilvēces pārstāvji), Svētmītne bija izcirsta kalnā un kalpoja par fizisko fokusu, kur varēja atnākt visi, kas vēlējās, lai papildinātu savas enerģijas, atjaunotu Ticību un Dievišķo plānu, kas izstrādāts viņu dzīvesplūsmām, un atdzīvinātu savu entuziasmu kalpošanai Dieva Gribai. Pēc cilvēku apziņas krišanas dualitātē fiziskais templis bija sagrauts, bet ēteriskais fokuss turpināja savu eksistenci un palika tāds pats taustāms kā fiziskais templis, visiem, kas ceļoja turp smalkajos ķermeņos. Kad cilvēki aizgāja no sava sensenā bezvainības un pilnīguma stāvokļa, viņi zaudēja viņiem piemītošo aizsardzību. Erceņģelis Mihaēls un Arheja Ticība aicina parastos cilvēkus apmeklēt nakts miega laikā viņu Svētmītnēs, lai stiprinātu ticību un aptvertu Dieva Gribas varenību. Erceņģelis Mihaēls uzlādē mūs ar Ticību, lai mēs varētu izpildīt savus iekšējos solījumus, savu Dievišķo misiju. Katrs no mums pirms nākšanas iemiesojumā ir stāvējis Karmas Valdes priekšā un apsolījis īstenot savu kalpošanu. Erceņģeļa Mihaēla muzikālais vadmotīvs ir Džona Bahus Daiksa (Dykes, John Bacchus) "ASV Jūras kara flotes himna". Mūzika "Kāzu koris" no Riharda Vāgnera operas "Loengrīns" piemagnetizē Erceņģeļu un eņģeļu pulku izstarojumu. Erceņģelis Mihaēls atbalsta policiju un citus tiesībsargājošus dienestus visā pasaulē. Rakstu sagatavojusi Marija Flīmane Literatūra: 1. Микушина Т.Н. КНИГА МУДРОСТИ. Послания Владык. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2018. 2. Микушина Т.Н. Внутренний Путь. Материалы к семинару. Алтай, сентябрь 2006 года. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2007. 3. Профет Марк Л., Профет Элизабет Клэр. Владыки и их Обители. Энциклопедия. – М: М-Аква, 2006. 4. Профет Элизабет Клэр. Как работать с Ангелами. – Москва: Издательский Дом «Лонгфелло», 2009. Mihaēls – Pirmā Stara Erceņģelis Visi Erceņģeļa Mihaēla vēstījumi Jūsu Mīlestība un jūsu Ticība ir viss, kas jums vajadzīgs, lai izpildītu jūsu Dievišķo plānu 2005. gada 15. aprīlī Es un mani eņģeļi ir gatavi atnākt pēc jūsu pirmā aicinājuma 2006. gada 15. jūlijā Mācība par baiļu aizvietošanu ar Dievišķo Mīlestību 2007. gada 5. janvārī Par aizsardzību pret smalkā plāna zemākajiem slāņiem 2007. gada 28. jūnijā Mācība par atbrīvošanos no kaitīgiem ieradumiem un noturīgiem negatīviem apziņas stāvokļiem 2008. gada 3. janvārī Es saucu jūs uz nākotni! 2009. gada 22. jūnijā Pašlaik uz Zemes ir radīti ideāli apstākļi, kad katrs var parādīt savu iekšējo būtību 2009. gada 14. decembrī Aicinājums lūgsna Svētajam Erceņģelim Mihaēlam uz augšu uz sākumlapu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

2009. gada jūnijs - jūlijs Beidziet izvairīties no evolūcijas uzdevumiem Sanats Kumara 20. jūnijs 2009. gads Nedrīkst vairs zaudēt ne minūti Kungs Surija 21. jūnijs 2009. gads Es saucu jūs uz nākotni! Svētais Erceņģelis Mihaēls 22. jūnijs 2009. gads Jūsu uzdevums ir iemācīties gūt uzvaru smalkajā plānā Serapiss Bejs 23. jūnijs 2009. gads Es atnācu, lai izvestu jūsu dvēseles no tumsas, kurā iegrimusi planēta Zeme Kungs Šiva 24. jūnijs 2009. gads Mācība par izvēli un Ceļu Kungs Maitreija 25. jūnijs 2009. gads Kāpēc ne visi var iet pa Ceļu Iemīļotais Jēzus 26. jūnijs 2009. gads Debesis dod jums vēl vienu izdevību Iemīļotā Kuaņ Iņ 27. jūnijs 2009. gads Mācība par laimi un Dievišķo Ceļu Iemīļotais Zaratustra 28. jūnijs 2009. gads Mācība par Kalpošanu Iemīļotais Džvals Kuls 29. jūnijs 2009. gads Visa cilvēku sabiedrība ir iegājusi kolektīvā iesvētījuma saņemšanas posmā Iemīļotais Lanto 30. jūnijs 2009. gads Mācība par konfliktu pārvarēšanu Gautama Buda 1. jūlijs 2009. gads Saruna par būtisko Iemīļotais Kuthumi 2. jūlijs 2009. gads Mācība par Maha Kranti Iemīļotais Babadži 3. jūlijs 2009. gads Mācība par garīgajām praksēm Lielais Dievišķais Virzītājs 4. jūlijs 2009. gads Ir varbūtība, ka atnāks Zelta Laikmets uz Zemes Skolotājs Ilarions 5. jūlijs 2009. gads Mācība par pareizu Dievišķās enerģijas izlietošanu Skolotājs Godfrī 6. jūlijs 2009. gads Nopietna saruna ar Krievijas cilvēkiem Skolotājs Nikolajs Rērihs 7. jūlijs 2009. gads Saruna par turpmākai evolūcijai nepieciešamajām īpašībām Padma Sambhava 8. jūlijs 2009. gads Es saucu jūsu apziņu augšup Iemīļotā Māte Marija 9. jūlijs 2009. gads Mēs turpinām mūsu iesākto darbu Krievijā Skolotājs Morija 10. jūlijs 2009. gads Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

uz augšu uz sākumlapu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

SERAPISS BEJS Serapiss ir neparasts Dievs. Daudzajās ilustrācijās ir attēloti viņa dažādie tēli: te viņš ir čūska ar cilvēka galvu, te čūskas apvīts, starp kuras gredzeniem jaušami Zodiaka zīmju simboli. Taču bieži viņš ir redzams kā cilvēks grieķu tunikā ar groziņu uz galvas. Dažkārt viņš ir attēlots ar ragiem. Kāda ir tādu metamorfožu būtība? Kas gan Serapiss ir īstenībā? Meklēsim drošāko avotu – Helēnas Blavatskas "Teozofijas vārdnīcu": "SERAPIS (Ēģipte). Dižens saules Dievs, kas tautas pielūgsmē aizstāja Ozirisu, un kuram par godu (priesteri) dziedāja septiņu patskaņu skaņas. Ilustrācijās viņš bieži tika attēlots kā čūska, "Gudrības Drakons". Ēģiptes augstākais Dievs kristietības pirmo gadsimtu laikā." Turpat rodas jautājumi. Kāda ir Ozirisa un Serapisa saikne? Kāpēc Serapis attēlots kā čūska un ko personificē šis simbols? Kāpēc Serapiss bija Ēģiptes augstākais dievs tieši kristietības pirmajās simtgadēs, bet ne agrāk un ne vēlāk? Meklēsim atbildes. Mūsdienu enciklopēdijā rakstīts, ka Oziriss ir atdzimšanas dievs, aizkapa pasaules ķēniņš senās Ēģiptes mitoloģijā un aizgājēju dvēseļu tiesnesis. "Teozofijas vārdnīcā" ir pietiekami plaši aprakstīti šī Dieva dažādo aspektu skaidrojumi. H. Blavatska norāda Ozirisa un Ahura Mazdas (Sanata Kumaras) identitāti kā paša radīta dieva, Logosa Pirmcēloni. Atkarībā no savas diferenciācijas un personifikācijas (iegremdējoties arvien un arvien blīvākos radīšanas slāņos) Oziriss kļūst par dažādiem aspektiem, tātad pārvēršas par citām dievībām, kam ir savi vārdi. OZIRISS (Ēģipte). Lielākais Ēģiptes Dievs, debess ugunīgā Seba (Saturna) un Neitas, pirmsmūžīgās matērijas un bezrobežīgā izplatījuma Dēls. Tas norāda, ka viņš ir paša esošs un paša radīts dievs, pirmā izpaustā dievība (mūsu trešais Logoss), identisks ar Ahura Mazdu un citiem "Pirmcēloņiem". Jo kā Ahura Mazda ir vienots ar Amešaspentiem vai ir viņu sintēze, tā arī Oziriss, kolektīvā vienotība, vēršoties diferenciācijai un personifikācijai, kļūst par Tifonu, savu brāli, Izīdu un Neftīdu, savām māsām, Horu, savu dēlu un citiem saviem aspektiem." Ozirisa Tiesa. Senās Ēģiptes freska. Oziriss sēž tronī, turēdams rokās varas atribūtus. Aiz viņa stāv viņa māsas Izīda un Neftīda. Pa kreisi Dievs Hors ar piekūna galvu ved mirušo uz tiesu pie Ozirisa. H. Blavatskas grāmatā "Atsegtā Izīda" ("Atsegtā Izīda", H. P. Blavatsky - "Isis unveiled"). raksta par Ozirisa saules dabu: "Ne Oziriss, ne Hors nekad nav pieminēti, ja viņi nebūtu saistīti ar sauli. Viņi ir "Saules Dēli"; "Kungs un Saules Dievinātājs" ir viņa vārds." Turpat minēti citāti no britu orientālista un garīdznieka Edvarda Pokoka (Edward Pococke) grāmatas, kurš dzīvoja XV gadsimtā un pierādīja ēģiptiešu, grieķu un indiešu mitoloģijas identiskumu. Pokoks apraksta radžputu saules rases Galveno, kuru senās indiešu tradīcijā sauc par "Lielo Sauli", un vēsta, ka "šī Lielā Saule tika dievināta nāvē; un saskaņā ar indiešu dvēseļu ceļošanas doktrīnu tika uzskatīts, ka viņa Dvēsele pārgājusi vērsī "Apis", grieķu – Sera-pis, un SURA-PAS vai ēģiptiešu "Saules Valdnieks"... Oziriss, pareizāk Usras, nozīmē gan "vērsis", gan "gaismas stars". Soora-pas (Serapiss) – saules valdnieks", jo Saule sanskritā nozīmē Surja (cit. no "Atsegtās Izīdas" 2. sēj., "Isis Unveiled"). Tādējādi kļūst saprotama Serapisa saistība ar Ozirisu. Oziriss ir Serapisa augstākais aspekts, tāpēc pēdējam ir tā pati saules daba. Ozirisa dvēsele pēc diferenciācijas (alegoriski – nāves) pāriet Apisa vērsī, kam ir gaismas daba, un ar to pašu pārvērš viņu par Serapisu. Tas atgādina Uguns Dievu "krišanu iedzimšanā", kuri līdzīgi apgaroja Trešās cilvēces rasas fiziskās formas. (Sīkāk par šo procesu lasiet nodaļu "Eņģeļu "krišana" T. Mikušinas grāmatā "Labais un ļaunais. Pārdomas, Helēnas Blavatskas "Slepeno Doktrīnu" lasot"). Gnostiķu mācībā vērsis Apis simbolizē cilvēka zemāko miesīgo dabu. Pēc nāves dvēsele, vēl neatbrīvojusies no ķermeņa, tiek saukta par Serapisu, bet brīvību ieguvusī – par Ozirisu (Osiris). Senos laikos visur bija izplatīta Saules pielūgsme. Sauli sauca par "dievu radītāju, kas ir Saules darba turpinātāji". Viņas dzīvību dodošie stari bija simbols "Tam, kas ir Dzīvības un Nāves Valdnieks". Oziriss Apis divās savās hipostāzēs "Tā bija senākā vēdu bramaņu reliģija, kas senākajās himnās "Rigvēda" tiek saukta par Sūrja (Saule) un Agni (uguns) "visuma valdnieku", "cilvēku valdnieku" un "gudro ķēniņu". Tā bija magu, zoroastriešu, ēģiptiešu un grieķu, – vienalga, vai viņu sauc par Mitru vai Ahura Mazdu, Ozirisu vai Zevu, pielūgšana, godinot kā viņa tuvāko radinieku Vestu – tīru debesu uguni." (Atsegtā Izīda" 2. sēj.). Tomēr senajos laikos cilvēki pielūdza ne tikai Sauli. H. BLavatska raksta par divām valdnieku un dievu dinastijām. "Vissenākajās leģendās no Indijas vēstures tiek minētas divas dinastijas, kas tagad laiku miglā nozudušas; pirmā bija valdnieku "saules rases" dinastija, kas valdīja Aiodja (Ayodhia), (tagad Ude Oude); otrā dinastija – "mēness rase", Prējāgā (tagad Allahabada). <...> Ž.F. Šampoljons darbā "Manifestācija uz Gaismu" ("Manifestation to the Light") katrā nodaļā min divas – Saules un Mēness Valdnieku dinastijas. Vēlāk visi šie valdnieki bija pielīdzināti dievībām un pēc nāves pārvērsti par saules un mēness dievībām." Mēness dievību pielūgsme bija pats pirmais lielās sākotnējās ticības Saules dieviem sagrozījums, kā apstiprina H. Blavatska. Un vēlāk mēs redzēsim saules kulta vajāšanu un iznīcināšanu viduslaikos un turpmākajos gadsimtos. Lasīsim vēl kādu citātu no "Teozofiskās vārdnīcas", – paskaidrojot Zodiaka zīmēs redzamo, kur Serapiss attēlots kā viens no Ozirisa aspektiem. "Kā saules dievībai viņam (Ozirisam) bija divpadsmit mazāku dievu, kas ir zemāki par viņu – divpadsmit Zodiaka zīmes. Kaut arī viņa vārds ir "Neizsakāms", četrdesmit diviem viņa atribūtiem ir katram pa vienam no viņa vārdiem, un septiņi viņa divējādie aspekti nobeidz četrdesmit deviņus, vai 7x7; pirmie simbolizē viņa ķermeņa čterpadsmit locekļus vai divreiz septiņi." Tādējādi Ozirisam ir vesela zemāko dievību Hierarhija (arī Zodiaka dievi), kas ietilpst viņa garīgajā kvintesencē. Pakāpeniski kļūstot blīvākam, katrs Ozirisa aspekts iegūst īpatnības, kas ir raksturīgas arvien blīvākam eksistences plānam, līdz pat fiziskajam. Četri galvenie Ozirisa aspekti bija Oziriss–Ptahs (Gaisma), garīgais aspekts; Oziriss–Hors (Saprāts), intelektuālais manasiskais jeb mentālais aspekts; Oziriss-Lunus, "Mēness"vai psihiskais, astrālais aspekts; Oziriss-Tifons, Demoniskais vai fiziskais, materiālais, tāpēc pilns kaislību, nevaldāms aspekts. Šajos četros aspektos viņš simbolizē divējādo Ego – dievišķo un cilvēcisko, kosmiski garīgo un zemes." Kā H. Blavatska ievēro, "šī ēģiptiešu koncepcija ir pati visdaudznozīmīgākā un visdiženākā, jo ietver sevī visu fiziskās un metafiziskās domas diapazonu... Tādējādi dievs izgaist cilvēkā, bet cilvēks tiek pielīdzināts dievam." ("Teozofiskā vārdnīca"). Šo seno ticējumu dziļākā jēga, kas ietver sevī visuma un cilvēka evolūcijas mērķi, bija pamazām nozaudēts un pārvērties par pilnīgu pretstatu: Saules Dievi tika identificēti par Ļaunumu, pasludināti par pagānu elkiem un dēmoniem un aizstāti ar jauniem dieviem. Palūkosimies, kā Serapiss bija attēlots pirmajos gadu simtos līdz jaunajai ērai un jaunās ēras pirmajos gadu simtos. Čūskas simbols ir senākais un nonāk ap Zemes planētas fiziskā plāna radīšanas laiku, asociējoties ar "Dieva Garu", kura elpa izauklējusi kosmisko matēriju – pēc analoģijas kā čūska izdēj olas. "Saskaņā ar seno filozofu priekšstatiem... zeme ir kā čūska, kas novelk ādu un atjaunota parādās pēc katras mazās pralaijas (miera perioda), bet pēc lielās pralaijas atdzimst vai atklājas no jauna no sava subjektīvā stāvokļa uz objektīvo. Kā čūska tā ne tikai "nomet savu vecumu, – teic Sanhuniafons, – bet arī kļūst lielāka apmērā un spēkā." Lūk, kāpēc ne tikai Serapiss, bet vēlāk arī Jēzus bija attēloti kā liela čūska." («Atsegtā Izīda», 2. sēj.). Cilvēces evolūcijas procesā ir piedalījušies Nagi, senās Čūskas, ko "Slepenajā Doktrīnā dēvē par "Gribas un Jogas Dēliem". Nagi bija radīti Trešās rases sākumā. Seno indiešu teiksmās stāstīts par dažiem Riši un viņu pēctečiem, ka "Pulastja (paša Brahmas radīta dievība) ir visu Čūsku un Nagu tēvs – olveidīgie radījumi." "Slepenajā Doktrīnā" pirmie Nagi bija gudrāki Radījumi nekā Čūskas, kuri ir "Gribas un Jogas" Dēli, kas radīti pilnīgi līdz dzimumu atšķiršanai, "attīstījušies olās, kas ieslēguši sevī cilvēciskos iedīgļus, radītus ar Svēto Gudro (Krijašakti – Domu) spēku", kas piederoši pie agrās Trešās rases." Tādējādi Čūska personificēja Dievišķo Gudrību. Lūk, kāpēc daudzas dievības ir attēlotas kā Čūskas, kā arī ar čūskām un drakoniem kā šīs Gudrības atribūtiem. Turpmāk Čūska kļuva ne tikai par dievu simbolu, bet arī par Adepta simbolu. "Čūska un Drakons bija nosaukumi, ko devuši Gudrie, seno laiku Adeptu iesvētītie." ("Slepenā Doktrīna", 1. sēj.) Tikai vēlākos laikos Čūskas tēls sāka asociēties ar Ļaunumu. Pastāv dažādas dieva Serapisa kulta rašanās versijas. Visvairāk izplatītā no tām norāda uz 4. gs. pirms m. ē. kā visagrāko minēto datējumu atrastajos vēsturiskajos avotos. Seno grieķu vēsturnieka Arriana darbā "Aleksandra Anabasis" un seno grieķu rakstnieka un filozofa Plutarha "Aleksandra dzīvesstāsts" teikts, ka Serapisam bija ne tikai templis Babilonijā, bet viņš bija vienīgais dievs, kas tika pieminēts sakarā ar Maķedonijas Aleksandra nāvi 323. g. pirms. m. ē. Babilonijā. Tas dažiem vēsturniekiem dod pamatu uzskatīt, ka Serapisa kults ir radies Babilonijā. H. Blavatskas grāmatā "Atklātā Izīda" (2. sēj.) teikts: "Tajā laikā grieķu, aziātu un ēģiptiešu idejas bija pakļautas ievērojamiem pārveidojumiem. Dionīsija un Sabazijas mistērijas tika aizstātas ar Mitras rituāliem, kura "alas" izspieda iepriekšējā dieva svētnīcas no Babilonijas līdz Britānijai. Serapiss vai Sri-Apa no Pontus uzurpēja Ozirisa vietu. Austrumu Hindustānas valdnieks Ašoka pieņēma Siddharthas reliģiju un sūtīja misionārus uz Grieķiju, Āziju, Sīriju un Ēģipti sludināt gudrības evaņģēliju... Leģendas par Gautamu izspieda mītus par Horu, Anubisu, Adonisu, Atisu un Bakhu." No šī fragmenta mēs uzzinām, ka runa ir par 4. – 3. gadsimtu pirms m. ē., jo valdnieks Ašoka dzīvoja no 304. – 232. g. pirms m. ē. Serapisa kults šajos laikos pastāvēja Pontā, – tā sengrieķu valodā sauca par Mazāzijas ziemeļaustrumu daļu, kas ziemeļos saskārās ar Elefsinas Pontu (Melno jūru). Un tautu reliģiskajā dzīvē norisinājās ievērojami pārveidojumi. Iespējams, ka šie pārveidojumi bija saistīti arī ar Maķedonijas Aleksandra karagājieniem, kuru dēļ notika lielu ļaužu masu pārvietošanās. Ēģiptē 4. gadsimtā pirms m. ē. ieradās daudz grieķu un maķedoniešu, un Serapisa kulta ieviešana varēja kļūt par paņēmienu, kas apvienoja viņus gan savā starpā, gan arī ar vietējiem iedzīvotājiem, proti, – varēja apvienot ēģiptiešu un grieķu reliģiskās tradīcijas. Turklāt Senās Ēģiptes enciklopēdijā ir lasāms, ka "pēc savas "izcelsmes" tai dievībai ir jābūt saistītai ar ēģiptiešu panteona dieviem, jo senatnē noteiktā teritorijā svētā vara varēja piederēt tikai vietējās izcelsmes dievam. Tieši tāpēc Serapisa kulta saknes radušās Memfisas Ozirisa-Apisa kultā." Serapisa vārda veidošanās tiek traktēta kā: Oziriss + Apis = Oziris-Apis / Oserapis / Serapiss vai Sarapiss (dažāda izruna dažādos dialektos). Visvairāk izplatītā Serapisa kulta rašanās versija vēsta, ka Ptolemaja I Sotera mēģinājumos tika radīta sinkrētisku (t.i., dažādu ticības mācību savienošanu) dievības – Serapisa atveidu. Kas ir Oziriss? Ozirisa un Serapisa saikne Čūskas simbols Izīda-Termutis, Serapiss-Agatodemons un Oziriss Kanopuss. Grieķu romiešu periods. Leidenes muzejā. Grāmatā "Atsegtā Izīda" (2. sēj.) vēstīts par sākotnējā Čūskas kulta Iesvētīto skaidrojumu. "Pirmajā sējumā mēs citējām Čūskas Mantru no "Aitareija brahmanis" – fragmentu, kur stāstīts par zemi kā par Čūskas ķēniņieni "Sarpa Radžni" un par "māti visam, kas kustās". Šis ir stāsts par to faktu, ka pirms mūsu planēta kļuva līdzīga olai un apaļa, tai vilkās gara sliede no kosmiskajiem putekļiem un ugunīga miglāja, kas kustējās un izlocījās kā čūska. Skaidrojumos teikts, ka tas bija Dieva Gars, kas kustējās pa haosu tik ilgi, līdz kamēr viņa elpa izauklēja kosmisko matēriju un tā piespieda ieņemt gredzenveida čūskas formu ar asti mutē – mūžības emblēmu tās garīgajā, un mūsu pasaules – tās fiziskajā nozīmē." Čūskas simbolisms tika izmantots dažādu evolucionāro aspektu procesos, kā planētai, tā arī cilvēcei. Serapiss-Dionīsijs un Izīda. Kaļķakmens stēla. 1. gs. pirms m. ē. Serapiss- Agatodemons (Dievs Čūska, pielūgts Aleksandrijā un apkārtnē), bronza, Nacionālajā muzejā, Atēnās. Agrīnās kristietības periods. Čūska identificējās ar Jēzu Kristu Serapisa kults Serapisa vārds ēģiptiešu herioglifos. Pēdējais hieroglifs apzīmē "Dievs", "Valdnieks" Serapisa biste. Marmors. III gs.p.m.ē. Atrasta Kartagā. Tunisā. Ēģipte, Babilonija un Ponta uz senās pasaules kartes. Ptolemajs jaunībā bija Maķedonijas Akeksandra draugs, vēlāk viņa armijas karavadonis, bet pēc Aleksandra nāves – Ēģiptes valdnieks (valdīja no 323 – 283./282. g. pirms m. ē.). Bija Ptolemaju dinastijas dibinātājs. Saskaņā ar Plutarha aprakstu, valdnieks Ptolemajs redzēja sapni, kurā viņam nezināms dievs (Serapiss) uzticēja valdniekam izzagt svēto statuju no Sinopes pilsētas un pārvest to uz Aleksandriju, kas tika izdarīts ar Delfu Orākula svētību. Priesteri atzina, ka dievs Serapiss bija statujā. Senās Ēģiptes enciklopēdijā ir ziņas, ka pirmie Ptolemaji ne tikai ieviesa Serapisu daudzu ēģiptiešu dievību pulkā, bet arī padarīja viņu par augstāko dievu, jaunas valdnieku dinastijas un jaunas valsts – Aleksandrijas galvaspilsētas patronu. Maķedonijas Aleksandrs lika pamatus pilsētai Nīlas deltā un līdz IV – V gadsimtam m. ē., tas bija viens no svarīgākajiem helēnistiskās pasaules centriem. Serapisam bija veltīts Serapeums – majestātisks templis Aleksandrijā, precīzāk, Kanopes (Canopus) pilsētā galvaspilsētas tuvumā. Šo templi cēlis Ptolemajs III (valdīja no 246. līdz 222. g. pirms m. ē.), un tas bija galvenais dievības kulta centrs, kas tika cildināts par savu apbrīnojamo dziedinošo spēku. Otrais pielūgsmes centrs bija Memfisa. Pēc aprakstiem Aleksandrijas Serapiums bija vislielākais no Serapisam veltītajiem tempļiem. Arī tie bija dieva attēlojumi, un tie izvietoti Aleksandrijas bibliotēkas nodaļā. Lūk, kā senās Romas vēsturnieks Amians Marcelins (Ammianus Marcellinus) apraksta templi:"Pilsētā [Aleksandrijā] ir ļoti augsti tempļi. To vidū izceļas Serapiss. Manas runas dāvanas nespēj to aprakstīt. Plaši, kolonādes aptverti pagalmi, statujas, kas elpo kā dzīvas, un daudzi citi mākslas darbi visu to izrotā tā, ka pēc Kapitolija, ko slavenā Roma padarījusi sevi nemirstīgu, neko vēl lieliskāku Visums nav redzējis. Šajā templī bija izvietoti nenovērtējami dārgumi, ārkārtīgi vērtīgas grāmatas." Ptolemajs I Soters Serapisa statuja, ko skulptors Briaksiss radījis Aleksandrijas Serapiumam, bija attēlota kā vīrietis ar bārdu, līdzīgi Zevam, hitonā, kas sēž uz troņa ar galvassegu – modiju (tilpuma mērs) vai pēc citas versijas – ar auglības un pārpilnības simbolu. Kalafs bija izrotāts ar labības vārpu un olīvu zaru attēlojumiem. Serapisa statujas kreisajā rokā – scepteris, ar labo roku dievs atspiedies uz briesmīgā suņa Kerbera (Cerbers) galvas, kas liecina par dievības pazemes simboliku. Serapiss uz troņa (ilustrācija XIX gs.) Serapisa statuja Ermitāžā Serapiss bieži tika attēlots kā grieķu dievs, bet ar ēģiptiešu atribūtiku, kas kombinācijā ar daudzu kultu ikonogrāfiju simbolizē pārpilnību un atdzimšanu. Serapiss savienoja sevī daudzus dievus. Līdzīgi kā Oziriss viņš tika uzskatīts par auglības un mirušo pasaules aizbildni. Grieķi personificēja Serapisu ar Poseidonu, ūdens stihijas pavēlnieku, tāpēc viņa attēli bija novietoti kuģu priekšgalā. Kā Saules dievu Serapisu personificēja ar Apolonu un Heliosu, kā dievu pavēlnieku – ar pašu Zevu, kā dziedinātāju – ar Asklēpiju, kā auglības dievu – ar Dionisiju un citiem dieviem. "Slepenajā Doktrīnā" (2. sēj.) rakstīts: "Eskulaps, Serapiss, Plutons, Esmuns un Knufs – visi bija dievības ar čūsku atribūtiem... Visi viņi bija dziedinātāji, kas dāvā garīgu un fizisku veselību, kā arī atklāsmi."\ Romas periodā Serapisu sāka godināt kā dziedinātāju, kas spēj atrisināt dzīvības un nāves problēmas. Pie viņa vērsās pēc pareģojumiem, kā pie orākula, viņam lūdza atbrīvoties no nelaimes, paaugstināt dienesta amatā. Tā Serapisu sāka uztvert nevis kā tikai vienkārši augstāko, bet gan kā visaugstāko transcendento dievību, kam var izteikt jebkuru lūgumu. No 3. – 1. gs. pirms m. ē. Ptolemaja valdīšanas laikā šis kults bija plaši izplatīts Mazāzijā, Grieķijā un Melnās jūras ziemeļu apkaimē. Serapisam par godu tika uzcelts vairāk nekā tūkstotis statuju, tempļu un pieminekļu. Serapisa tempļi radās daudzās vietās ārpus Ēģiptes, kur dzīvoja grieķu valodas pratēji. Grieķijā Serapisa svētnīcas tika atklātas svētajā Apolona pilsētā – Delfās, Korintā, kādā no Centrālās Grieķijas reģionā Biotijā, Serapisu pielūdza Atēnās. Svētnīcās notika mazas un lielas mistērijas. Mazās mistērijas bija veltītas Izīdai un paredzētas laicīgajiem cilvēkiem, lielās mistērijas veltītas Serapisam un Ozirisam, tajās varēja piedalīties tikai priesteri, kas izturējuši bargus pārbaudījumus iesvētījumu laikā Serapisa templī. Serapeuma drupas Aleksandrijā, Ēģiptē. Melns sarkofāgs Serapeuma pazemes galerijās Sakarā, Ēģiptē. Romas periodā Serapisa popularitāte joprojām pieauga, un nereti viņš uzstājās kā Izīdas vīrs tempļos ārpus Ēģiptes. Romā dievības pielūdza Izīdas un Serapisa templī, kas bija uzcelts Marsa laukumā. Kulta izplatība liecina par daudzskaitlīgajiem atradumiem. Serapisa attēli bija pārpilnībā uz helēnistiskā laika monētām, viņa statuetes visādā ziņā bija dzīvojamo māju piederums, lai sargātu māju tās izvietoja pie durvīm, logiem, sienām. Serapisa reljefie attēlojumi bija uz medaljoniem, gaismekļiem, altāriem. Septiņsimt gadu laikā, t.i., 28 (!) paaudžu laikā Serapiss bija augstākā dievība Ēģiptē un Grieķijā. Taču m. ē. ceturtajā gadsimtā sākās īsts krusta karagājiens pret "pagāniem", kas bija ierindoti pie visu mistisko reliģiju sekotājiem. Romas terakotas eļļas lampa no Samas salas ar Serapisa attēlu Serapiss uz bilona tetradrahmas monētas. Aleksandrija, Ēģipte. Kā kristietības tēvi pārvērta Serapisu par sātanu Serapisa kulta noriets sākās ar galvenās svētnīcas – Aleksandrijas tempļa un tajā esošo brīnišķīgo dieva statuju iznīcināšanas – pēc Romas imperatora Feodosija I kategoriska un cietsirdīga valdnieka pavēles. Kā ziņo Vikipēdija (wikipedia), Feodosijs "pārtrauca imperatora Konstantīna reliģisko sistēmu, kas valstī kopumā saglabāja neitralitāti attieksmē pret impērijas pilsoņiem, kas piederēja pie dažādu kultu un ticību piekritējiem. Feodosija laikā kristietības dogmatus sāka nevis fiksēt kā brīvas apspriešanas rezultātā baznīcas aprindās, bet tie tika apstiprināti ar valdības pavēlēm" Feodosijs apstiprināja Nikejas kristietības formulu kā vienīgo valsts reliģiju, sāka vajāt citus reliģiskus strāvojumus kristietībā kā ķecerīgus un aizliedza pagānu kultus – tieši tāpēc kristiešu rakstnieki viņu pagodināja ar epitetu Lielais. Romas karavīri iebruka Serapisa templī Aleksandrijā, iznīcināja statuju, sadedzināja bibliotēku, kas glabājās templī, sagrāva celtni. Baznīcas vēsturnieks Sokrats Sholastiķis [1] vēlāk stāstīja, ka ar āmuriem dauzītas statujas, bet sagrautā tempļa pamatos karavīri redzējuši Kristus monogrammu. Te ir vietā palasīt H. Blavatskas "Teozofisko vārdnīcu", kur rakstā par Ozirisu tiek rakstīts par ēģiptiešu un kristiešu dievu saikni. Rakstā tiek minēts uzraksts, kur Oziriss nosaukts par Elohu. Bet tai pašā laikā Elohs (Eloah, Elohim) ir Jehovas tituls, jūdu dievs (termins tiek pieminēts visā ebreju Svēto Rakstu garumā, sākot ar 1. Mozus grāmatu). H. BLavatska citē autoru, kas pārdomā par Ozirisa un Jehovas līdzību: "... jautājums, kas prasa lēnprātīgu atbildi, ir neizbēgams – kāda jēga ir bijusi atklāt šīs divas frāzes – atbilstoši Ozirisu-Elohu un Jehovu-Elohu. No vienas puses man ir jādomā tikai par vienu atbildi, un tieši to, ka Oziriss bija Ēģiptes nacionālais Dievs, Jehova – Izraēļa, un ka Elohs ir ekvivalents Deus, Gjtt vai Dieu (dievs, dievība)." Oziriss un Jehova ir Elohimi un Logosi – kā izpaustas dievības katrai nācijai un tautai, kā ārējā izpausme vai mūžīgi slēptā Cēloņa sekas. Tiesa gan, Jehovam nav saules, bet ir mēness daba, par ko tiek minēts "Slepenajā Doktrīnā" (2. sēj.): "...patiesībā Jehova ir tikai "Mēness" Dievs un "rašanās" Dievs." Un tālāk rakstā ir runa par Ozirisa un Kristus leģendu līdzību: "Runājot par viņa cilvēcisko attīstību, viņš (Oziriss), pēc autora domām "Egyptiah Belief" (Ēģiptiešu pārliecība"), ir "viens no Cilvēces Glābējiem vai Atbrīvotājiem. Kā tāds viņš ir dzimis šajā pasaulē. Viņš atnāca kā labdaris, lai atbrīvotu cilvēku no rūpēm. Savās pūlēs radīt labo viņš sastopas ar ļaunumu... un uz laiku cieš sakāvi. Viņu nogalina... Oziriss ir apbedīts. Viņa kaps tūkstošiem gadu ilgi ir pieminēts kā svētceļojuma vietu. Bet šķirstā viņš nepalika bezdarbībā. Pēc trim vai četrdesmit dienām viņš atkal augšāmcēlās un uzkāpa Debesīs. Šis ir viņa Cilvēces stāsts." ("Egypt. Belief"). <...> ...tas pierāda arī to, ka leģendu par Kristu gandrīz visās tās detaļās var atrast arī tūkstošiem gadu pirms kristietības ēras, un Baznīcas Tēviem atlika tikai vienkārši izmantot viņu kā jaunu personību", - nobeidz H. Blavatska. Vispār Bībeles tekstos ir daudzas paralēles ar seno ēģiptiešu rakstu zīmēm, sākot ar dievišķo būtņu paziņojumiem par Ozirisa un Jēzus mātēm, viņu drīzo nākamo glābēju piedzimšanu un beidzot ar viņu abu atdzimšanu pēc nāves. Uz senās Ēģiptes freskas Oziriss attēlots kā Ankha ēģiptiešu krusts, mūžīgās dzīvības simbols, kas tur rokās Sauli un abas ir pie divām sievietēm (viņa māsām). Kristiešu attēlojumā - Jēzus pie krusta ar Saules oreolu un pie viņa, divas Marijas Salīdziniet abas ilustrācijas! Tomēr par Serapisa (Ozirisa viņa augstākā aspektā) un Jehovas vai arī Ozirisa-Serapisa un Kristus saiknes pastāvēšanu kristiešu baznīcas kalpi IV gs. m. ē. pat ne domas nepieļāva, jo viņiem Serapiss un citi pirmskristietības dievi varēja būt tikai pagānu elki. Bet visu, kas ir svešs, pēc viņu domām ir jāpasludina par ļauno un jāiznīcina. Ar to lieliski tika galā turpmākā Romas katoļu baznīca, pasludinot pagānu dievu pielūgsmi par darījumu ar sātanu. Lūk, kā šis vissmagākais vēstures laiks aprakstīts grāmatā "Atklātā Izīda" (2. sēj.): "Mums, droši vien, īsumā jāapraksta Eiropas Sātans. Viņš ir ģēnijs, kas prot rīkoties ar buršanu, burvestību un citām nelabām lietām. Kristiešu tēvi, paņēmuši šo ideju no ebreju farizejiem, darināja sātanus no pagānu dieviem: Mitru, Serapisu un citus. Romas katoļu baznīca turpināja šo lietu, pasludinājuši šo dievu pielūgsmi par tumsas spēku darījumu. Tādējādi burvji un raganas viduslaikos bija gluži vienkārši aizliegtā kulta piekritēji. Visos senajos laikos maģija tika uzskatīta par dievišķu zinātni, gudrību un Dieva zināšanu. Dziedināšanas māksla Eskulapa tempļos un Ēģiptes un austrumu svētnīcās vienmēr bija maģiska. <...> Tagad viss ir pārmainījies. Tumsonība uzcelta tronī kā dievticības māte. Mācīšanās pakļauta zākāšanai, un zinātnieki strādāja zinātnē, apdraudot savas dzīvības. Viņi bija spiesti lietot žargonu, lai slēptu savas idejas no visiem, izņemot savus adeptus, un pārciest apkaunojumu, apmelojumus un nabadzību." Mēness dievi triumfēja! Pēdējās simtgadēs inkvizīcija sadedzinājusi uz ugunskuriem tik daudz aizliegto kultu piekritēju "burvju", ka kristietības pasaulē Serapisa pielūdzēji bija pilnīgi iznīcināti. Dievības vārds ir palicis tikai vēsturiskajos dokumentos, skulptūrās un citos mākslas darbos. Izzudis kā personificētā dievība, kam pielūdza tautas, bet Serapiss nav izzudis kā Lielais Skolotājs. Atskats pagātnē. Daži Serapisa zemes iemiesojumi [2] Pirms Valdonis Serapiss uz 700 gadiem kļuva par helēnistiskās pasaules dievību, viņam bija daudzas citas hipostāzes, par ko ziņas varam smelties Marka un Elizabetes K. Profetu grāmatā "Valdoņi un viņu Svētmītnes" ("The Masters and Their Retreats"). Grāmatā vēstīts, ka Serapiss atnāca no Venēras kopā ar Sanatu Kumaru (Cienīgu Sirmgalvi), lai no jauna iedegtu svēto uguni nomaldījušās cilvēces sirdīs. Viņš bija priesteris Augšupcelšanās Templī Atlantīdā, kur viņš bija augšupcelšanās liesmas sargātājs, bet pirms Atlantīdas nogrimšanas viņš pārnesa šo liesmu uz Luksoru Ēģiptē. Luksorā Serapiss kopā ar brāļiem, kas viņu pavadīja, uzcēla jaunu Augšupcelšanās Templi, un kopš tā laika viņi atkaliemiesojās Ēģiptē speciāli, lai uzturētu šo liesmu Templī. Šo dzīvju laikā viņš vadīja diženāko arhitektonisko celtņu būvēšanu, viņš bija arī Lielās Piramīdas arhitekts, kas radīta vairāk nekā pirms 2500 gadiem pirms m. ē. Savu augšupcelšanos Serapiss Bejs atlika aptuveni līdz 400 gadiem pirms m. ē. Serapiss iemiesojās par Ēģiptes faraonu Amenhotepu III (valdīja 1388. – 1351. g. pirms m. ē.), par Tutmosa IV dēlu un Tutmosa III mazdēlu (Kuthumi iemiesojums). Viņa dēls bija Amenhotepa IV troņa mantinieks, kas zināms kā Ehnatons. Amenhotepa III valdīšanas laika posmā bija vislielākais senās Ēģiptes civilizācijas uzplaukums. Faraons uzturēja mierīgas diplomātiskās attiecības ar visām valstīm visilgākā savas valdīšanas laikā. Daļa no viņa valsts kases tērēja neskaitāmos dārgumus diženu tempļu un piļu būvēšanai. Faraons paplašināja pastāvošo Karnakas Templi Nīlas krastos un uzcēla bēru templi, kura atliekas tagad zināmas kā Kolosi – no vesela akmens izcirstas sēdošas statujas, kas atklātas Nīlas krastos. Luksoras templis. Kolosi, kas attēlo faraonu Amenhotepu III. Tie novietoti iepretī Luksorai, Nīlas pretējās puses krastā. Par faraona diženāko darbu kļuva Luksoras templis, kura fragmenti labi saglabājušies līdz mūsu laikam. Šis templis pēc savas ģeometrijas un ieceres bija progresīvas zinātnes, mākslas un filozofijas mācībgrāmata. Tagadējā laikā Luksoras templis ir ēteriskās Svētmītnes – Augšupcelšanās Tempļa fiziskais turpinājums. Bija arī vēl kāds Serapisa iemiesojums – Spartas valdnieks Leonīds (valdīja 491. – 480. g. pirms m. ē.) Viņš komandēja grieķus, kas varonīgi turējās pretī daudzkārt lielākam persiešu armijas skaitam kalnu pārejā pie Termopilām, kas bija vārti uz centrālo Grieķiju. Divu dienu laikā Leonīds un grieķi noturējās pret ievērojami skaitliski pārāko persiešu armiju, ko vadīja karalis Kserkss. Trešajā dienā Leonīds un viņa personīgā gvarde – trīs simti spartiešu, cīnījās līdz pēdējam cilvēkam. Viņu varonīgā cīņa ļāva grieķu flotei atkāpties un vēlāk galīgi sakaut persiešus. Leonīda paraugs palīdzēja izveidot grieķu tautas nacionālās īpatnības. Vēsturnieki sauc šo cīņu par augstākās vīrišķības un bezbailības paraugu, kas parādīja cīņā par taisnīgu lietu pret daudzkārt lielāku ienaidnieka pārspēku. Profeti apliecina, ka trīs simti spartiešu bija trīs simti čhēla Luksorā kopā ar Serapisu iemiesojumā. Šie bija ārkārtīgi vīrišķīgi cilvēki. Daži no viņiem ir Dievišķie Valdoņi, citi paliek iemiesojumā. Serapiss Bejs iemiesojās par skulptoru Fīdiju, kas dzīvoja 5. gs. pirms m. ē. Atēnās un tika uzskatīts par diženāko no grieķu skulptoriem. Viņa slava bija milzīga. Viņš bija Partenona arhitekts, vadīja ārkārtīgi sarežģīto šā celtniecības darbu. Partenonā viņš uzstādīja 12 metru augstu Atēnas Pallādas statuju, darinātu no zelta un ziloņkaula. Skulptors Fīdijs un viņa darbi – Atēnas Pallādas statuja (samazināta kopija) Fīdijs radīja arī milzīgu Zeva statuju no zelta un ziloņkaula, kas stāvēja templī sengrieķu pilsētā Olimpijā. Fīdija darbi, kas raksturojami ar cildenu skaistumu un garīgumu, stipri ietekmēja turpmāko rietumu mākslas attīstību. Helēnistiskajā posmā pēc savas augšupcelšanās Serapiss kļuva par vienu no visnozīmīgākajiem ēģiptiešu, grieķu un Romas dievu panteoniem dieviem, par ko jau minēts augstāk. Serapiss Bejs (bejs – tjurku tituls un nosaukums, tā sākotnējā nozīme – vadonis), būdams Dievišķais Valdonis turpināja un turpina palīdzēt cilvēcei tāpat kā citi Valdoņi, kas pirms daudziem gadu miljoniem apveltījuši mūs ar "dzirksti", Es Kristus, Dievišķās Uguns daļiņu – mūsu pašu daļu. (Par "eņģeļu krišanu un dzimšanu" ir detalizēti stāstīts par T. Mikušinas grāmatā "Labais un ļaunais. Pārdomas, Helēnas Blavatskas "Slepeno Doktrīnu" lasot"). H. Rērihas vēstulēs un dienasgrāmatas ierakstos minēts, ka Serapiss ir iepriekšējais Šambalas Valdonis (sk. 18.11.35. vēstulē, dienasgrāmatā – 29.10.33. g., 13.23.36. g.). Ir zināms, ka Valdoņiem El Morija un Kuthumi kopā ar Serapisu bija milzīga loma Teozofijas Biedrības radīšanā XIX gs. Vēsta Profeti: kā pirmās starp vēstulēm, ko adepti un Valdoņi sūtīja Teozofijas Biedrības dibinātājiem, bija Serapisa Beja un Brālības vēstules Luksorā. Serapiss vadīja Jeļenas Blavatskas kā čhēla un pulkveža Henrija Olkota (Henry Steel Olcott) apmācību, kas kļuva par Teozofijas Biedrības līdzdibinātāju un prezidentu. Sešu mēnešu laikā, pirms Biedrības dibināšanas 1875. g. Serapiss nosūtīja H. Olkotam daudz iedvesmojošu vēstuļu ar norādījumiem. Lielākoties vēstules bija rakstītas ar zelta tinti uz bieza, zaļa pergamenta, uz kura bija paša Serapisa paraksts un ezotērisks Brālības simbols Luksorā. Daudzās no tām bija Serapisam raksturīgais aicinājums: "Mēģini". Valdonis Serapiss uzsvēra nepieciešamību būt vīrišķīgam un drosmīgam – tās pašas gribas īpašības, ko parādīja viņš pats, būdams valdnieks Leonīds. Serapiss Bejs – Gudrības Valdonis XX gs. ar Lielās Baltās Brālības Sūtņa Marka Profeta starpniecību Serapiss Bejs pārvadīja grāmatu "Dosjē par augšupcelšanos. Stāsts par dvēseles Augstākās Apziņas augšupcelšanās paātrinājumu Iesvētījumu Ceļā". Šī ir īsta mācībgrāmata par vājību pārvarēšanu, kas traucē pacelšanos, un pamācības ceļa paātrināšanā. Grāmatā «Досье на вознесение» ("Dosjē par augšupcelšanos") teikts, ka mēs ceļamies augšup katru dienu, ja tam veltām pūles. "Visas mūsu domas, jūtas, ikdienas darbības tiek izsvērtas. Mēs augšupceļamies ne uzreiz, bet pa daļai, izturot pārbaudījumus un gūstot personīgu uzvaru citu pēc citas." XXI gs. Serapiss Bejs kopā ar citiem Dievišķajiem Skolotājiem turpināja savu darbu ar Lielās Baltās Brālības Sūtnes Tatjanas Mikušinas starpniecību. 2005.- 2010.gg. Serapiss Bejs deva 12 Vēstījumus ar T. Mikušinas starpniecību, pirmais no tiem tika dots 2005. gada 29. martā, pēdējais – 2010. gada 29. decembrī. Skolotājs diktātos uzrunā tos, kas kādreiz ir apmeklējuši viņa Svētmītni, viņa Templi Luksorā, un aicina atcerēties tās zināšanas, ko viņi saņēmuši šajā Templī. Tā kā laiks ir mainījies, tad mūsu dienās čhēla saņem apmācību un iesvētījumus parastajā dzīvē – Valdoņi izmanto mūsu dzīves apstākļus, lai mūsu dvēseles iegūtu visu apmācībai nepieciešamo. "... jūsu dzīves apstākļi liek jums pārvarēt sevī to, kas jums traucē izstrādāt sevī pazemības un paklausības īpašības." (turpmāk minēti citāti no "Gudrības Grāmatas" ("Книга Мудрости")). Turklāt mēs saņemam zināšanas nakts miega laikā, neapzināti vai arī pilnā apziņā apmeklējot ēteriskās Valdoņu Svētmītnes. Lai apmācības process miegā notiktu maksimāli efektīvi, Serapiss Bejs aicina pirms gulētiešanas: "Vizualizējiet pirms aizmigšanas manas Svētmītnes fotogrāfiju un mēģiniet formulēt tos jautājumus, kas izraisa jūsu šaubas." Pēdējai jūsu domai pirms aizmigšanas, pirms jūsu apziņa jūs atstāj, jābūt domai apmeklēt mūsu Svētmītnes un vēlēšanās, lai mūsu Svētmītnēs jūsu saņemtās zināšanas tiktu atnestas līdz jūsu ārējai apziņai nākamās dienas laikā." Savā Vēstījumā "Mana pamācība skolniekiem" Serapiss Bejs 2007. gada 26. decembrī stāsta par sevi un savu uzdevumu palīdzībai cilvēcei: "Es kalpoju 4. starā, par šī stara Hierarhu. Jūs droši vien zināt, ka es vadu savas ikdienas nodarbības ar maniem skolniekiem savā mītnē virs Luksoras. Jums nepavisam nav obligāti jābrauc uz Ēģipti, lai nodibinātu sakarus ar mani. Jums pietiek pastāvīgi turēt manu tēlu sava iekšējā skata priekšā un domāt par mani, sevišķi laikā pirms miega. Tas ir pietiekami, lai jūs tiktu uzaicināti manā mītnē un notiktu mūsu ievada saruna ar jums. <...> Es esmu tas Valdonis, kas sagatavo jūs Iesvētījumu Ceļam. <...> Lai kā jūs necenstos aizlavīties no Ceļa un lai kādus dzelžainus argumentus neizvirzītu jūsu miesīgais prāts, agri vai vēlu jūs visi atnāksiet pie manis uz sarunu. Tāpēc, ka es izlemju, kā jums tālāk iet. Es redzu jūsu katra gatavības pakāpi, un es nosaku, kā jums labāk būs nokārtot to vai citu testu pastāvošajos dzīves apstākļos." Serapiss Bejs ir stingrs Skolotājs, par ko viņš stāsta savos vēstījumos, tāpēc viņš prasa ārkārtīgu disciplīnu no saviem skolniekiem, un vienlaikus palīdz viņiem apgūt šo disciplīnu. "Ja skolnieks nepakļaujas paša izvēlētajam Skolotājam, tad tādam skolniekam nav tiesību saņemt apmācību mūsu vadībā." Disciplīna, pirmkārt, ir pastāvīga pūļu veltīšana: "Nav iespējams vienā mirklī atbrīvoties no jūsu karmiskās bagāžas, bet to var izdarīt, pieliekot pūles katru dienu. Dienu pēc dienas, gadu pēc gada." (2006. gada 14. jūlijā) Mācības būtība mūsdienās XXI gs. Vēstījumos , kas doti ar T. MIkušinas starpniecību, Skolotājs Serapiss Bejs vēsta par to, ka ir pienācis jauns posms cilvēces evolūcijā: atteikšanās no ilūzijas un atgriešanās Dieva reālajā pasaulē. Kādreiz Gudrības Valdoņi iedeva mums pavadoni, kas palīdz cilvēcei atgriezties Mājās, un galvenais mērķis mums ir nodibināt saiti ar šo pavadoni. "...jums ir dots pavadonis, jūsu Sargeņģelis, jūsu Svētais Es Kristus. Šim pavadonim jāizved jūs uz pareizā Ceļa, uz atgriešanās Ceļa Tēva Valstībā. Visām ārējām mācībām, ko mēs dodam caur šo sūtni vai jebkuru citu mūsu sūtni, tieši ir mērķis saiti ar to jūsu daļu, kura atceras, kas jūs esat. Un jo stiprāka būs jūsu saite ar savu reālo daļu, jo ātrāks jūsu individualitātei būs atgriešanās ceļš uz Mājām." (2005. gada 29. martā). Visi pārbaudījumi un iesvētījumi, ko mēs ejam caur dzīvi, ir vērsti tieši tam, lai pārvarētu mūsu ego pretestību, mūsu iluzoro daļu, un nodibinātu kontaktu ar mūsu nemirstīgo daļu. Tomēr, Serapiss Bejs apliecina, ka šo Patiesību mēs jau esam mācījušies senajā Lemūrijā un Atlantīdā, visās kādreiz pagātnē un tagadnē pastāvējušās Mistēriju Skolās uz Zemes. Mums vajag tikai atcerēties savu Sākotni un atgriezties pie tās, īstenojot Dievišķo Plānu. Serapisa Beja Mācības pamatā ir daži svarīgi norādījumi, bez kuriem nav iespējams virzīties uz mērķi. Serapisa Beja Mācības pamatā ir daži svarīgi norādījumi, bez kuriem nav iespējams virzīties uz mērķi. 1. Atzīt atbildību par visiem savas dzīves apstākļiem. "Pirmais bauslis, ko es jums dodu, ir tāds, ka jums ir jāsaprot, ka neviens nav vainīgs pie jūsu vietas un stāvokļa ceļā, kādu jūs ieņemat tagadnē. Tikai jūs paši esat atbildīgi par visiem savas dzīves apstākļiem. Tiklīdz jūs izpratīsiet šo manas Mācības tēzi, jūs kļūsiet atvērti ļoti daudzu Patiesību uztveršanai, ko līdz tam bloķēja jūsu apziņa." (2006. gada 14. jūlijā). Ar savām lielām un mazām izvēlēm mēs izraisām tos cēloņus, kas ar mums notiks nākotnē. Tāpēc nav neviena cita, ko varētu vainot savās ciešanās, kā tikai mūs pašus. Pirmajai tēzei seko otrā, ko izpildīt ir jau grūtāk. 2. Pieņemt ar pazemību absolūti visus notikumus, kas notiek ar mums. "...galvenais testa izturēšanas nosacījums ir – ar pazemību pieņemt visu, kas vien notiek ar jums ārējā pasaulē. Vai jūs mani dzirdat? Absolūti visu. Ar jums nevar notikt nekas tāds, ko jūs paši nebūtu radījuši. Visus jūsu dzīves apstākļus jūs izveidojat ar savām izvēlēm un savu reakciju uz to, kas ir jūsu apkārtnē jūsu dzīvē. Lūk, šīs vienkāršās Patiesības apgūšanai daudziem paiet simti un tūkstoši iemiesojumu. Vismazāk saprotams ir, kad jūs sastopoties ar kādām grūtībām savā dzīvē, pirmais, ko jūs sākat darīt, ir meklēt vainīgos ārpus sevis situācijā, kura radusies. Ticiet man, ka 99 procentos gadījumu jūs sastopaties ar tiem apstākļiem jūsu dzīvē, kuru cēloņus jūs paši esat radījuši pagātnē. Un vienā procentā gadījumu jūsu dzīves grūtības ir tests, ko varu dot es vai kāds no tiem Valdoņiem, kurš vada jūsu garīgo virzīšanos. Jūs turpināt mācīties mūsu skolās un turpināt kārtot eksāmenus līdz tam laikam, kamēr apgūstat šo pirmo un jums visgrūtāk aptveramo Patiesību." (2007. gada 26. decembrī). Tiklīdz mēs šo Patiesību būsim apguvuši un iemācījušies pareizi reaģēt uz visu, kas ar mums notiek, tā Valdoņiem ir mūsu gatavības zīme "lai kļūtu par mūsu skolniekiem, un ārējā apziņā jūs sākat apzināties mūsu iekšējo saiti smalkajā plānā. Tie mani skolnieki, kas ir vairāk pavirzījušies, spēj momentāni savienoties ar mani ar domas palīdzību un saņemt atbildi savā sirdī uz visiem vai gandrīz uz visiem uzdotajiem jautājumiem... Lūk, tā notiek mūsu darbs, Brālības darbs ar Zemes cilvēci." (2007. gada 26. decembrī). 3. Godāt Hierarhiju. "Hierarhijas, Skolotāju cienīšana ir ļoti svarīga īpašība Ceļā. Tāpēc, ka bez Skolotāja cienīšanas jūs nespēsiet virzīties uz priekšu Ceļā." "Mēs piedāvājam jums pārbaudītu Ceļu, kas balstās uz guru – čhēla attiecībām un uz Iesvētījumu Ceļu, kad jūs, brīvprātīgi nostājoties uz Hierarhijas pakāpiena, saņemat visu mūsu palīdzību un atbalstu." (2006. gada 14. jūlijā). Šis ir Ceļš, kas pārbaudīts gadsimtos, un pa to mūs veduši visi lielie pagātnes iesvētītie. 4. Lūgt palīdzību Valdoņiem. "Es sniegšu jums visu palīdzību, kādu jums var sniegt, tikai lūdziet palīdzību. Jo tad, kad jūs savā augstprātībā nespējat pat palūgt mūsu palīdzību, mēs nevaram jums palīdzēt. Nekautrējieties un aizvāciet no savas apziņas visu, kas jums var traucēt lūgt mūsu palīdzību un atbalstu. Jūs zināt, ka šī Visuma Likums ir dāvājis jums brīvo gribu un mēs nevaram pārkāpt jūsu brīvo gribu un sniegt jums palīdzību bez jūsu lūguma un bez jūsu aicinājuma. Bet tiklīdz aicinājums ir izteikts, mums ir pienākums atbildēt. Un mēs sniegsim jums visu iespējamo palīdzību un atbalstu." (2006. gada 22. decembrī). 5. Kultivēt sevī uzticību, Mīlestību, pateicību. "... vēl viens svarīgs norādījums... kultivējiet sevī uzticību un Mīlestību. Nebaidieties pateikties mums tajos mirkļos, kad jūs izjūtat pacilātu noskaņojumu bez iemesla un esat gatavi mīlēt un apskaut visu pasauli. Sūtiet savu Mīlestību mums." (2006. gada 22. decembrī). Šis Likums ir apmaiņa ar enerģiju Visumā: mums tiek dots – un mums ir pienākums atdot. 6. Darīt konkrētu darbu, nest jaunu apziņu un jaunu domāšanu pasaulē. "Mēs aicinām jūs ne tikai uz lūgšanu, mēs aicinām jūs uz to, lai jūs būtu gatavi darīt reālas lietas fiziskajā plānā. Tas nenozīmē, ka jums viss ir jāpamet un jādodas turp, kur mēs norādīsim. Jums, pirmkārt, ir jānes Dievišķā apziņa un Dievišķie paraugi tajā vietā uz zemeslodes, kur jūs dzīvojat, jūsu ģimenē, jūsu darba vietā. Jūs un tikai jūs esat spējīgi nest jaunu apziņu pasaulē. Es paredzu, ka jums nebūs viegli to darīt. No jums tiek prasīts veikt varoņdarbu, daudzus varoņdarbus, jo viss, kas ir jūsu apkārtnē, pretosies jums. Jūsu priekšā citas pēc citām radīsies grūtības un šķēršļi cits pēc cita. Ļoti sarežģīti ir darboties jums apkārtesošajā pasaulē, un ļoti grūti ir nest pasaulei jaunu apziņu un jaunu domāšanu." (2007. gada 24. jūnijā). "Jums būs jāaizstāv Dievišķie uzvedības paraugi, neiesaistoties cīņā. Jums būs jāaizstāv Dievišķais Likums. Jums būs jādemonstrē šis Likums savā dzīvē. Ļoti daudzi pagātnē ir tik stingri aizstāvējuši jaunus paraugus, jaunu dzīves veidu, ka noslīdējuši līdz neiecietībai un reliģiskam ekstrēmismam. Es jūs brīdinu, ka jums vajadzēs drīzāk ziedot savu dzīvību nekā pieļaut jebkādu neiecietības un fanātisma izpausmi. No jums tiek prasīts atkārtot Kristus varoņdarbu, kad viņš izvēlējās izciest savu krustā sišanu, nevis ar ieročiem rokās aizstāvēt Likumu." (2007. gada 24. jūnijā). Valdonis Serapiss Bejs sauc mūs par kareivjiem un tai pašā laikā runā, ka mums nevajag iesaistīties ārējā cīņā. Visa cīņa, pār ko mums jāiegūst uzvara, ir tikai iekšējā cīņa, uzvara pār mums pašiem. Tas patiešām ir varoņdarbs, kas prasa pastāvīgu disciplīnu, lai sasniegtu un saglabātu pēc iespējas augstāku apziņas līmeni. "Jūs esat kareivji, bet jūsu uzdevums nav vest nebeidzamu kauju fiziskajā plānā. Jūsu uzdevums ir iemācīties gūt uzvaru smalkajā plānā. Jūsu emociju un domu plānā. Tieši tad, kad jūs gūsiet uzvaru pār savām domām, jūtām, pār saviem negatīvajiem stāvokļiem, ko jūs izjūtat, tad jūs gūsiet uzvaru fiziskajā esamības plānā. Jo jūsu sasniegumi smalkajos plānos neatvairāmi pārveidos fizisko plānu. Jums nav jāmeklē karavīru rindas, kurām jums būtu jāpievienojas. Jo smalkajā plānā jūs esat varena Gaismas armija. Jūs esat neuzvarami un neievainojami tik ilgi, kamēr saglabājat savu apziņu Dievišķā līmenī. Viss, kas no jums tagad tiek prasīts, ir ietērpties reālā Dievišķā apziņā un nezaudēt savas apziņas līmeni visas dienas laikā un diendienā." (2009. gada 23. jūnijā). Valdonis Serapiss Bejs atgādina mums, ka laiks ir paātrinājies un mēs šajā iemiesojumā varam atrisināt daudzus karmiskos mezglus, pat "tūkstošgadu karmu". "Tāpēc nav vērts veltīgi tērēt laiku. Sāciet veidot jaunus jūsu savstarpējo attiecību principus ar apkārtējiem cilvēkiem. Parādiet izturību un vīrišķību un atsakieties no tiem vilinājumiem, ar kuriem jūs tiekat kārdināti jūsu pilsētu un ciemu tuksnesī." (2008. gada 31. decembrī). Lai mums būtu vieglāk izdarīt dievišķas izvēles, Skolotājs sniedz mums tēlainu ainu: "...tiekšanās tēlam uz Dievišķās apziņas Sauli visu laiku ir jābūt jūsu iekšējā skatiena priekšā. (2008. gada 31. decembrī). - "Es dodu jums alpīnista tēlu, kas rāpjas stāva kalna virsotnē, kura asociējas ar Dievišķās Apziņas Virsotni, un velk sev līdzi trosē visu planētu." (2005. gada 29. martā). Nobeigumā var citēt Iemīļotā Serapisa Beja 2008. gada 31. decembrī teiktos vārdus: " Vienīgais, kas var glābt tagadējo civilizāciju no iznīcināšanas, ir pēc iespējas lielāka indivīdu daudzuma pacelšanās jaunā apziņas līmenī. Desmit taisnie cilvēki ir spējīgi glābt pilsētu. Tūkstoš taisno cilvēku ir spējīgi glābt pasauli." Raksta autore Jeļena Iļjina [1] Sokrats Sholastiķis – vēsturnieks – "Historia Ecclesiastica" autors 5. gs. m. ē. [2] Ziņas ņemtas no Profetu grāmatas "Valdoņi un viņu Svētmītnes" ("The Masters and Their Retreats"). Literatūra: Блаватская Е.П. Разоблачённая Изида. Том 2. – М.: Эксмо, 2002. – 832 с. Блаватская Е.П. Тайная Доктрина. – М.: Эксмо, Харьков: Фолио, 2013. – Т. 1. – 880 с., Т. 2. – 944 с. – (Великие посвящённые). Блаватская Е.П. Теософский словарь. – М.: Сфера, 2009. – 586 с. Идентичность библейских и египетских текстов. – URL:http://nasch-mir.ru/egipetskih-tekstov/ Микушина Т.Н. Добро и Зло. Частное прочтение «Тайной Доктрины» Е.П. Блаватской. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2008. – 166 с. T. Mikušina "Labais un ļaunais. Pārdomas, Helēnas Blavatskas "Slepeno Doktrīnu" lasot", izd. "Sol Vita", Rīga 2012. Микушина Т.Н. КНИГА МУДРОСТИ. Послания Владык. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2018. – 1184 с. Профет М., Профет Э. Владыки и их Обители. Энциклопедия. – М.: М-Аква, 2016. – 592 с. Серапис / Википедия. – URL: https://ru.wikipedia.org/wiki/ Серапис. Серапис / Египтопедия. – URL: http://egyptopedia.info/s/1268-serapis. Феодосий I Великий / Википедия. – URL: https://ru.wikipedia.org/wiki/ Феодосий_I_Великий Serapisa Beja vārdi Serapisa Beja muzikālais vadmotīvs (tulkotāja piezīme) Serapisa Beja Rozārijs Visi Serapisa Beja vēstījumi, ko pieņēmusi T. Mikušina Jūsu planēta ieiet ciklā, kas ved uz ilūzijas savākšanu 2005. gada 29. martā Es atnācu, lai brīdinātu jūs, ka šis diktāts var izrādīties pēdējais 2005. gada 23. decembrī Es vēlētos, lai arvien lielāks cilvēku skaits būtu informēti par mūsu Ceļu un nostātos uz Hierarhijas pakāpieniem 2006. gada 14. jūlijā Ņemiet mūsu roku un nelaidiet to vaļā līdz tam laikam, kamēr Ticība atgriezīsies jūsos un jūsu šaubas izgaisīs kā rudens migla 2006. gada 22. decembrī Savlaicīgi norādījumi 2007. gada 24. jūnijā Mana pamācība skolniekiem 2007. gada 26. decembrī Nav jēgas dot Mācību, ja tā netiek īstenota praksē 2008. gada 24. jūnijā Šaura taciņa ved jūs uz Dievišķās pasaules kalnu virsotnēm 2008. gada 31. decembrī Jūsu uzdevums ir iemācīties gūt uzvaru smalkajā plānā 2009. gada 23. jūnijā Mācība par pareizu seksuālās enerģijas izlietošanu 2009. gada 15. decembrī Mūsu uzdevums – pamodināt pēc iespējas vairāk dvēseļu 2010. gada 20. janvārī Aizejošā gada kopsavilkums 2010. gada 29. decembrī uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

Garīgās prakses Pavēles Svētajam Erceņģelim Mihaēlam, kas dotas caur Lielās Baltās Brālības Sūtni Tatjanu Mikušinu grāmatā: "Iekšējais Ceļš" (Внутренний Путь). Šī Pavēle ir dota caur amerikāņu Sūtņiem Marka un Elizabetes Klēras Profetiem, un ir vēlams izrunāt šīs pavēles angļu valodā, lai pastiprinātu iedarbību. Pavēle: Mihaēls priekšā, Mihaēls aizmugurē, Mihaēls pa labi, Mihaēls pa kreisi, Mihaēls augšā, Mihaēls lejā, Mihaēls, Mihaēls – visur, kur eju! ES ESMU viņa sargājošā Mīlestība te! ES ESMU viņa sargājošā Mīlestība te! ES ESMU viņa sargājošā Mīlestība te! Lord Michael before, Lord Michael behind, Lord Michael to the right, Lord Michael to the left, Lord Michael above, Lord Michael below, Lord Michael, Lord Michael wherever I go! I AM his Love protecting here! I AM his Love protecting here! I AM his Love protecting here! Savā grāmatā "Iekšējais Ceļš" Lielās Baltās Brālības Sūtne Tatjana Mikušina pastāstīja, ka ir nepieciešams nodrošinājums ar drošu aizsardzību pret astrālo plānu pirms meditācijas: Aicinājums ar lūgumu par norobežošanos pret astrālo plānu: "ES ESMU TAS, KAS ES ESMU, Visuvarenā Dieva Kunga vārdā es lūdzu Erceņģeli Mihaēlu, aizsardzības eņģeļus, manu eņģeli sargātāju. Es lūdzu jūs norobežot mani (jūs nosaucat savu vārdu un uzvārdu) no visām būtnēm, dēmoniem, atmiesotiem, ļaunprātīgiem gariem, no jebkādām negatīvām enerģijām un iedarbībām, no jebkādiem no tumsas nākušiem nosūcējiem. Lai viss notiek saskaņā ar Dieva Svēto Gribu. Āmen." Sirds attīrīšanas meditācija Kā ielaist Mīlestību savā sirdī? Patiesībā tas ir ļoti vienkārši. Vajag vienkārši atbrīvot savu sirdi no visām lietām, kas to apgrūtina, no nemiera, ienaida, dusmām, skaudības... Sevišķi jums traucē naids. Naids ir gara tumsības māsa. Naids jūsu sirdī aizstāj Dievišķo Mīlestību un neļauj tai izpausties. Bet tad, kad jūs pazīstat ienaidniekus, kuri ir sagrābuši jūsu sirdi, jūs varat pamazām soli pa solim sākt atbrīvoties no jūsu ienaidniekiem. Es došu jums universālu metodi, kas palīdzēs jums attīrīt jūsu sirdi no visa, kas nav Dievišķīgs, no jebkuras īpašības, kas nostājusies jūsu ceļā un traucē jums. Tātad, kad jums rodas minūte brīva laika, jūs iztēlojaties, ka jūs ņemat gabaliņu tīras drānas un samērcējat to absolūti tīrā, dzirkstošā ūdenī, kas skalojas tieši pie jūsu kājām. Noliecieties un pasmeliet šo ūdeni ar savām rokām. Saslapiniet tajā drānu un iztēlojieties, ka jūs turat savu sirdi savās rokās. Jūsu sirds ir līdzīga kristāla traukam. Bet šis trauks jūsu iemiesojumu laikā uz Zemes ir kļuvis nespodrs un vairs nelaiž cauri Dievišķo Gaismu. Ņemiet savu trauku, savu sirdi un iztēlojieties, kā jūs nomazgājat no tās kārtu pēc kārtas visas sakrājušās negatīvās īpašības un jūtas. Naidu, antipātijas, bailes, dusmas, gara tumsību, slinkumu, skaudību. Katram no jums būs vairākas īpašības, no kurām jums nepieciešams šķirties vispirms. Nomazgājiet savu sirdi no šo negatīvo īpašību un izpausmju apsūbējuma. Atkārtojiet šo procedūru katru dienu. Nedomājiet, ka jūs ar vienu reizi tiksiet galā ar savu darbu un attīrīsiet savu sirdi no daudzu gadsimtu negatīvajām enerģijām. Centieties pastāvīgi turēt savā apziņā šo tēlu, kā jūs atbrīvojaties no savām negatīvajām īpašībām. Iedomājieties, kā jūsu sirds ar katru reizi spēj laist caur sevi arvien vairāk un vairāk Dievišķās enerģijas. Paies kāds laiks un jūsu sirds pilnībā attīrīsies no visiem pagātnes uzkrājumiem un jūs varēsiet pilnā mērā apgūt Dievišķās Mīlestības vibrācijas, ar kurām ir caurausta visa pasaule, viss Radītais, bet jūs vienkārši nevarat uztvert šīs vibrācijas jūsu pašu nepilnīguma dēļ un tādēļ, ka nevēlaties šķirties no šī nepilnīguma. Bet es esmu pārliecināts par to, ka katrs no jums padomās un nolems mainīt savu pieeju dzīvei un izbeigs raukt pieri, priecīgi pavēršot savu smaidošo seju pretī Jaunajai Dienai. Iedomājieties, ka jūs sēžat upes, ezera vai strauta krastā un spoža saule spīd jums tieši sejā. Jums ir patīkama saules glāstošo staru pieskāršanās. Ar katru dienu saule arvien dziļāk un dziļāk ieiet jūsos un kādā jaukā dienā jūs paši kļūstat saule un dāvājat savu Gaismu, savu Mīlestību visiem, kam vajadzīga Gaisma un Mīlestība. Pienāks diena, un jūsu Dievišķās apziņas saule spēs spīdēt jums cauri un dāvāt savu siltumu daudziem cilvēkiem, kuri vēl nav varējuši atbrīvoties no tā, kas traucē viņiem izlauzties līdz Dievišķās klātbūtnes saulei viņos. Jūs esat saulei līdzīgi. Jums vienkārši vajag notīrīt daudzu gadsimtu netīrumu uzslāņojumu no jūsu trauka, lai tas atkal atgūtu savu tīrību un caurspīdīgumu. Un jūs piepildīsiet savu trauku ar Dievišķo enerģiju un dosiet katram, kas ir izslāpis, iespēju dzert no jūsu trauka. Dievišķā enerģija nekad nebeidzas. Tikai cilvēku apziņa ierobežo Dievišķās enerģijas plūsmu jūsu pasaulē. Jauna Diena nāk, un šai Dienai ir raksturīga ierobežojumu neesamība, Dievišķa Brīvība un Dievišķa Mīlestība. Svētais Erceņģelis Mihaēls 2007. gada 5. janvārī uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

Grāmata MATREIJA Izdevniecība Sol Vita iepriecinājusi lasītājus ar jaunu Tatjanas Mikušinas grāmatu - "MAITREIJA" no sērijas "Gudrības Valdoņi" - grāmatu, kurā vienuviet apkopoti visi ar Sūtnes Tatjanas Mikušinas starpniecību saņemtie Kunga Maitreijas vēstījumi laikā no 2005. g. līdz 2013. g. Kunga Maitreijas vēstījumos dotas zināšanas par svarīgākajiem cilvēces evolūcijas pašreizējā posma elementiem: nepieciešamību mainīt un paaugstināt apziņu, atbrīvoties no ego, nodibināt saiti ar savu Augstāko Es. Plaši skaidrota Mācība par Iesvētījumu ceļu, dotas rekomendācijas gan iesācējiem, gan arī tiem, kas jau pārliecinoši iet šo Ceļu. Kungs Maitreija dod pamatzināšanas par Maitreijas laikmetu un par vienīgo īsāko ceļu, kas ved cilvēci uz Dievišķās apziņas virsotnēm. Kunga Maitreijas vēstījumi, kas apkopoti šajā grāmatā, ir ceļa rādītāji ceļā uz Dievišķo Gudrību. Tajos ir gan Lielā Skolotāja zināšanas, gan enerģija, kas aicina mūs darboties. Tikai mēs paši ar savām pūlēm un saviem sasniegumiem varam demonstrēt gatavību turpmākajai evolūcijai. Maitreija – "Mīlošais", "Žēlsirdīgais", "Neuzvaramais", "Līdzcietības pasludinātais Valdonis", "nākamais cilvēces Skolotājs" – šādus vārdus viņam devuši ticīgie. "Jūsu apziņas līmeni nosaka tās Dievišķās īpašības, ko jūs iegūstat savā ceļā. Nav iespējams notēlot Kalpošanu, pašuzupurēšanos, nesavtīgumu vai Mīlestību. Jums ir jāapgūst šīs īpašības, un tām ir jābūt jums raksturīgām." Kungs Maitreija 2009. gada 25. jūnijā Grāmata "MAITREIJA" ir nopērkama Latvijas grāmatnīcās. To var nopirkt arī izdevniecībā Sol Vita (par izdevniecības cenu). adrese: Cēsu ielā 26, Rīga, LV-1012 telefoni: 67310761 29570036 (mob.) Izdevniecības Sol Vita interneta vietnē http://www.solvitasgramatas.lv/ iespējams izvēlēties un pasūtīt gan šo, gan citas grāmatas un saņemt tās pasta sūtījumā, iepriekš samaksājot internetā. Grāmatu pa pastu ar pēcmaksu iespējams saņemt, sazinoties ar izdevniecību Sol Vita: adrese: Izdevniecība Sol Vita Cēsu ielā 26, Rīga, LV-1012 telefoni: 67310761 29570036 (mob.) e-pasts: solvita.izd@apollo.lv Lai mūsu pateicība Dievišķajiem Gaismas Skolotājiem - Gudrības Valdoņiem un viņu sūtnei Tatjanai Mikušinai! uz augšu uz sākumlapu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

IEMĪĻOTAIS ILARIONS Ilarions ir Piektā stara Valdonis – Patiesības stars, Dziedināšanas un Dievišķo zināšanu stars. Viņš ir Patiesības Tempļa Hierarhs ēteriskajā plānā virs Krētas salas (Grieķija). Vienā no saviem iepriekšējiem iemiesojumiem Ilarions bija augstākais priesteris Patiesības Templī Atlantīdā... Īsi pirms kontinenta appludināšanas viņš pārnesa Patiesības liesmu kopā ar šī Tempļa materiālās kultūras priekšmetiem. Patiesības Fokuss, ko viņš iedibināja, kļuva par fokusa punktu Delfu Orākuliem – Patiesības sūtņiem, kas kalpoja Atēnas Pallādas vadībā daudzu gadu simtu laikā, līdz kamēr melnie priesteri iekļuva Delfu ordenī un izkropļoja tālāk nododamo Patiesību. Tad Brālība atteicās no šādas kalpošanas esošajai cilvēcei, jo ļaudis nebija spējīgi atšķirt Patiesību no maldiem. Vēlāk Ilarions iemiesojās kā Zauls no Tarsas, kļūdams par apustuli Pāvilu. Pāvils bija Kilikijas (ostas pilsēta Tarsa) pilsonis, mācīts jūds, izglītojies Jeruzalemē "pie Gamaliēla kājām", kurš bija farizejs un likumu pārzinis sinedrionā. Avoti: [1] Apustuļu darbi (9:3, 4, 5), (Apustuļu darbi 26:14) [2] Jāņa ev. (15:16) [3] Divdesmitā gadsimta sākumā ir stājusies spēkā jauna dispensācija: ir iespējama savienošanās ar Mūžīgo Gaismu, nolīdzinot ne mazāka kā 51 procentu karmas; pārējā karma tiek līdzsvarota iekšējos līmeņos pēc savienošanās ar Mūžīgo Gaismu. [* ] Savienošanās ar Mūžīgo Gaismu Kungs Gautama Buda dēvē par savienošanos ar Mūžīgo Gaismu savā vēstījumā 2005. gada 2. maijā, vai citiem vārdiem ascend (angļu val.), vai вознесение krievu val. (tulk. piez.) Literatūra: 1. Mark L. Prophet and Elizabeth Clare Prophet "The Masters and Their Retreat". Summit University Press, Gardiner, Montana 2003. 1.a Марк Л. Профет, Элизабет Клэр Профет. «Владыки и их обители». – Москва: М- Аква 2006, 156 с., 508 с. 2. Mark L. Prophet and Elizabeth Clare Prophet "Lords of the Seven Rays". Summit University Press, Gardiner, Montana 1986. 2.a Марк Л. Профет, Элизабет Клэр Профет «Владыки Семи Лучей» – Москва: Лонгфелло 2008, 139 с. Labi zinot mācības un tās adeptu ceļus, Pāvila dvēsele bija savrup no ārējās mentalitātes, taču tā nebija sveša Vārda apgarota. Kaut arī Zaula saprāts bija aizspriedumu pilns pret Kristu (audzināšanas un apkārtnes faktoru ietekmē, kas nevar bezgalīgi pretoties dvēseles centieniem, ja vien viņa nedos savu piekrišanu uz to), apustuļa Pāvila tēls, viņa ugunīgais liktenis jau bija iegravēts viņa garā. Lai arī kāds Pāvils bija ārēji, iekšēji viņa dvēsele bija gatava! Viņa Gars sagatavoja viņu, un pats gatavojās, uzcītīgi mācoties tai un nākamajās dzīvēs. Mēs zinām, ka Valdonis Jēzus nostājās svētā Pāvila priekšā ceļā uz Damasku. "Gaisma - no debesīm mirdzoša, par sauli spilgtāka atstaroja mani", - viņš aprakstīja to Agrippam. Un izdzirdēja viņš Valdoņa balsi, kas viņam teica: "Zaul, Zaul! ko tu Mani vajā?... tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt." [1]. Tā Valdonis Ilarions tajā mūžā atsauca mums atmiņā, kad satikās ar Kristu: "Mēs viņu saucām par Jēzu Kristu. Mēs bijām viņa aicināti tāpat, kā šodien aicināti esat jūs. Es atceros, kā viņš atnāca pie manis, pilnvarojot ar savu Vārdu. Tomēr vispirms viņš pazemoja mani ceļā uz Damasku, ko es ļoti gaidīju, lai noliektos manis paša Kristus liesmas priekšā, ko viņš atklāja man, dodot arī atslēgu meditācijai uz liesmu, lai es varētu iet pa viņa pēdām, kalpojot uz Piektā stara – zinātnes un dziedniecības, apustuļu darbības un Vārda sludināšanas stara. Es bieži jutos, ka man būtu Herkulesa rokas, kājas un sirds, kad cīnījos ar lejupejošām spirālēm uz Zemes, ar ateismu, agnosticismu, intelektuālu lepnību un niknumu pret praviešiem un Svēto no Dieva, pavisam nesen atnākušo pie mums. Un tomēr es atcerējos, ka reiz es pats biju starp viņiem. Kādreiz man pašam pārmērīgi piemītošā lepnība un tīšuprāt pretī nostāšanās Dieva gribai vienmēr degs manā atmiņā kā atgādinājums par mūsu bezpalīdzību, kad esam Dieva instrumenti. Taču lielā pilnvaru piešķiršana caur Vārdu atnāk aicinājums brīdī, mīļotie, – ne brīdī, kad skan sauciens, bet aicinājuma mirklī, kad dvēsele dod atbildi, balstoties uz kaut ko, kas nāk dziļi no iekšienes. Tā ir straume, tā ir pašatdeve, tā ir atteikšanās, kad bija kā teikts: "Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt." Mana dvēsele pazina Viņu iepriekš un atdzima mana ārējā prāta atmiņā par iekšējo solījumu. Ne pirmo reizi es redzēju Kungu Kristu. Es sastapu viņus agrāk, pirms atnācu [šajā] iemiesojuma, un tomēr man bija jāizlaužas cauri lepnībai un karmai (uz Piektā stara), kas radīta ar ilgstošu apmācību, ar lielu erudīciju, sabiedrisku un intelektuālu pārākumu, ko es jutu pret agrīnajiem kristiešiem. Tātad manis paša karmas dēļ es pretojos aicinājumam." Gaisma, kas izstaroja uz Pāvilu, bija apžilbinoša un attīroša. Gaisma bija kā pārmetums viņa cilvēciskai apziņai, kas īstos Dieva kalpotājus pakļāva vajāšanām. Viņam bija jāiztīra viņa acis, lai viņš spētu saskatīt Dieva Dēlu. Tā bija pārvēršanās gaisma, kas piespieda viņu mainīties pašās saknēs un stāties uz personīgas sadarbības ceļa ar Valdoni Jēzu Kristu. Pēc notikušā gadījuma Pāvils uz kādu laiku aizgāja uz Arābijas tuksnesi. Vēstulē Galatiešiem (1:16 – 18) viņš rakstīja: "... tad es tūdaļ negriezos pēc padoma pie miesas un asinīm, un negāju uz Jeruzalemi... Tad, trīs gadus vēlāk, es aizgāju uz Jeruzalemi..." Komentētāji [Rakstos] bieži prātoja, ko Pāvils darīja, būdams tuksnesī. Ilarions paskaidroja, ka Jēzus ņēma viņu "kopā ar citiem svētmītnē, kas novietota virs Svētās Zemes, un [mītnē] virs Arābijas. Es biju tur un mācījos pie viņa. Manas uzturēšanās mērķis tuksnesī bija meditācijas ar Viņu, kad mani ņēma savos smalkajos ķermeņos debesu mītnē, lai saņemtu pamācības no sirds uz sirdi." Kālab bija pievērsts Zauls tarsietis? Neapšaubāmi, Valdonim Jēzum, personīgi apmācot Pāvilu, kura Kristum veltītie pārdzīvojumi un raksti ieņem nozīmīgu vietu Jaunajā Derībā, bija kāds sevišķs mērķis. Lieta tāda, ka Pāvilam bija paredzēts uzcelt kristiešu baznīcu uz klints, kur personīgā pieredzē sastapās ar Kungu – pievērst pagānus, viņu valdītājus, Gaisma bērnus īstajai ticībai, un savus sprediķus un vēstules, kas trīsdesmit gadu laikā izplatījušās pa visu Mazāziju un Vidusjūras zemēm, nonest līdz cilvēku izpratnei par Personību un Kristus Klātbūtni kā dzīvo Glābēju. Taču Pāvila misija ar to nebeidzās; tas, kas viņam bija priekšā, bija jādzimst no savas pieredzes un augšupceltā Kristus pieredzes, kas strādāja kopā ar viņu visa mūža laikā un veltīja kalpošanai Kungam. Tieši viņu savstarpējās attiecības visā to pilnībā ļauj apjaust saites, kas saista Dievišķo Valdoni un augšup necelto čhēlu, bet šīs debesu un Zemes savienošanās dēļ dzimst kā supernova zvaigzne – aicina mūs izpildīt augstāko uzdevumu caur ES ESMU TAS, KAS ES ESMU. Tiešās un aizkustinošās savstarpējās Pāvila attiecības ar savu Kungu demonstrē to sirsnīgo draudzību un personīgo ceļa uzticēšanos, kas pēc Jēzus Žēlastības gaida katru no mums, ja vien mēs ļausimies pilnībā pieņemt pievēršanos (kas nozīmē "mainīties, pārvērsties, no jauna dzimt Kristū") un pakļauties Visuma Kristum dzīvē, nāvē un mūžībā. Zaula pārvēršanās. Mikalandželo Merīzi da Karavadžo Sv. Pāvils sludina tesaloniešiem Gistavs Dorē Nākamajam čhēla, kas cītīgi gatavojas aicinājumam būt par skolnieku, ir jāatceras Jēzus vārdi: " Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis... " [2] Tas nozīmē: tikmēr, kamēr čhēla nav gatavs, tieši Guru, bet ne viņš lemj, vai ir vērts dibināt savstarpējas attiecības ar viņu. Bet, kad čhēla ir gatavs, pat, ja viņš to neapzinās ar savu ārējo prātu, viņa sastapšanās ar Guru kļūst neizbēgama. Tieši tā ir noticis ar Zaulu no Tarsas. Visas viņa entuziasma pārpilnās būtnes dēļ Pāvils izpildīja Kunga misiju, kristietība saglabāta līdz mūsu laikam formā, kurā Kristus sekotāji bija to sagatavojuši, lai atgūtu zaudētos gadus, zaudētās Mācības un zaudēto Vārdu, kas tagad mums atgriežas. Pāvils, Jēzus Kristus mantijā tērpts, ar savu paraugu (varbūt, pat vairāk nekā ar vārdiem) aizsteidzies priekšā un paredzējis Jāņa mūžīgā Evaņģēlija jaunu debesu un jaunas zemes redzējumu. Ilarionā (290. – 372. g. m. ē.) atgriezās Pāvila dvēsele savā pēdējā iemiesojumā izpildīt likumu, lai nolīdzsvarotu karmu, ko viņš radīja, pakļaudams kristiešus vajāšanai un nolemjot viņus nāvei. Tā kā tajā dzīvē apustulis Pāvils izteica piekrišanu, ka Svēto Stefanu (pirmo kristieti mocekli) ļaudis apmētājuši ar akmeņiem un cietsirdīgi vajājuši un nogalinājuši kristieti, tāpēc viņš nesavienojās ar Mūžīgo Gaismu [* ] tajā dzīvē. Ja vienā iemiesojumā kādam atņem dzīvību, tad bieži vajag atkārtoti iemiesoties, lai nolīdzsvarotu šo karmu. Dievišķais Valdonis Ilarions paskaidroja, kāpēc viņam vajadzēja no jauna iemiesoties, pirms viņš savienojās ar Mūžīgo Gaismu: "Atcerieties, ka mēs, Kristus apustuļi, bijām pakļauti Likuma dispensācijai, kas prasa simtprocentīgu karmas nolīdzsvarošanu, pirms dvēsele var savienoties ar Mūžīgo Gaismu. [3] Tāpēc man, esot iemiesotam apustulī Pāvilā un pēc tam Svētajā Ilarionā, bija jāizpērk visi tie grēki, ko izdarīju līdz mana Kunga pieņemšanai." Būdams paklausīgs savam Kungam un aiz mīlestības pret viņa bērniem, viņš vēlreiz pieņēma savu mantiju, lai mācītu sludināt un dziedināt. Dieva žēlastības un Viņa aizstāvības dēļ viņš izpirka visus savus karmiskos parādus un vēl vairāk – aplaimoja daudzus cilvēku tūkstošus – viņā un caur viņu darbojās Kungs. Jēzus, padarījis Pāvilu par savu apustuli, atbalstīja viņa pēdējā – Svētā Ilariona iemiesojuma laikā, dibinot mūku darbību Palestīnā. Tikai pēc divdesmit gadiem, kas pavadīti tuksnesī, lai sagatavotos misijas izpildei, Ilarions radīja savu pirmo brīnumu – caur viņu darbojās Dievs: sieviete tika izdziedināta no neauglības un varēja dot dzīvību dēlam. Tā sākās viņa dziednieka kalpošana. Viņš dziedināja bērnus pret drudzi, piesaucot Jēzus vārdu, dziedināja paralizētos un izdzina daudzus velnus. Cietēju bari sekoja viņam pa pēdām pat vistālākajās un mežonīgākajās vietās cerībā gūt izdziedināšanu un attīrīšanos no ļauniem gariem. Viņa daudzie mēģinājumi paslēpties no ļaudīm vienmēr cieta neveiksmi, jo cilvēki tik un tā atrada viņu, piespiežot mīlestībā pret Jēzu izpildīt savu īsto uzdevumu. Hieronims, kas aprakstījis šī svētā dzīves gājumu, – galveno mūsu zināšanu avotu par viņu, vēstīja:"Daudzie viņa paveiktie brīnumi Sicīlijā sapulcināja ap viņu pūļus, kas alka tikt izdziedināti, un arī vienkārši reliģiozus cilvēkus. Kāds ievērojams cilvēks, kas bija izdziedināts no tūskas pašā pirmajā dienā, un, pateicības pilns, viņš piedāvāja Ilarionam lielas dāvanas; taču viņš stingri ievēroja Glābēja vārdus: par brīvu saņēmāt, par brīvu atdodiet. " Taču tas, ko vēlāk radīja caur viņu Kungs, patiešām, nevar nepārsteigt. Milzīgi paisuma viļņi, ko izraisījusi spēcīgākā zemestrīce, draudēja iznīcināt pilsētu. Hieronims liecina: "Jūra izgāja no krastiem; šķita, Dievs no jauna sūta plūdus uz Zemes, vai arī viss atgriežas sākotnējā haosā; viļņi met kuģus augšā un izmet uz klintīm. Pilsētnieki, redzot šos ūdens kalnus, kas nāk uz krastu, tūlīt atveduši Ilarionu un, veduši viņu pa priekšu kā uz cīņu; nostājoties uz krasta. Kad viņš uzzīmēja smiltīs trīs krustus un sargājot izstiepa rokas pretī viļņiem, jūra saslējusies neticamā augstumā, pēkšņi pamira viņa priekšā, pēc tam ilgi plosījās, it kā sašutusi par uzradušos šķērsli, un pamazām atgriezās savos krastos." Mūža nogalē tautas svētais – tautas, jo cilvēki uzskatīja, it kā viņš viņiem pieder, – atrada patvērumu Kiprā, tik nomaļā vietā, ka viņš domāja: neviens tur viņu neatradīs. Tajā vietā bija daudz savvaļas zvēru, un tai bija slikta slava; viņš domāja, ka cilvēki baidīsies tur ieklīst. Taču atradās cilvēks, kas neņemot vērā paralīzi, prata tur nokļūt. Viņš atrada Ilarionu, tika izdziedināts un izbazūnēja par to visur. Kā teica Hieronims: "Nevar apslēpt pilsētu, kas stāv kalna virsotnē." Dieva uzticība padarīja Ilarionu par tādu "pilsētu", un ar šo uzticību viņš slavēja Kungu. Tāpēc savas pēdējās dienas svētais pavadīja daudzu ļaužu vidū, kas piepildīja kādreizējo vientulīgo ieleju. Turpat saskaņā ar viņa gribu, viņš bija apglabāts. Tomēr pēc dažiem mēnešiem viņa tuvākais skolnieks Kvietijs slepeni atvēra kapu un pārveda pīšļus uz Palestīnu. Dievišķais Ilarions no sava augšupceltā stāvokļa turpina palīdzēt mūsdienu cilvēcei. Dažu pēdējo gadu laikā viņš vairākkārt deva savu Mācību caur Lielās Baltās Brālības Sūtni Tatjanu Mikušinu. Dievišķais Valdonis Ilarions padalījās ar mums atklāsmēs, ko viņš ieguva šī sava pēdējā fiziskā iemiesojuma laikā, būdams liels dziednieks un vientuļnieks, dzīvojot Palestīnas tuksnešos un Kiprā. Kādā no saviem Vēstījumiem Viņš teica: "Es, Valdonis Ilarions, atceros tos brīžus, kad es biju iemiesojumā un man bija iespēja vienatnē kādā nostūrī veselām dienām vērot sevi it kā no malas. Es sapratu, ka es esmu dzīvs, iemiesojies cilvēks ar visām sava ķermeņa funkcijām, bet tajā pašā laikā es sāku apzināties, ka manī ir cits cilvēks, kas nav tieši saistīts ar mana cilvēciskā ķermeņa funkcijām. Tā bija dīvaina personības sašķelšanās. Es biju uz Zemes iemiesojumā, un vienlaikus es apzinājos, ka esmu nemirstīgs. Es esmu mūžīgs. Es esmu atstāts pats savā ziņā šajā iemiesojumā un mēģinu saprast šīs manas dzīves jēgu, un vienlaikus es esmu daudz lielāks nekā mans fiziskais ķermenis. Pēc būtības mans fiziskais ķermenis ir tikai skafandrs, kas ļauj manai Augstākajai daļai būt manī. Šajos brīžos, kad es skaidri apjautu, kas es īstenībā esmu, mana apziņa pacēlās neiedomājamos augstumos, no kuriem es skaidri redzēju visa dzīvā, kas pastāv uz Zemes, vienotību. Es skaidri redzēju visu dabas valstu, eņģeļu un elementāļu vienotību. Šajos priecīgajos klusās saziņas brīžos ar savu sirdi es sajutu, kā ar mani sarunājas un mēģina stāties ar mani kontaktos tūkstošiem cilvēka acīm neredzamu būtņu, kas tomēr dzīvo un ir man visapkārt. Šajos brīžos es sajutu savu vienotību ar katru kukainīti, ar putniem, ar zvēriem. Cik tas bija brīnišķīgi! Tas bija iespējams tikai tad, kad es paliku viens, vienatnē ar sevi. Manā apkārtnē nebija neviena, izņemot zvērus, putnus, eņģeļus un elementāļus. Pēc tam pie manis atnāca cilvēki. Šie cilvēki meklēja pie manis izdziedināšanu. Viņi centās atnākt pie manis, lai saņemtu daļiņu no manas klusās laimes un miera. Bet, tiklīdz viņi ar savām raizēm un problēmām ienāca manā pasaulē, tā manas pasaules iemītnieki slēpās, jo šo cilvēku vibrācijas bija svešas un naidīgas viņu vibrācijām un manām vibrācijām, pie kurām viņi bija pieraduši mūsu klusās saskarsmes laikā. Es sniedzu palīdzību daudziem cilvēkiem. Es dziedināju viņu dvēseles. Es gatavoju zāles no augiem un devu viņiem šīs zāles. Bet patiesībā ne jau augi izdziedināja viņu savainotos un nevarīgos ķermeņus. Viņi paši izdziedināja sevi, kad viņi sāka apzināties, kādu ļaunumu viņi ir nodarījuši savām dvēselēm un savam fiziskajam ķermenim tad, kad izdarīja nepareizas darbības, un tad, kad pieļāva nepareizas jūtas. " Ilarionam piemita neparastas dziedināšanas spējas. Patiešām, Dieva sūtīti ir tie īstie cilvēces dziedinātāji, kas ir spējīgi nest veselību un integritāti dvēselei ar vienu rokas pieskārienu vai tikai ar pavēli "Topi vesels!". Īstu dziedinātāju nav grūti atpazīt: viņš dzīvo savas varenās ES ESMU Klātbūtnes pavēnī, pazemīgs Dieva priekšā, un cilvēks, zinot, ka viņš ir tikai Svētā Gara instruments, atdara visu slavu Dievam par tiem darbiem, ko Viņš dara caur viņu. Tādi Dieva svētie ir necili un nemaz katrā ziņā neatklās jums, ka viņiem piemīt dziedniecības spējas. Ilariona Svētmītne ir Patiesības templis, novietots ēteriskajā valstībā virs Krētas salas, kas no tiem laikiem, kad bija kontinenta Grieķijas daļa, ir saglabājušās sākotnējā fiziskā Patiesības Tempļa drupas. Tempļa drupas Krētā Dievišķais Valdonis Ilarions ir Svētmītnes Hierarhs un Atēna Pallāda, Patiesības Dieviete ir viņas aizbildne. Viņi kopā ievirza Patiesības Brālības, eņģeļu pulkus, kas kalpo uz Piektā stara, un augšup neceltās dzīvesplūsmas, kas atnāk Svētmītnē savos smalkajos ķermeņos starp iemiesojumiem un miega laikā, darbību, lai mācītos visas Patiesības mācības: īpaši kosmisko likumu, dziedināšanas zinātnes, matemātiku, mūziku, Dievišķo ģeometriju un engramisko ritmu zinātnes, alķīmijas un nogulsnēšanas likumus. Patiesības Liesma, godbijībā lolota un sargāta Ilariona Svētmītnē – žilbinoša, spilgti zaļa gaisma, tās krāsa uzņēmusi sevī nogulsnēšanu, īstenošanu dzīvē, praktiskumu, dziedināšanu un atjaunināšanu. Dieva Spēks ar spilgtu, gaišzilu krāsu apvienojumā ar zeltainu Dieva Saprāta staru fokusējas dziedināšanas zaļā liesmā un zinātņu veselumā. Svētmītnes muzikālais vadmotīvs ir Artūra Salivena melodija "Uz priekšu, kristīgie kareivji“ (Onward, Christian Soldiers” by Arthur Sullivan). Melodija (Onward, Christian Soldiers”) pievelk Ilariona starojumu ikvienam cilvēkam pasaulē. Caur mūziku mēs tagad jūtam to pašu dedzību un aizrautību, kas spēja apustuli Pāvilu vēl pirms diviem gadu tūkstošiem iedvesmot agrīnos kristiešus iedibināt Kristus baznīcu Mazāzijā un galu galā visā pasaulē. Raksta autore Marija Flīmane Ilariona attēlu ir radījusi māksliniece Svetlana Žukovska no Minskas, Baltkrievijas uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji

Skolotājs Morija Skolotājs Morija (Moria, El Morija) – Mahatma[1 ], Lielās Baltās Brālības Skolotājs – kļuva plaši pazīstams pasaulei, pateicoties Teozofijas Biedrības organizācijai 19. gadsimtā. Pirmoreiz par viņu 19. gadsimta astoņdesmitajos gados pavēstīja J.P. Blavatska, kurai Skolotāji Morija, Kuthumi un Džvals Kuls palīdzēja nodibināt Teozofijas Biedrību. No 20. gadsimta divdesmitajiem līdz piecdesmitajiem gadiem Skolotājs Morija sadarbojās ar Jeļenu un Nikolaju Rērihiem. Pateicoties šai sadarbībai, divdesmitajos un trīsdesmitajos gados pasaulē parādījās Agni Jogas Mācība jeb Dzīvā Ētika, kas tika dota, lai sagatavotu cilvēces apziņu tās jaunajam attīstības posmam, uz Zemi nākošo ugunīgo enerģiju pieņemšanai. 20. gadsimta sešdesmitajos gados par Skolotāju Moriju daudz rakstīja Marks un Elizabete Klēra Profeti. Ar Amerikas sūtņu starpniecību tika saņemti daudzi Skolotāja Morijas un citu Gaismas Skolotāju vēstījumi – diktāti. 21. gadsimta sākumā Skolotāji turpināja darbu caur sūtni Krievijā – Tatjanu Mikušinu. Arī tagad Skolotājs Morija aktīvi strādā Garīgajā plānā, lai palīdzētu Zemes cilvēcei. Lūk, ko par Moria dinastiju stāsta J.P. Blavatska: „Moria (sanskritā) ir viena no budistu ķēniņu Magadhi dinastijām, pie kuras piederēja Čandragupta un viņa mazdēls Ašoka; kā arī radžputu cilts nosaukums”[2 ]. „Čandragupta ir pirmais Moria Dinastijas budistu Ķēniņš, Ķēniņa Ašoka vectēvs. Ašoka bija viscītīgākais Budisma piekritējs; viņa pilī dzīvoja 60 līdz 70 tūkstoši mūku un priesteru, viņš visā Indijā ir uzstādījis 84 000 dagobu un stūpu un ir sūtījis misijas pa visu pasauli. Viņa pasludināto dažādo ediktu uzraksti pauž ētiski viscildenākās domas; īpaši – edikti Allahabadā, uz tā saucamās „Ašokas kolonnas”. Šie izteicieni ir diženi un poētiski, tie pauž maigumu gan pret dzīvniekiem, gan pret cilvēkiem un cildenu priekšstatu par valdnieka misiju attiecībā pret savu tautu, kura paraugam ar lieliem panākumiem varētu sekot mūsu laikmetā”[3 ] „Budistu „Mahavanšā” Čandagutta – Čandragupta, Ašokas vectēvs tiek dēvēts par Moria dinastijas ķēniņu, kas viņš neapšaubāmi arī bija, precīzāk, kas viņi bija, jo eksistēja vairāki Čandragupta. Šī dinastija, kā teikts minētajā grāmatā, ir cēlusies no Šakja līnijas kšatrijiem (kareivjiem), kas bijuši radniecīgi tuvi ar Gautamu Budu, un kuri, pārejot pāri Himavatam (Himalajiem), „atklājuši brīnišķīgu vietu, labi apūdeņotu, kas atrodas varenu bo un citu koku meža vidū. Tur viņi lika pamatus pilsētai, kuru tās valdnieki nodēvēja par Šakja Moria-Nagara”[4 ]. Zināms, ka savā pēdējā zemes iemiesojumā Morija piedzima kā radžputu princis no indiešu kareivju un valdnieku kārtas, kas bija iemantojusi cieņu vīrišķības un goda dēļ. Viņa dzimšanas dati precīzi nav zināmi. Viņa vārds bija Ranbirs Singhs. Pēc tēva nāves 1858. gadā Ranbirs kļuva par Kašmiras maharadžu. Vēsturnieki pauž uzslavu Ranbiram par Nagaras un Hunzas štatu apvienošanu un par humānu un taisnīgu civillikumu un krimināllikumu izstrādāšanu. Ranbirs bija ļoti populārs pilsoņu vidū. 1885. gadā viņš pārgāja citā pasaulē. Pēc aprakstiem viņš bijis apmēram 2 metrus garš, ar kareivīgu stāju. Visai lakonisku izteiksmes veidu, it kā būtu radis pie savu norādījumu bezierunu izpildes. Parasti valkāja baltu apģērbu un turbānu. Viņš radīja par sevi iespaidu kā par cilvēku pilnā spēku plaukumā – ap trīsdesmit pieciem gadiem, bet, pēc Blavatskas vārdiem, kad viņa ieraudzījusi Skolotāju Londonas Haidparkā 1851. gadā, Viņš izskatījies tieši tāds pats kā viņas bērnībā (Mahatmu Moriju viņa jau bērnībā redzēja sapņos un vīzijās). Tajā pirmajā tikšanās reizē Londonā Skolotājs teica J.P. Blavatskai, ka viņam „nepieciešama viņas līdzdalība darbā, kuru viņš gatavojas uzsākt”, kā arī to, ka „viņai nāksies trīs gadus pavadīt Tibetā, lai sagatavotos šī svarīgā uzdevuma veikšanai”[5 ]. Pēc 27 gadiem Blavatska nokļuva Indijā un Tibetā, kur viņa atkal satikās ar Skolotāju. Skolotāja Morijas dzīve ir ievērojama ar viņa pašaizliedzīgo darbu Austrumu seno garīgo patiesību un Rietumu tradīciju apvienošanā. Šis uzdevums lielā mērā tika paveikts, nodibinot Teozofijas Biedrību Ņujorkā 1875. gadā un pateicoties turpmākajiem norādījumiem, kas tika doti caur šo organizāciju. Šie norādījumi daļēji parādījās kā nelielai skolnieku grupiņai adresētas personiskas vēstules „Himavata Mahatmas”. Vēlāk vēstules tika sakārtotas un 1923. gadā izdotas ar nosaukumu „Mahatmu vēstules”. Atsevišķas „Vēstuļu” nodaļas J.I. Rēriha pārtulkoja krievu valodā, un 1925. gadā tās tika izdotas Rīgā ar nosaukumu „Austrumu Kauss”. „Mahatmu vēstuļu” pilnais izdevums 1993. gadā tika izdots Krievijā. Vēstuļu oriģināli tagad glabājas Britu Muzejā Londonā. J.P. Blavatska paziņoja, ka, pateicoties Mahatmām Moria, Kut Humi un citiem Skolotājiem, tika uzrakstīti viņas galvenie darbi „Atsegtā Izīda” un „Slepenā Doktrīna. Zinātnes, filozofijas un reliģijas sintēze” – grāmatas, kas norāda uz visu pasaules filozofisko sistēmu un reliģiju kopīgo avotu. J.P. Blavatska savā grāmatā „Vēstules no Indostānas alām un biezokņiem” literārā formā aprakstījusi savu ceļojumu pa Indiju kopā ar Skolotāju, kuru viņa grāmatā dēvē par takuru Gulabu Lal Singu: „varena auguma radžputs, neatkarīgais takurs no Radžastanas provinces, kuru mēs sen pazinām ar vārdu Gulabs Lal Sings, bet viņu sauca vienkārši Gulabs Sings. ... par šo dīvaino cilvēku klīda visbrīnumainākās un visdažādākās valodas. Klīda baumas, it kā viņš piederot radža-jogu sektai, kuri iesvētīti maģijas, alķīmijas un dažādu citu Indijas slepeno zinātņu noslēpumos. Viņš bija bagāts un neatkarīgs cilvēks, un neviens neuzdrīkstējās turēt viņu aizdomās par mānīšanos, vēl jo vairāk tāpēc, ka, ja arī viņš nodarbojās ar šīm zinātnēm, tad rūpīgi slēpa savas zināšanas no visiem, izņemot savus vistuvākos draugus. Takuri gandrīz visi ir cēlušies no Surijas (saule) un tāpēc tiek saukti par surjavansiem, saules pēctečiem, kuri lepnumā pārspēj visus. Pēc viņu izteiciena „zemes netīrumi nevar pielipt saules stariem”, t.i., radžputiem...”[6 ]. Citēsim vēl dažas ainas no grāmatas „Vēstules no Indostānas alām un biezokņiem”, kas vēstī par Skolotāja unikālajām spējām. „Iekārtojies kā austrumnieki (ar kājām) uz viena no klintī izcirstajiem soliņiem pie pašas verandas malas, viņš nekustīgi sēdēja, abām rokām apvijis paceltos ceļgalus un ar skatienu ieurbies sudrabotajā tālē. Radžputs sēdēja tik tuvu malai, ka likās, mazākā neuzmanīgā kustība varētu nogrūst viņu dziļajā bezdibenī, kas rēgojās pie viņa kājām. Bet viņš nepakustējās vairāk kā viņam iepretī stāvošā granīta dieviete Bhavani... Tikai laiku pa laikam uzplaiksnījusī degošo ugunskuru spilgtā liesma, ar karstu atblāzmu apspīdot tumšas bronzas krāsas seju, ļāva reizēm saskatīt sfinksai līdzīgās sejas nekustīgos vaibstus un kā ogles spīdošās, tikpat nekustīgās acis. Kas tas? Aizmidzis viņš vai pamiris? Pamiris, kā pamirst iesvētītie radža-jogi, par kuriem viņš pats stāstīja no rīta... ne šalkoņa, ne pulksteņa skaļie sitieni, ne mana straujā kustība... nepamodināja Gulabu Singu, kas vēl arvien bija pārkāries virs bezdibeņa, tāpat kā pirms tam... Uzpūta svaigs un diezgan stiprs pirmsausmas vējš, vienā mirklī sakustinādams lapas un strauji iešūpodams koku galotnes ap mums, kas slējās augšup no bezdibeņa. Tagad visa mana uzmanība bija pievērsta man pretī sēdošo trīs radžputu grupai: diviem vairoga nesējiem un viņu kungam. Nezinu kāpēc, bet šajā mirklī tā bija īpaši pievērsta vējā plīvojošajiem, garajiem kalpotāju matiem, kuri sēdēja iesānis no verandas un bija vairāk pasargāti no vēja nekā viņu sahibs. Palūkojoties uz viņa pusi, man šķita, ka asinis sastingst dzīslās: viņam līdzās pie kolonnas stingri piesieto muslīna plīvuru vējš plandīja no visām pusēm; bet sahiba garie mati bija nekustīgi, it kā pielīmēti pie pleciem: neviens mats nekustējās, ne mazākās kustības nemanīja arī viņa baltās muslīna galvassegas vieglajās krokās; akmenī cirsta skulptūra nevarētu izskatīties nekustīgāka...” Šajā mirklī uz laukumiņa parādījās milzu kaķa siluets. Tīģeris briesmīgi ierēcās, satraukdams visus ceļotājus. Izcēlās juceklis. Kamēr vīrieši tvēra rokās ieročus, tīģeris pazuda no laukumiņa, viņa ķermenis nogāzās bezdibenī. Kā vēlāk noskaidrojās, Gulabs Sings uzvarēja milzīgo, mežonīgo kaķi... ar vārdu. Jaunā nodaļā Blavatska pastāsta, kā viņa kopā ar diviem pavadoņiem devās izpētīt alas, kas patiesībā ir istabu virkne, kas stiepjas augšup klints dziļumā daudzu kilometru garumā. Vienā no alām viņa zaudēja samaņu no gaisa trūkuma un varēja aiziet bojā. Taču no augšējās alas, kur ceļinieki vēl nebija bijuši, pēkšņi parādījās Skolotājs, kaut gan viņam šajā laikā vajadzēja būt citā provincē. „Gulabs Sings iznāca no augšējās ejas ar lukturīti rokās un, nolēcis lejā no nākamās, sauca viņiem, lai viņi ātrāk „padod” viņam „bai” (māsu)... Cits citam padodami puspamirušo nastu, viņi steidzīgi sekoja aiz takura; bet Gulabs Sings, pēc viņu stāstītā, neskatoties uz grūtībām, ko viņam sagādāja šāda bagāža (J.P. Blavatska bija samērā tukla sieviete – sastādītāju piez.), visu laiku kaut kā pamanījās iztikt bez viņu palīdzības. Kamēr viņi līda caur augšējo eju, viņš jau bija pie nākamās zemākās, un, iegājuši vienā cellē, viņi tikai paspēja pamanīt nozibsnījam viņa balto, plandošo čadru, kas nozuda no vienas ejas uz nākamo zemāko. Akurātais, visos savos pētījumos līdz pedantismam precīzais pulkvedis nekā nevarēja saprast, kā takurs tik veikli spēja nogādāt no viena ejas gala līdz otram gandrīz nedzīvo ķermeni!... Kā mani izvilka cauri piecām šaurām ejām, uz mūžu paliks man noslēpums...”. Atzīmēsim arī, ka visi Blavatskas pavadoņi no alas iznāca netīri, notraipītās drēbēs, asiņaini no iegūtajām skrambām, bet takura drānas bija sniegbaltas tāpat kā iepriekš. Piekāpjoties pulkveža neatlaidīgajam lūgumam, Gulabs Sings ceļojuma beigās atzinās: „Es tiešām esmu iesvētīts tajā, ko pie jums dēvē par gupta-vidiju – slepenajās zinātnēs... Es esmu brahmačarja [7]... – Kas ir „slepenās zinātnes”? – turpināja takurs. – Tāpat kā katram, kas tām veltījis visu savu dzīvi, man tās ir zinātnes, kas satur sevī atslēgu visiem dabas un pasauļu noslēpumiem, kā redzamajiem, tā neredzamajiem. Taču šī atslēga ir iegūstama dārgāk nekā jūs varat iedomāties. Gupta-vidija ir abpusēji griezīgs ierocis, un tam nevar tuvoties, iepriekš neziedojot dzīvi, vēl vairāk, prātu, jo tā pārņem un nogalina katru, kas nepaspēj tikt galā ar viņu pašu ...” Ranbirs Singhs ir Dievišķā Gaismas Skolotāja Morijas pēdējais zemes iemiesojums. Dažādos avotos tiek norādīti dažādi Skolotāja Morijas vārdi viņa pēdējā iemiesojumā. J.I. Rēriha Skolotāju šajā iemiesojumā dēvēja par „radža Černoija”. Rērihu tuvākā līdzstrādniece Amerikā Zinaīda Fosdika savā dienasgrāmatā raksta ar Jeļenas Ivanovnas vārdiem: „Akbars iemiesojās radžā Černoijā, jo Akbara astrālais ķermenis bija ievainots, vienmēr būdams ļaužu vidū galma dzīvē un vienmēr no visām pusēm saņemdams dūrienus un ievainojumus. Bet Brālībā vajadzēja atnākt veselā fiziskajā ķermenī, tāpēc arī bija vajadzīgs šis iemiesojums”.[8] Ir bijuši daudzi Skolotāja Morijas zemes iemiesojumi. Norādes par tiem mēs atradām dažādos avotos: J.P. Blavatskas darbos, Dzīvās Ētikas Mācības grāmatās, J.I. Rērihas grāmatās un vēstulēs, M. Profeta un E. Profetas grāmatās un citos avotos. Piedāvājam iepazīties ar dažiem vairāk pazīstamiem Dievišķā Gaismas Skolotāja Morijas iemiesojumiem. ĀBRAHĀMS (ap 2000. g. p.m.ē.) Ebreju patriarhs, Izraēļa divpadsmit cilšu ciltstēvs. Jūdi, kristieši un musulmaņi viņu uzskata par pirmo, kas sāka pielūgt vienīgo, īsto Dievu. Ābrahāms un viņa dzimta Bībelē pirmoreiz minēti kā Haldejas Ūras pilsoņi, kas bija tehniski attīstītās šumeru civilizācijas plaukstošais kultūras, politiskais un ekonomiskais centrs. Rakstnieks Zaharija Sitčins apgalvo, ka Ābrahāms dzimis 2123. g. p.m.ē., bijis šumeru aristokrāts, cēlies no priesteru ģimenes, kas radnieciskām saitēm saistīta ar ķēniņa namu un kurai bija liela kalpu saime un sava armija. Pirmajā Mozus grāmatā Ābrahāms attēlots kā varens valdnieks – vadonis, kurš satiekas ar ķēniņiem, iesaistās militārās savienībās un apsaimnieko zemes īpašumus. Viņš ir miermīlīgs, bet prasmīgs kara lietās, un kā uzvarētājs ir augstsirdīgs. Viņš ir taisnīguma, dievbijības, tīrības un viesmīlības iemiesojums. Viņš ir arī pravietis un aizstāvis Dieva priekšā. Un kas vissvarīgākais, – Ābrahāms ir tāda cilvēka prototips, kurš pat tad, kad ārējie apstākļi liecina par pretējo, cieši turas pie savas ticības vairākas reizes atkārtotajam Kunga pareģojumam, ka viņam jākļūst par daudzu tautu tēvu. Pirmā Mozus grāmata vēstī par to, ka Ābrahāms kopā ar savu tēvu un ģimeni atstāja Ūru un apmetās sešsimt jūdžu attālumā no tās, Harānā – lielā tirdzniecības centrā Mezopotāmijas ziemeļrietumos, tagadējās Sīrijas teritorijā. Neraugoties uz to, ka Bībele klusē par Ābrahāma dzīves agrīno periodu, mutiskie nostāsti liecina, ka viņš ir piedalījies karagājienos, cīnoties par viendievības izplatīšanu. Stāsta, ka viņš nogāzis sava tēva Farras elkus, kurš kalpojis „citiem dieviem”, kā teikts Jozuas grāmatā (24:2). Bībelē teikts, ka tad, kad Ābrahāms bija septiņdesmit piecus gadus vecs un viņa tēvs nomira, Kungs aicināja viņu atstāt visu – savu dzimtu un tēva namu, Mezopotāmijas kultūru un kultus un doties ceļojumā uz zemi, kuru Viņš norādīs. Kungs apsolīja Ābrahāmam: „Es radīšu no tevis diženu tautu”, un Ābrahāms atstāja Harānu, ņemdams līdzi sievu Sāru, brāļadēlu Lotu un „visu īpašumu, ko viņi bija ieguvuši, un visus ļaudis, kuri viņiem bija Harānā”. Pēc ierašanās Kanaāna zemē Kungs parādījās Ābrahāmam: „... taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi”. (Pirmā Mozus gr. 12:5 – 7). Bada laikā, kas nāca pār Kanaānu, Ābrahāms bija spiests doties uz dienvidiem, uz Ēģipti. Kad grūtie laiki bija pagājuši, Ābrahāms ar ģimeni atgriezās atpakaļ. Viņš augstsirdīgi atvēlēja tiesības savam brāļadēlam Lotam apmesties auglīgajā Jordānas ielejā. Pats viņš apmetās šķietami sliktākajā Kanaānas zemē Hebronā. Kungs vēlreiz teica Ābrahāmam, ka atdos viņam un viņa pēcnācējiem visu zemi, ko tas redz – „uz ziemeļiem, uz dienvidiem, uz austrumiem un uz rietumiem”. Un kaut gan patriarham vēl arvien nebija bērnu, Dievs apstiprināja: Ābrahāma pēcnācēji būs neskaitāmi kā „zemes smiltis”. (Pirmā Mozus gr. 13:14 – 17). Tajos laikos sākās četru ķēniņu karš pret pieciem. Uzvarētāji sagrāba visu Sodomas un Gomoras īpašumu un aizveda gūstā Sodomā dzīvojošo Lotu kopā ar visu viņa īpašumu. Uzzinājis par to, patriarhs apbruņoja trīs simt astoņpadsmit vīrus, kuri dzimuši viņa namā, satrieca ienaidniekus un atbrīvoja Lotu un viņa īpašumu, kā arī Sodomas ķēniņa tautu un īpašumu. Atgriezies ar uzvaru, Ābrahāms saņēma Salimas ķēniņa un Visaugstā Dieva priestera Melhisedeka svētību. Melhisedeks „iznesa maizi un vīnu”, bet Ābrahāms deva viņam „desmito tiesu no visa, kas tam piederēja” (Pirmā Mozus gr. 14:18 – 21). Bībelē stāstīts, ka Ābrahāms nostājas arī aizstāvja lomā. Kungs paziņoja Ābrahāmam par Savu nodomu iznīcināt grēkā pagrimušās pilsētas Sodomu un Gomoru. Ābrahāms saņēma Dieva apsolījumu, ka Sodomu Viņš paglābs no soda, ja tajā atradīsies kaut vai desmit taisnu cilvēku. Pilsēta tomēr tika sagrauta, taču divi eņģeļi brīdināja Lotu par tuvojošos nelaimi, un viņš izglābās no nāves. Neskatoties uz atkārtotajiem Kunga solījumiem vairot Ābrahāma dzimtu, vēl pēc desmit Kanaānā pavadītiem gadiem Sāra joprojām bija neauglīga. Saskaņā ar tā laika paražu viņa ieteica savam vīram ņemt par sievu kalponi Hagaru, lai tā dzemdētu viņiem bērnu. Un Hagarai piedzima dēls Ismaēls. Pēc trīspadsmit gadiem, kad Ābrahāmam bija deviņdesmit deviņi gadi, bet Sārai deviņdesmit gadu, Kungs parādījās patriarham kā El Šaddai – Visvarenais Dievs: „...būšu tavs un tavu pēcnācēju Dievs”. Viņš paziņoja, ka nākamajā gadā šajā pašā laikā Sārai piedzims dēls Īzāks (Pirmā Mozus gr. 17:7 – 19), un ka tieši Īzāks, nevis Ismaēls būs tēva mantinieks. Kā bija teicis Kungs, „Sāra ieņēma un dzemdēja Ābrahāmam viņa vecumā dēlu. (Pirmā Mozus gr. 21:2). Taču vissmagākais patriarha ticības pārbaudījums vēl bija priekšā. Dievs lika viņam uz viena no kalniem Morija zemē upurēt vienīgo dēlu, ilgi gaidīto mantinieku. Pēc trīs dienu pārgājiena Ābrahāms uzcēla altāri, uzlika Īzāku uz sakrautās malkas un pacēla nazi, gatavodamies nonāvēt zēnu. Bet tad Kunga eņģelis sauca uz viņu: „Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad” (Pirmā Mozus gr. 22:12). Par upuri tika nokauts auns, un Dievs galīgi nostiprināja Savu derību ar Ābrahāmu. Pēc Sāras nāves Ābrahāms apprecējās ar Ketūru, kura dzemdēja viņam sešus dēlus. Apgādājis visus savus bērnus, Ābrahāms atdeva Īzākam „visu, kas viņam bija,” (Pirmā Mozus gr. 25:5). Viņš nomira simts septiņdesmit piecu gadu vecumā un tika apbedīts blakus Sārai Makpelas alā, ko mūsdienās ebreji, kristieši un musulmaņi – visi, kas cēlušies no Ābrahāma, uzskata par svētu. Kā atzīmēts gan kristiešu, gan musulmaņu rakstos, pateicoties savām ciešajām attiecībām ar Dievu un ticībai, kas ir atdarināšanas cienīga, Ābrahāms ir pelnījis, lai tiktu nosaukts par Dieva draugu („El Halils” Korānā; 2. Laiku gr. 20:7; Jesajas 41:8). Kā teicis apustulis Pāvils vēstulē romiešiem, viņš ir ne tikai ebreju, bet „visu ticīgo” tēvs (Rom. 4:11). Musulmaņi, kuri apgalvo, ka arābi ir cēlušies no Ābrahāma caur Ismaēlu, ciena patriarhu vairāk par visiem Bībeles varoņiem. Jeruzalemes Vecpilsētā uz Jaffes vārtiem iegravēts uzraksts – citāts no Korāna: „Nav cita Dieva kā Allahs, un Ābrahāms ir Viņa iemīļotais”.[9] ARTŪRS, Anglijas karalis (VI gs.) Karalis Artūrs – leģendārais britu VI gadsimta vadonis, kurš satrieca sakšu iekarotājus; britu eposa un daudzu bruņinieku romānu centrālais varonis.[10] Veco laiku Anglijas mitoloģijā nav lieliskāka perioda par karaļa Artūra un viņa drosmīgo bruņinieku valdīšanas laiku, kad drūmajos viduslaikos uzplauka augstsirdība un pašaizliedzīga uzticība kronim un savai valstij. Var teikt, ka Artūra valdīšanas laiks arī ir Britānijas sākuma laiks. Precīzi Artūra dzīves dati nav zināmi, kaut arī stāsti par viņa dzīvi ir ierakstīti gan vēsturē, gan arī visas Rietumeiropas leģendās. Laiks, kad par viņu ir pirmās ziņas, attiecas uz sesto gadsimtu, kad nomira karalis Uters Pendragons, neatstādams pēcnācējus. Citos avotos ir ziņas, ka karalis Artūrs ir bijis Britānijas Virskaraļa Utera Pendragona vienīgais dēls. Karaliene Igreina dzemdēja dēlu Artūru, kam bija lemts kļūt par diženu Anglijas valdnieku. Iespējams, ka, lai izvairītos no galma intrigām, mantinieka piedzimšana tika slēpta no karaļa galma, un puisēns tika slepeni atdots audzināšanā gudrajam Merlinam – alķīmiķim, magam un brīnumdarim (Sen-Žermena inkarnācija), kuram bija zināmas galma intrigas un personas, kuras tīkoja uzurpēt varu un liegt troni likumīgajam mantiniekam. Pēc Utera nāves Merlins atklāja divpadsmitgadīgajam (pēc citiem avotiem sešpadsmitgadīgajam) mantiniekam viņa dzimšanas noslēpumu un apmācīja viņu kara mākslas noslēpumos, lai viņš varētu iekarot valsti. Lai atrisinātu jautājumu par to, kas būs jaunais karalis, Merlins izsauca brīnumainu parādību Londonas katedrāles pagalmā: lielu kvadrātveida akmeni ar tērauda laktu uz tā un zobenu, kas iedurts laktā. Uz akmens bija uzraksts: „Tas, kas izvilks zobenu no šī akmens un laktas, ir visas Anglijas likumīgais karalis.” „Pārbaudījums ar zobenu atklāj dvēseles spēku, kas brīva no verdziskas pieķeršanās materiālām lietām, kuru simbols ir akmens un lakta. Tas ir karaļu dievišķo tiesību apliecinājums – tikai tas, kam ir lielākie sasniegumi Kristus apziņā, ir cienīgs valdīt...”[11 ] No visas rietumu pasaules sapulcējās bruņinieki un karavīri, karaļi un augstmaņi, bet tikai Artūrs, divpadsmitgadīgs zēns, spēja atbrīvot svēto zobenu. Kenterberijas bīskaps kronēja viņu par Anglijas karali. Vienā no divkaujām ar seru Pelinoru Artūrs salauza no akmens izvilkto zobenu, un Merlins apsolīja karalim jaunu zobenu Ekskalibru, ko speciāli viņam izkala Avalonas elfi. [12 ] Zobenam Ekskalibram piemita maģiska spēja satriekt nekļūdīgi, bet tam bija uzlikts viens noteikums: lietot to tikai labas lietas vārdā, un, kad pienāks laiks, Artūram zobens būs jāatdod Avalonai. Kļuvis par pilntiesīgu Britānijas karali, Artūrs apprecējās ar karaļa Lodegransa, ko viņš kādreiz bija izglābis, meitu Gvineviru (citos avotos – Gvinevru). Jaunlaulātie uzsāka laimīgu dzīvi Kamelotā. Artūra svētīgās valdīšanas periodā Britānija baudīja 12 mierīgas dzīves gadus. Tas bija bruņnieciskuma gara uzplaukuma laiks. Savā pilī Kamelotā Artūrs sapulcināja visdrosmīgākos un visuzticīgākos karalistes bruņiniekus – Lanselotu, Gaveinu, Galahadu, Parsifalu un daudzus citus. Dažādos avotos norādīts, ka kopējais bruņinieku skaits bijis līdz pat 100-150 cilvēku. Bruņinieku sanāksmēm bija speciāli izgatavots Apaļais galds, lai neviens nejustos ne pirmais, ne pēdējais, un lai visi būtu vienlīdzīgi gan savā starpā, gan karaļa priekšā. Grāmatā „Valdoņi un viņu Svētmītnes” («The Masters and Their Retreats») Marks un Elizabete Profeti pastāsta, ka Apaļā Galda bruņinieki un Kamelotas galma dāmas bija Lielās Baltās Brālības slepenās skolas iesvētītie, Krotonas Pitagora skolas un Kumrānas Eseju kopienas tradīciju turpinātāji. Viņi svēti godāja un sargāja Brālības slepenās patiesības, ko viņiem atklāja galma mags un karaļa padomnieks Merlins. Bruņinieku turnīri un divkaujas viņiem bija viņu dvēseļu iekšējo sasniegumu līmeņa atklāšanas veids. Svētais Radoņežas SERGIJS (1314.g. -1392.g.) Radoņežas Sergijs – Krievu baznīcas svētais, Trīsvienības klostera dibinātājs Maskavas tuvumā (Trīsvienības – Sergija klosteris), mūku dzīves reformators Krievijas ziemeļu daļā. Viņš piedzima Rostovā 1314. gadā, tajā Krievzemei tumšajā laikā, kad tā bija pilnīgi Ordas izpostīta un vēl nebija rimuši tatāru uzbrukuma šausmu vaidi. Kristītajā vārdā nosaukts par Varfolomeju, šis nākamais Krievijas aizstāvis jau no dzimšanas parādīja svētuma brīnumus. Trešdienās un piektdienās zīdainītis autiņos pastāvīgi gavēja, atsacīdamies no mātes piena. Pusaudža gados viņš visu brīvo laiku pavadīja lūgšanās. Lūk, ko par Svēto Sergiju stāsta J.I. Rēriha: [14 ] „No Svētā Radoņežas Sergija dzīvesstāstiem mēs zinām, ka jau agrā jaunībā viņā skaidri iezīmējās nākamais vientuļnieks un mūks. Mēs zinām arī par viņa tikšanos ar brīnumaino svēto vīru, kurš izskaidroja viņa vecākiem daudzās zīmes, kas pavadīja viņu dēla piedzimšanu, un ka viņu dēlam „jākļūst par Vissvētās Trīsvienības svētnīcu, lai daudzus vestu uz Dievišķo Likumu izpratni”. Kad bija pagājusi Varfolomeja jaunība un viņa nobriedušais organisms jau spēja izturēt vientuļnieka dzīves skarbumu, viņš varēja īstenot savu slepeno vēlēšanos. Kopā ar brāli Stefanu viņi izvēlējās biezu mežu augstā vietā ar nosaukumu Makoveca, kas atrodas 30 verstis no Radoņežas, netālu no Končuras upītes. Vēlāk šeit tika radīts slavenais Trīsvienības klosteris. Tur brāļi apmetās un uzcēla divas guļbūves, vienu baznīcai, otru dzīvošanai. Tā tika radīts pamats noslēpumainā Mūka pareģojuma piepildījumam. Stefans tomēr ilgi neizturēja vientuļnieku dzīves smagumu un aizgāja uz citu klosteri. Varfolomejs palika viens. Sākumā, lai noturētu dievkalpojumu, pa retam ieradās svēts vīrs Mitrofans, kurš pēc tam arī iesvētīja Varfolomeju mūka kārtā ar vārdu Sergijs. Pēc tam sākās dienas, mēneši un gadi pilnīgā vientulībā, iegrimšanā baisajā, tuksnesīgajā klusumā. Šis neapšaubāmi bija grūtākais laiks, kas prasīja milzīgu garīgo un fizisko spēku sasprindzinājumu. Runas par viņa pašaizliedzīgo dzīvi ātri izplatījās apkārtnē, un cilvēki sāka viņu apciemot, lūdzot padomu un pamācību visās savās lietās. Jaunais askēts nevienu neatlaida bez mierinājuma, bez uzmundrinājuma un skaidrojuma vārdiem. Beidzot pie viņa atnāca arī tie, kas vēlējās viņu atdarināt dzīves varoņdarbā un lūdza pieņemt viņus par saviem skolniekiem. Sergijs vērīgi izvērtēja viņu motīvus un dvēseles tikumus. Nekad neatteica patiesiem varoņdarba meklētājiem, tikai brīdināja viņus par vientuļnieka dzīves grūtībām un par bailēm, kas uzbrūk iesācējiem. Kad pie Sergija sapulcējās divpadsmit skolnieki un tika uzceltas divpadsmit atsevišķas celles, apkārt visai apbūvētajai teritorijai uzcēla augstu koka žogu ar vārtiem, lai pasargātos no savvaļas zvēriem, un jaunuzceltajā Mītnē klusi ritēja vientuļnieku dzīve. Visos iespējamajos darbos un varonībā par paraugu jaunatnācējiem bija pats Svētais, viņš nesa ūdeni klostera brāļiem, mala ar rokas dzirnavām, cepa prosforas, vārīja kvasu, izgatavoja baznīcas sveces, piegrieza un šuva apģērbu un apavus un strādāja klostera labā „kā nopirkts vergs”, kā teicis Epifanijs. Vasarā un ziemā valkāja vienu un to pašu apģērbu, viņam nekaitēja ne sals, ne tveice un, neskatoties uz trūcīgo pārtiku, viņš bija gara auguma un ļoti spēcīgs, „viņam bija spēks pret diviem cilvēkiem”. Arī dievkalpojumos viņš bija pirmais. Dievkalpojumu starplaikos viņš ieviesa lūgšanas cellēs, darbu dārzos, apģērba šūšanu, grāmatu pārrakstīšanu un pat ikonu gleznošanu. Ir saglabājies ne mazums aculiecinieku liecību par brīnumiem, kādus darīja svētais. Viņš atdzīvināja mirušos, izdziedināja slimos. No viņa rokas pieskāriena aklie atguva redzi. Kad klosteris paplašinājās un sāka pietrūkt ūdens, pēc svētā Sergija lūgšanas klostera tuvumā sāka strūklot spēcīgs avots. Tas pastāv līdz šim laikam un avota ūdens daudziem cilvēkiem sniedz izdziedināšanu. Sergijam parādījās Svētā Dievmāte, māte Marija ar diviem apustuļiem un deva svētību svētajam askētam. Pēc Svētā Sergija ierosmes vientuļnieka dzīves veids plaši izplatījās Maskavas Krievzemē. Svētā skolnieki un „sarunu biedri” nodibināja apmēram 40 jauna tipa klosterus, viņa skolnieku skolnieki – vēl apmēram 60 klosterus. XV un XVI gadsimtos visos Krievijas ziemeļu daļas mežos dzīvoja vientuļnieki, Svētā Sergija gara bērni un atdarinātāji. Viņi attīstīja zemkopību, celtniecību, amatniecību un iedibināja valstiskuma pamatus, balstoties gara kultūrā. Var teikt, ka Sergija varonīgā dzīve, ar savu personisko paraugu īstenojot dzīvē augstu, tikumisku mācību, iezīmēja Jaunu Ēru Krievzemes dzīvē. Pateicoties tam, ka viņš un viņa skolnieki bija plaši izvērsuši jauno mītņu, skarbo vientuļnieku dzīves skolu dibināšanu, stipri paaugstinājās tautas tikumība. Ap klusajiem klosteriem–skolām radās veseli ciemati un miesti, kuriem pastāvīgi acu priekšā bija paraugs – neatkārtojamas augstas pašuzupurēšanās un nesavtīgas kalpošanas tuvākajam paraugs. Kad 1380.gadā Ordas armija atkal devās uz Krieviju, Sergijs svētīja kņazu Dmitriju kaujai ar tatāru hanu Mamaju Kuļikovas laukā un, būdams gaišredzīgs, pareģoja krievu armijas lielo uzvaru. Grāmatā „Agni Jogas Šķautnes” lasām par Sergiju: „Viņš Saprata pagrieziena momentu Krievzemes vēsturē un pagrieza tās gaitu vajadzīgajā virzienā, uzņemdamies lielu atbildību par Kuļikovas kaujas iznākumu. Viņš deva Svētību kņazam Dmitrijam un viņa karaspēkam. Vajadzēja sajust un izprast šo izšķirošo pagrieziena momentu un likt savu garīgo autoritāti vēstures svaru Kausā. Un Viņš to izdarīja... Viņš aktīvi piedalījās Maskavas valsts lietās, palīdzēdams kņazam ar padomiem, un klosteris bija kā tautas garīgais centrs, kas atbrīvojusies no tatāru jūga. Ne velti Viņu nodēvēja par Krievzemes Vojevodu”.[15 ] Svētais Sergijs nomira 78 gadu vecumā. Kad 30 gadus pēc apbedīšanas zārks tika atvērts, tad bija redzami viņa nesatrūdējušie pīšļi, no kuriem nāca patīkama smarža, pat apģērbs mirušajam nebija bojāts, kaut arī zārks ilgi bija stāvējis ūdenī. N.K. Rērihs ir teicis, ka Svētais Radoņežas Sergijs bija īsts krievu tautas garīgais vadonis, „krievu garīgās kultūras celtnieks”. J.I. Rēriha rakstīja: „... visas Svētā darbības jēga ir nevis ārējā reliģiozitātē, bet viņa augsti tikumiski audzinošajā ietekmē uz viņa laikabiedriem. Nospraužot stingrus noteikumus, ieviešot disciplīnu tā laika mežonīgajos tikumos, Viņš veidoja tautas raksturu, ar to radot Valsts varenību. Jūs zināt no vēstures, kādā haotiskā stāvoklī bija tautas gars smagajos mongoļu jūga un savstarpēji naidīgo kņazu izlaidīgo tikumu laikos. Bija vajadzīga stingra skola un iemaukti; turklāt līdzekļus tam vajadzēja izvēlēties tādus, kas tautai tuvākie un saprotamākie. Bija vajadzīgi simboli, bija vajadzīgi rituāli no bērnības vecuma izaugušajām apziņām.... atmiņas par Sergiju nekad nezudīs, jo dižens ir Gara Magnēts, ko viņš ielicis krievu tautas dvēselē. Garīguma attīstības vēsture krievu dvēselē un Krievzemes apvienošanās un celtniecības sākums ir nesaraujamiem pavedieniem saistīti ar šo Lielo Varoni”. [16 ] AKBARS LIELAIS (1542-1605) [17] Akbars, Dželal-ad-Din Muhameds (Akbars Lielais) – trešais padišahs no Lielo Mogolu dinastijas, Timurids, Babura mazdēls, Tamerlana tiešais pēctecis. [18] Sešpadsmitajā gadsimtā Indijas Mogolu impērija faktiski bija cietsirdīgu svešzemju iekarotāju pakļautībā, un 1556. gadā, kad Akbars, Dželal-ad-Din Muhameds mantoja troni, no kādreiz plašās impērijas bija palikusi tikai galvaspilsēta Deli. Ievērojamais jaunais imperators Akbars, kurš tronī sēdās trīspadsmit gadu vecumā, devās atkarot savu valstību. Viņš kļuva slavens visā pasaulē kā Akbars Lielais – visvarenākais no Mogolu imperatoriem. Imperators Akbars izcēlās ar pārsteidzošu fizisko izturību, kas veicināja viņa neparastos militāros panākumus, – viņš varēja 24 stundās jāšus pieveikt 240 jūdžu (386 km, sastād. piez.) attālumu, lai pārsteigtu ienaidnieku nesagatavotu un to sakautu. Lielākā daļa viņa ilgās valdīšanas laika bija veltīta Ziemeļindijas teritoriju dumpīgo valdnieku pakļaušanai un miera nodrošināšanai ar spēcīgu provinciālo valdību nodibināšanu. Akbars paplašināja savas valsts robežas, iekarojot visu Ziemeļindostānu, ieskaitot Kašmiru, Gudžeratu un Indas zemes. Turklāt, viņš sevi parādīja ne tikai kā labu un drošsirdīgu karavadoni, bet bija arī augstsirdīgs attieksmē pret uzvarētajiem, viņš bija gudrs politiķis, kurš cenšas izvairīties no asinsizliešanas, kur tas iespējams, panākdams rezultātus mierīgu pārrunu ceļā, noslēdzot savienības, kā arī laulības starp dinastiju pārstāvjiem. 1574. gadā, pamatos pabeidzis valsts teritoriālo formēšanu, Akbars uzsāka iekšējo reformu realizēšanu. Reformu mērķis bija varenas centralizētas valsts radīšana uz taisnīgu un līdztiesīgu attiecību pamata starp visām tajā dzīvojošajām tautām. Vispirms viņš pastiprināja kontroli pār armiju, ieviesa jaunu valsts administratīvo dalījumu, noteica vienotu nodokļu sistēmu. Nodokļu sistēmas pamatā bija visstingrākā uzskaite, kas neļāva ierēdņiem noslēpt un izlaupīt krietnu daļu savākto nodevu. Vienlaikus ar to tika paredzēts nevākt nodokļus neražas un bada gadījumos, kā arī izsniegt aizdevumus naudas un labības veidā. Akbars atcēla nodokļus tiem, kas nav musulmaņi, un indiešus pazemojošo galvas naudas nodokli. Visā impērijā tika ieviesta vienota mēru un svaru sistēma, kā arī vienots saules kalendārs, kam pamatā bija Ulug-Beka tabulu dati. Milzīgu uzmanību padišahs pievērsa tirdzniecības attīstībai, ko uzsāka pat ar eiropiešiem. Cenšoties paplašināt Mogolu impērijas valdīšanu Indijā un piesaistīt savā pusē indiešu sabiedrību, Akbars aktīvi iesaistīja indiešu radžas svarīgos valsts un armijas amatos. Akbars parādīja sevi kā zinātņu un mākslas atbalstītāju, sapulcinot ap savu troni labākos zinātniekus, dzejniekus, muzikantus un māksliniekus. Viņa tuvākais līdzgaitnieks, vezīrs Abu l’ Fazls bija vispusīgi izglītots cilvēks, runāja daudzās valodās un ir atstājis piezīmes par Akbara valdīšanu. Akbara valdīšanas laikā tika radīta glezniecības skola, savākta ļoti plaša bibliotēka ar vairāk kā 24 tūkstošiem sējumu. 1569. gadā Agras tuvumā sākās jaunas galvaspilsētas Fatehpur Sikri (Uzvaras pilsēta) celtniecība, kas drīz kļuva par plaukstošu Indijas kultūras centru, lielāku nekā tā laika Londona. Par savu galveno uzdevumu Akbars uzskatīja dažādo, viņa plašajā impērijā dzīvojošo tautu samierināšanu. Viņš vienādi labvēlīgi izturējās pret visiem saviem pavalstniekiem un ļāva ticības brīvību visām reliģijām. Jaunajā galvaspilsētā tika uzcelta apbrīnojami skaista celtne ar majestātisku kupolu, speciāli paredzēta disputiem par teoloģijas tēmām, kuros Akbars pats aktīvi piedalījās. Kopā ar Abu l’ Fazlu viņš izstrādāja tā saucamās „dievišķās ticības” pamatus, kas apvienoja hinduisma, zoroastrisma, islama un daļēji kristietības elementus. Akbars teica: „Tikai tā ticība ir patiesa, ko atzīst saprāts.” Viņš centās parādīt, ka Dievs ir viens, bet visas reliģijas ir tikai dažādie tuvošanās ceļi pie Viņa. Galmā bija radīts speciāls resors, kas nodarbojās ar dažādu reliģisku grāmatu tulkošanu, lai cilvēki paši varētu pārliecināties par reliģiju vienotību un atmest naidīgumu un fanātismu. Viņš teica: „Daudzi nejēgas, tradīciju cienītāji pieņem senču paražas par saprāta norādījumu un ar to pašu nolemj sevi mūžīgam negodam”. Akbars atcēla virkni pastāvošo barbarisko paradumu, piemēram, agras laulības, atraitņu pašsadedzināšanos u.tml. Mēģinot nostiprināt „dievišķo ticību” kā kvalitatīvi jaunu, visai Indijai kopēju reliģiju, Akbars nevienu nespieda sekot ne jaunajai, ne jebkādai citai reliģijai, paļaujoties savos jaunievedumos tikai uz saprātu un cilvēka brīvo gribu. Iecietība bija viņa raksturīgākā iezīme. Viņš nebija arī dažādu kultu un rituālu piekritējs, uzskatīdams, ka „Dievam vajag kalpot ar tikumiski tīriem darbiem un domām”. Tomēr, kā tas bieži ir bijis cilvēces vēsturē, tieši visgaišākie pasākumi izraisa neizpratni un nesamierināmu naidu. 1580.g. -1582.g. uzliesmoja lielo feodāļu sacelšanās pret Akbara reformām. Dumpja galvenais lozungs bija „gāzt valdnieku – atkritēju no ticības”. Fanātiķu sastingusī apziņa nespēja pieņemt iecietības un brālīgas attieksmes politiku pret citas ticības piekritējiem. Sacelšanās tika apspiesta. Akbars nomira 1605. gadā, pēc 50 gadiem valsts priekšgalā. Milzīgā impērija Akbara laikā, pateicoties pastāvīgām sava valdnieka rūpēm, sasniedza tādu uzplaukumu, kāds nav bijis ne pirms, ne pēc viņa. Kad Akbara dēls Džahangirs mantoja troni, viņš atcēla tēva reformas, īpaši jautājumos par reliģisko iecietību, un impērija ātri sabruka. Akbara mazdēls Šahs Džahans (Skolotāja Kuthumi inkarnācija) mantoja tikai mazu un nevadāmu karalisti, bet saglabāja lielo mīlestību uz vectēva kultūras mantojumu. Diženākais no mogolu celtniekiem Šahs Džahans dāvāja Indijai Tadž-Mahalu – tās sirdij visdārgāko mīlestības stāstu. Kā dzīves rezumējums skan Akbara vārdi: „Esmu laimīgs, jo spēju pielietot dzīvē svēto Mācību, spēju dot tautai pārticību un biju lielu ienaidnieku apēnots”. Ar pilnām tiesībām viņš uz laiku laikiem iegājis vēsturē ar vārdu Akbars Lielais – gudrais valdnieks un tautu apvienotājs, kura idejas par visu reliģiju vienoto avotu dzīvo gadsimtos.[19] [1 ] Mahatma (sanskr.) – Liela dvēsele. Augstākās Iesvētījuma pakāpes Adepts. Pali valodā – Arhats. [2 ] http://www.edudic.ru/tsb/1225/ [3 ] J.P. Blavatskas Teozofiskā vārdnīca, http://www.edudic.ru/tsb/290 [4 ] Purānas par Moria un Kuthumi dinastijām. Е.П.Блаватская. Гималайские Братья. – М., Сфера, 1999. http://agniyoga.roerich.info/index.php?title=%D0%9C%D0%BE%D1%80%D0%B8%D0%B0 [5 ] Wachtmeister C. Reminiscences of H.P.Blavatsky and «The Secret Doctrine». – London: Theosophical Publishing Society; New York: The Path, 1893. – P. 56-58 http://ru.wikipedia.org/wiki/Эль_Мория [6 ] http://www.magister.msk.ru/library/blavatsk/india/blavinds.htm [7 ] Augstāko aprindu garīdznieks, kas no dzimšanas iesvētīts celibātam un kam jāapgūst sidhi – teurģijas zinātne jeb baltā maģija un brīnumu darīšana. (J.P. Blavatskas paskaidrojums grāmatā „Vēstules no Indostānas alām un biezokņiem”) [8 ] Фосдик З.Г. „Мои Учителя” http://wap.study.forum24.ru/?1-4-0-00000029-000-0-0 [9 ] Профет Марк Л., Профет Элизабет К. Владыки и Их Обители. – М., ООО М-Аква, 2006., с. 412-418 http://teachings-masters.narod.ru/MASTERS/EL.MORYA/El.Morya.html#2 [10 ] http://ru.wikipedia.org/wiki/Король_Артур [11 ] Профет Марк Л., Профет Элизабет К. Владыки и Их Обители. – М., ООО М-Аква, 2006. [12 ] Ķeltu mitoloģijā paradīzes sala rietumu jūrās [13 ] http://altritter.ru/articles/istorija/135.htm [14 ] Tālāk materiāls sastādīts pēc N. Jarovskas apraksta (J.I. Rēriha) „Svētais Radoņežas Sergijs” krājumā „Svētā Radoņežas Sergija Karogs” („Преподобный Сергий Радонежский” в сборнике „Знамя Преподобного Сергия Радонежского” [15 ] Грани Агни Йоги, т. 8, п. 203. 12.04.1967. [16 ] Письма Е.И. Рерих, 25 мая 1936 г. Т. IV МЦР [17 ] Akbaram Lielajam bija veltīts materiāls: рассылка «Сириус» № 8 за март 2009 г.) http://r.sirius-ru.net/2009/2009-03-08.htm [18 ] Tamerlans (Timurs; 1336.g. – 1405.g.) – viens no pasaules lielajiem iekarotājiem, kam liela loma Vidus-, Dienvid- un Rietumāzijas, kā arī Kaukāza vēsturē. Izcils pulkvedis, emīrs (no 1370.g.). Timuridu dinastijas un impērijas ar galvaspilsētu Samarkandu pamatlicējs. Lielo Mogolu impērijas pamatlicēja Babura pēctecis. [19 ] Pēc vietnes http://grani.roerich.com/academy/acbar.htm materiāliem un grāmatā: Профет Марк Л., Профет Элизабет К. Владыки и Их Обители. – М., ООО М-Аква, 2006, с. 412-418. http://teachings-masters.narod.ru/MASTERS/EL.MORYA/El.Morya.html#2 Materiālu sastādīja Irina Korotejeva (Maskava) un Jeļena Iļjina (Novosibirska), piedaloties Valentīnai Poļanai (Novosibirska) un Olgai Ivanovai (Čebarkula). Materiāls tiek publicēts ar saīsinājumiem. No krievu valodas tulkoja Līga Harju Valdoņa Morijas muzikālais vadmotīvs (tulkotāja piezīme) uz sākumlapu uz augšu Sākumlapa Vēstījumi Rozāriji Dievišķie Valdoņi Grāmatas Garīgais darbs Mediji